Abrenes puses “tīrīšana”. 1950. gads 3
22. augustā aprit 70 gadi kopš 1944. gadā Abrene un seši Latvijas pagasti tika atdoti Krievijai. Kā un kādos apstākļos tas notika, aizvadītajos gados pateikts jau daudz. Mazāk minēts, ka pēc pievienošanas Krievijai arī šos pagastus skāra deportācijas.
Latvijas padomju enciklopēdijā par Abrenes aneksiju var izlasīt: ”Sākoties LPSR teritorijas atbrīvošanai no vācu fašistu varas, LPSR Augstākās padomes Prezidijs iesniedza PSRS Augstākās padomes (AP) Prezidijam ierosinājumu Abrenes apriņķa sešus krievu tautības iedzīvotāju apdzīvotos pagastus un Abrenes pilsētu pievienot KPFSR.” Plašāks un patiesāks skaidrojums atrodams dokumentu krājumā “Latvija padomju režīma varā. 1945 – 1986”: “Vēl atrodoties Maskavā, Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs 1944. gada 22. augustā izsludināja dekrētu “Par Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastu (dokumentā pagastiem ir Krievijas cara režīma laikā lietotie nosaukumi; patiesībā tie bija Kacēnu, Gauru, Augšpils, Linavas, Upmalas un Purvmalas pagasti. – Aut.) pievienošanu Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai Republikai.” Tajā bija teikts, ka lēmums pieņemts, pamatojoties uz šo pagastu iedzīvotāju lūgumiem un ievērojot viņu intereses. Tie bija meli. Šis dekrēts bija jāpieņem tāpēc, ka PSRS Augstākās padomes Prezidijs jau 1944. gada 23. augustā pieņēma dekrētu ”Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”. Krievijas Federācijas sastāvā tika iekļauta daļa Latvijas teritorijas, tajā skaitā Abrenes pilsēta. (..) Atbilstoši PSRS iedibinātajai tradīcijai valdības lēmums tika noformēts kā vietējo iedzīvotāju lūguma izpilde, kaut gan ne PSRS Augstākā padome, ne arī Latvijas PSR Augstākā padome līdz 1944. gada augustam šādus lūgumus nebija saņēmusi un nevarēja saņemt, jo šajos rajonos tikko bija ienākušas sarkanās armijas daļas.
Latvija zaudēja 1202 km2 savas teritorijas ar 44 200 iedzīvotājiem. Veidojot Pleskavas apgabalu, tam pievienoja arī Igaunijas Petseru rajonu. Bija skaidrs, ka atņemtās teritorijas gaida tādas pašas “tīrīšanas” akcijas, kādas iecerēja Latvijā un Igaunijā. Un tā arī notika.
1949. gads atkārtojas
1949. gada 29. decembrī PSRS Ministru padomes (MP) priekšsēdētājs Staļins un MP lietu pārvaldnieks M. Pomazņevs parakstīja pilnīgi slepeno PSRS MP lēmumu ”Par kulaku ar ģimenēm, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nogalināto un notiesāto, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Pleskavas apgabala Pitalovas, Pečoru un Kačanovas rajoniem”. ”Pēc VK(b)P Pleskavas apgabala komitejas un apgabala izpildu komitejas priekšlikuma” no Pleskavas apgabala Pitalovas, Pečoru un Kačanovas rajoniem bija jāizsūta iepriekš minētajām kategorijām piederošās 425 ģimenes jeb 1563 cilvēki. Represētos paredzēja izsūtīt specnometinājumā uz Krasnojarskas novadu, bet pati izsūtīšana bija jāveic 1950. gada maijā. PSRS Iekšlietu ministrijai (IeM) pienācās nodrošināt ne tikai represēto konvojēšanu un pārvešanu uz nometinājuma vietu, bet arī jāizveido ”tāds režīms, kas nepieļauj nekādu bēgšanu; izsūtāmo iesaistīšanu lauksaimniecībā – kolhozos un sovhozos un uzņēmumos”. Izsūtāmajiem ļāva ņemt līdzi viņiem personīgi piederošās vērtības, mājturības lietas (apģērbu, traukus, sīko lauksaimniecības inventāru, amatniecības un mājturības inventāru) un pārtikas krājumu katrai ģimenei ar svaru līdz 1500 kilogramiem. Pārējais īpašums un mājlopi bija konfiscējami.
Pēc satura un formulējumiem dokuments faktiski atkārtoja PSRS MP 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepeno lēmumu, saskaņā ar kuru sagatavoja un īstenoja 1949. gada marta “kulaku” un “nacionālistu” ģimeņu deportāciju no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Izņēmums bija vienīgi tas, ka šoreiz represējamo kategoriju vidū nebija minētas “legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību” ģimenes. Acīmredzot tamdēļ, ka tāda “bandītu legalizācijas kampaņa”, kādu 1945. gada septembrī izsludināja Latvijā, tai atņemtajā teritorijā neveica.
Apjomā nelielās deportācijas sagatavošanai atvēlēja neierasti ilgu laiku – piecus mēnešus. Piemēram, 1949. gada marta deportācijas sagatavošanai Baltijas republikās atvēlēja nepilnus divus mēnešus. Garā termiņa izskaidrojums varētu būt tāds, ka PSRS represīvās iestādes tolaik bija iecerējušas arī Tadžikiju ”iztīrīt” no ”basmačiem”, bet Gruziju – no irāņiem. Bet varbūt tas bija saistīts ar to, ka Valsts drošības ministrijas (VDM) Pleskavas apgabala pārvaldei un apgabala izpildkomitejai nenācās viegli atsijāt “naidīgos elementus” no padomju režīmam lojālajiem pilsoņiem, sastādīt izsūtāmo sarakstus un uzskaites lietas. Latvijas PSR VDM, gatavojot 1949. gada marta deportācijas, izmantoja 1941. gada 14. jūnija deportāciju pieredzi. Tās rīcībā bija arī Latvijas arhīvu un citu varas iestāžu dokumenti. Var pieņemt, ka Pleskavas apgabala varas iestādēm tādus dokumentus sameklēt nācās grūtāk. Toties paši “Pleskavas kontingenta” deportācijas organizatori šajā noziedzīgajā lietā bija uzkrājuši patiešām bagātu “pieredzi”. Tā brīža valsts drošības ministrs V. Abakumovs jau 1937. gadā ļoti nežēlīgā veidā bija “iztīrījis” Rostovas apgabalu, aktīvi piedalījies 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanā un īstenošanā Baltijā, 1944. gada Ziemeļkaukāza tautu deportācijās, kā arī daudzās citās represīvo iestāžu specoperācijās. Kad 1954. gada decembrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par dažādiem noziegumiem viņam piesprieda augstāko soda mēru, viņš sevi par vainīgu neatzina, bet paziņoja: “Staļins deva norādījumus, un es tos izpildīju.”
Ne mazāk pieredzējuši par Abakumovu bija arī PSRS iekšlietu ministrs S. Kruglovs. 1944. gadā viņš vadījis čečenu, ingušu, kā arī citu tautu izsūtīšanas masu akcijas, bija veicis Rietumukrainas ”tīrīšanu” no “ukraiņu nacionālistiem”, organizējis vācu iedzīvotāju pārvietošanu no Kaļiņingradas apgabala. Saskaņā ar viņa pavēlēm tika veiktas arī 1949. gada marta deportācijas. Tāda pati pieredze piemita citiem “Pleskavas kontingenta” izsūtītājiem – PSRS valsts drošības ministra vietniekiem S. Ogoļcovam un V. Rjasnojam, PSRS IeM konvoja karaspēka pārvaldes priekšniekam V. Bočkovam un citiem. Tieši Ogoļcovs bija nozīmēts par atbildīgo personu 1949. gada marta deportācijas īstenošanai Latvijā.
Pretim Krasnojarskai
“Pleskavas kontingenta” izsūtīšanas operācijas sagatavošana aktivizējās 1950. gada pavasarī, kad 9. martā PSRS iekšlietu ministrs Kruglovs izdeva pavēli “Par izsūtāmo no Pleskavas apgabala pieņemšanu, pārvešanu, izvietošanu un darbā iekārtošanu”. IeM Pleskavas apgabala pārvaldes priekšniekam pulkvedim Almazovam tika uzdots iekraušanas stacijās organizēt izsūtāmo pieņemšanu no VDM darbiniekiem, iekraušanas stacijas nodrošināt ar operatīvajiem darbiniekiem, lai sniegtu palīdzību ešelonu priekšniekiem izsūtīto pieņemšanā, ešelonu formēšanā un nosūtīšanā. PSRS IeM dzelzceļu un ūdens ceļu pārvadājumu daļas priekšniekam ģenerālmajoram Arkadjevam vajadzēja sagādāt nepieciešamo skaitu vagonu un noteikt ešelonu maršrutu. PSRS IeM konvoja karaspēka pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Bočkovam bija jānodrošina konvoja piešķiršana izsūtāmo konvojēšanai, “lai nepieļautu izsūtāmo iespējamo bēgšanu ceļā un izkraušanas stacijās”. Saskaņā ar Kruglova pavēli izvešana bija jāveic divos ešelonos. Pavēles izpildes kontroli uzdeva PSRS iekšlietu ministra vietniekam ģenerālleitnantam V. Rjasnovam, kurš tādu pašu ”pienākumu” bija veicis jau 1949. gada martā.
1950. gada 20. maijā savu pavēli par plānotās deportācijas sagatavošanas un veikšanas pasākumiem tāpat izdeva PSRS valsts drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants Ogoļcovs. Vispārējo deportācijas vadību uzticēja VDM Pleskavas apgabala pārvaldes priekšniekam pulkvedim Moisejevam, PSRS VDM pilnvarotajam – PSRS VDM 2. galvenās pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jedunovam un VDM karaspēka 1. Maskavas sarkankarogotās divīzijas komandiera vietniekam pulkvedim Sokoļenko. VDM Pleskavas apgabala pārvaldes priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Židkovs tika iecelts par VDM pilnvaroto Pitalovas rajonā, šīs pārvaldes 5. daļas priekšnieks apakšpulkvedis Okuļevičs kļuva par pilnvaroto Pečoru rajonā, bet pārvaldes izmeklēšanas daļas priekšnieks apakšpulkvedis Jaškovs – Kačanovas rajonā.
Saskaņā ar Ogoļcova pavēli PSRS valsts drošības ministra vietniekam ģenerālmajoram Svinelupovam līdz 1950. gada 25. maijam bija jānosūta uz Pleskavas apgabalu 176 operatīvie darbinieki, PSRS VDM iekšējā karaspēka galvenās pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam P. Burmakam izsūtīšanas operācijas veikšanai uz Pleskavas apgabalu bija jānosūta 550 VDM iekšējā karaspēka kareivji un virsnieki, kā arī četri autotransporta un sakaru dienesta virsnieki. Atbildība par dzelzceļa ešelonu formēšanu un savlaicīgu ierašanos stacijās uzdeva PSRS VDM dzelzceļa un ūdenstransporta galvenās pārvaldes priekšniekam pulkvedim Makarjevam. Deportācijas sagatavošanas pasākumu konspirācija bija jānodrošina ģenerālim Jedunovam un VDM Pleskavas apgabala pārvaldes priekšniekam pulkvedim Moisejevam.
Visi deportācijas sagatavošanas darbi bija jāpabeidz līdz 1950. gada 25. maijam. Ogoļcovs savā pavēlē arī norādīja, ka “operācijas veikšanas termiņš tiks norādīts ar īpašu rīkojumu”. Jāsecina, ka tā notikusi 1950. gada maija beigās. Viens no izsūtīto ešeloniem Krasnojarskā nonāca 1950. gada 10. jūnijā. Pirmos izsūtītos galvenokārt atstāja pilsētā un norīkoja darbā ķieģeļrūpnīcā un citos uzņēmumos. Ar otru ešelonu atvestie acīmredzot nokļuva gulaga nometnēs. Krievu vēsturnieks V. Zemskovs grāmatā “Specnometinātie PSRS. 1950 – 1960” norāda: “Pavisam no Pleskavas apgabala specnometinājumā nokļuva 1415 cilvēki. Lielais vairums no viņiem tika nosūtīti uz dzīvi labošanas darbu nometnēs. Pēc ziņām uz 1953. gada 1. janvāri, uz vietas bija 1351 cilvēks no Pleskavas kontingenta. 950 cilvēku (70,3%) dzīvesvietas bija labošanas darbu nometnes un IeM speciālās celtniecības.” Šo izsūtīto vidū tajā laikā bija 342 vīrieši, 667 sievietes un 342 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Pieci no izsūtītajiem bija arestēti un atradās ieslodzījumā. 1959. gada janvārī Krasnojarskas novadā no 1950. gada maija “Pleskavas kontingenta” vēl bija palikuši 89 izsūtītie, bet Permas apgabalā – divi.
