Piemānīt likteni 0
Ticīgam musulmanim Allāhs ir augstākā sodīšanas un apžēlošanas instance. Viņš tic, ka Allāhs ir tik visvarens, ka jebkādi ļaunie spēki, ko izmanto magi un burvji, ar to nespēj līdzināties. Tādēļ ķerties pie maģijas un burvestību palīdzības var tikai otršķirīgu problēmu dēļ, turklāt tas jādara slepus, lai neizsauktu Allāha naidu.
Islāmā par visbaisāko grēku dēvē kufru – neticību. Cilvēku, kurš iekritis kufrā, sauc par kāfiru – neticīgo. Pie kufras līdzās tādiem lieliem grēkiem kā daudzdievība, laulības pārkāpšana, pašnāvība, slepkavība un zādzība pieskaita arī maģiju. Šķiet, tādēļ, ka viens no musulmaņu reliģijas stūrakmeņiem ir fatālisms – akla pakļaušanās liktenim. Pats vārds “islāms” nozīmē “padevību Allāham un liktenim, ko tas noteicis”, bet “musulmanis” – arābu valodā muslim – nozīmē “padevīgais”. Tostarp Allāhs atzinis astroloģiju un tās pārzinātājus zvaigžņu tulkus, bet maģiju pielīdzinājis zinātnei, kurai, tāpat kā citām, ir savi likumi, noteikumi un principi.
Visu arābu maģiju nosacīti var iedalīt divos veidos. Pirmais: kuvva manna-aši dāhilī ir tīrs iekšējais maģiskais spēks jeb enerģija, kas nepastarpināti nāk no paša rituāla izpildītāja. Tādu maģiju izmanto dziedniecībā, dažādu amuletu un talismanu izgatavošanā. Šī enerģija pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Tā sakņojas vien burvja spēkā, ko nosaka viņa pieredze un zināšanas. Lai pārvaldītu enerģiju pilnībā, magam jāpieliek milzīgas pūles un zināšanām jāvelta daudzi gadi.
Otrs maģijas veids ir kuvva tolsman hāridžī – priekšmetu maģija vai ārējais spēks. Tāda maģija sniedz iespēju nodibināt kontaktus ar ārējo pasauli, ietekmēt tās procesus, notikumus un pakļaut cilvēkus. Lai izmantotu tādus rituālus, izpildītājam nevajag tērēt daudz laika apmācībai, pietiekami vien veikt visus rituāla priekšrakstus un noteikumus.
