Tūkstoš un vienas nakts pasaku iemītnieki 0
Attieksme pret maģiju islāma zemēs vienmēr bijusi neviennozīmīga. Lai arī uzskatīja, ka maģija ir spēks, kas nav sadalāms daļās, bija atļauta baltā vai augstā maģija, ko izmantoja dievbijīgi ļaudis cēliem mērķiem. Viņiem palīdzēja debesu eņģeļi un labie džini, kas pieņēmuši islāmu. Ar melno maģiju, kā uzskatīja arābu austrumzemēs, nodarbojās negodīgi ļaudis, un viņu palīgi bija ļaunie velnēni šaitani.
Viens no galvenajiem musulmaņu maģijas aspektiem ir mēģinājumi pakļaut sev džinus un izmantot to brīnumainās spējas. Līdz pat mūsdienām popularitāti iemantojušas rokasgrāmatas par džinu pieradināšanu un pakļaušanu. Bet, tā kā ar džiniem jāprot pareizi komunicēt, labāk saziņu uzticēt speciālistiem. Burvji Austrumos ir ļoti izplatīti, lai gan oficiāli to, protams, neafišē.
Saskaņā ar musulmaņu tradīciju Allāhs radījis trīs saprātīgu būtņu veidus: eņģeļus – no gaismas, džinus – no uguns, cilvēkus – no zemes. Džini radīti no melnas bezdūmu uguns dažus tūkstošus gadu pirms Ādama. Vispirms džini parādās kā mākoņi, tad tie iegūst aprises un materializējas redzamā formā. Tie var ieņemt cilvēku un dzīvnieku izskatu. Daudzos aspektos džini ir līdzīgi cilvēkiem: tie ir mirstīgi (lai arī var nodzīvot pat vairākus simtus gadu), patērē barību, stājas partnerattiecībās (var apprecēties gan viens ar otru, gan arī ar cilvēkiem). Taču atšķirībā no cilvēkiem tie apveltīti ar pārdabiskām spējām: prasmi lidot, iekļūt dziļi zemes dzīlēs un ūdens dziļumā, kļūt neredzamiem vai pārvērsties par citiem cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Džini esot gan labi, gan ļauni. Cilvēkiem jāuzmanās no abiem!
Taču visneģēlīgākie ir dēmoni šaitāni, kurus dēvēja par marīdām, kas savulaik nolādēti un padzīti no paradīzes, taču vēlāk spēja piemuļķot zemes stihijas, pameta Ēnu pasauli un atgriezās Gaismas valstībā. No šīm būtnēm īpaši jāuzmanās. Pie ļaunām un asinskārām būtnēm pieder arī ifrīti – milzīgas, spārnotas būtnes no uguns, vīriešu un sieviešu dzimuma, mitinās pazemes valstībā.
