Ābolu pietiks līdz maijam. Ciemos augļkopības saimniecībā “Svitkas” Beverīnā 0
Beverīnas novada Kauguru pagasta integrētās augļkopības saimniecībā “Svitkas” pagājušais rudens bijis dāsns – 14 tonnu ābolu no hektāra. Saimniecības īpašnieks Modris Eliass sola, ka pircējiem augļu pietikšot līdz maijam. Kā tik ilgi izdodas saglabāt kvalitatīvus ābolus?
Saimniecībā ābeles audzē 7,6 ha platībā, galvenokārt tās potētas uz vidēja auguma potcelmiem MM106, mazāk – uz B113 un B26 potcelmiem. Pirmie kociņi “Svitkās” iestādīti 1999. gadā, un laika gaitā ābeļu aizņemtās platības kļuvušas arvien lielākas. Pašlaik ābeļdārzā aug 6100 ābelīšu, saimniecībā nodarbināti četri cilvēki, kas kopj kokus, novāc ražu un to šķiro glabātavā. Pirms pieciem gadiem ābeles sāka intensīvi ražot, taču rūpju netrūkst – pērnruden glabātavas telpas izrādījās par mazām, jo kopumā ieguva 100 tonnu ražas.
Glabātava zirgu staļļa vietā
Sākumā, kamēr augļu dārza platība bija neliela, ražas novākšanai saimniecībā izmantoja 30 x 50 x 75 cm koka kastes. Agrākajā 30 m3 ietilpīgajā pagrabā varēja ierūmēt tikai 8 tonnas ābolu. Par lielāko trūkumu glabāšanai kastēs z/s “Svitkas” jaunais saimnieks Kalvis Eliass uzskata neracionāli izmantotu glabātavas telpu. Pieaugot ražai, vajadzēja gādāt apjomīgāku taru un specializētu tehniku novākto augļu transportēšanai. Lai ietaupītu līdzekļus, nopirka lietotu elektropacēlāju un pašu spēkiem izgatavoja 350 konteineru ar 270 kg ietilpību, pamatnei izmantojot jau gatavu standarta (120 x 80 cm) eiropaleti. Tai pieskrūvēja 60 cm augstus bortus, lai, pāršķirojot ābolus ar rokām, viegli varētu aizsniegt konteinera apakšu. Pasūtot galdniecībā, šāda izmēra konteiners maksātu gandrīz 70 eiro, bet “Svitkās” gatavotajam pašizmaksa ir aptuveni 23 eiro.
Jaunajā glabātavā konteinerus sakrauj blīvi četros stāvos. Pilnie konteineri ir numurēti – uz katra uzrakstīts šķirnes nosaukums, ābeļu rindas numurs dārzā, atzīmēts arī augļu novākšanas datums un gatavības pakāpe.
Tagadējā ābolu glabātava uzbūvēta uz Modra Eliasa vectēva Miķeļa celtā zirgu staļļa pamatiem. Būvniecība sākās 2000. gadā, glabātavu atjaunoja un paplašināja pamazām, izmantojot pašu mežā iegūtos kokmateriālus, vēlāk varēja ieguldīt arī ieņēmumus par pārdoto ražu. Patlaban augļu glabātava ir pilnībā uzlabota – tajā iekārtotas divas Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām atbilstīgas glabāšanas kameras (kopējā ietilpība – 90 tonnu) un šķirošanas telpa. Lai āboli nesasaltu, savukārt siltā laikā atdzesētie tik ātri nesasiltu, glabātava no iekšpuses izoderēta ar putupolistirola loksnēm.
Glabātavā ierīkoti divi jaudīgi dzesētāji, no kuriem katrs izmaksāja ap 4000 eiro. Dārgi, taču lielražošanā bez speciālām dzesēšanas iekārtām nevar iztikt. Ziemas ābolus vāc septembrī, kad ārā parasti ir ap +10 oC temperatūra, bet augļus tūlīt pēc novākšanas vienas dienas laikā vajag atdzesēt līdz +2 oC, lai mazinātu transpirāciju. Šādi āboli sulīgumu un kvalitāti saglabā visu ziemu.
Lai izpildītu līgumus ar pircējiem, “Svitku” saimnieki produkciju uzglabā līdz pavasarim, piemēram, pērn pietika ko tirgot līdz 3.maijam. Protams, šajā laikā dzesētāji strādā nepārtraukti, patērējot daudz elektrības.
“Lai ābolus varētu uzglabāt ilgi, svarīgi tos novākt pareizi un īstajā laikā. Lai precīzi noteiktu šķirnes gatavību, veicam joda–cietes testu. Īstais novākšanas laiks ir tad, kad tests atkarībā no šķirnes uzrāda 2–4 punktus, – skaidro z/s “Svitkas” īpašnieks Modris Eliass. “Visu desmit ziemas šķirņu augļus pārdodam nogatavošanās secībā, vispirms piedāvājam ābolus ar vislielāko gatavības pakāpi un tikai tad sākam pārdot nākamo šķirni. Tā varam nodrošināt vienmērīgus ienākumus visu realizācijas laiku.”
Deserta augļi
Par vislabāko šķirni ābeļdārzā saimnieki uzskata ‘Auksi’. Tās skaistie, garšīgie āboli saimniecībā dod trešo daļu no kopējās ražas, realizācijas laiks – no septembra beigām līdz februāra sākumam.
“Šķirnes izvēlējāmies pēc vairākām būtiskām īpašībām: piemērotības Ziemeļvidzemes apstākļiem, ražības, slimībizturības, augļu krāsas un lieluma, glabāšanās ilguma. ‘Auksim’ šie kritēriji ir ļoti tuvu ideālam. Vienīgi varētu vēlēties, lai koki aug lēnāk – mūsu dārza auglīgajā augsnē dzinumu pieaugums gadā ir gandrīz metrs,” stāsta dārzkopji.
Divarpus hektāru platību aizņem ražīgās ‘Sinap Orlovskij’ ābeles. Šī šķirne ir vēlāka par ‘Auksi’, ābolus var pārdot, sākot no janvāra. Šķirnes ‘Antej’, ‘Saltanat’, ‘Iedzēnu’, ‘Tellissaare’ dārzā palikušas mazākumā. Par nepiemērotām augļu industriālās ražošanas prasībām kaugurieši 14 gadu audzēšanas laikā atzinuši ‘Koričnoje Novoje’, jo noliktavā augļi ļoti stipri pūst pat tad, ja kokus rudenī miglo ar Efektoru. Arī šķirnei ’Alro’ augļi glabājas slikti, turklāt kokiem ir vāja ziemcietība. Patlaban audzētāji šaubās par ‘Sinap Orlovskij’ vietu komercdārzā – kaut gan var iegūt lielus ābolus, tiem ir vājš krāsojums, turklāt tie ir jutīgi pret sasitumiem. Daļu šīs šķirnes koku dārza saimnieki jau likvidējuši un nomainījuši pret ‘Antej’.
Saimniecības pamatvirziens ir deserta ābolu audzēšana, tāpēc augļu šķirošanai uzlikts visai augsts kvalitātes standarts. Ražas vākšanas laikā ziemas ābolus novāc, atlasot tikai bojātos un sīkos. Vēlāk glabātavā pārdošanai izvēlas lielus, izskatīgus ābolus bez kraupja vai korķplankumainības pēdām. Protams, šādi šķirojot, rodas diezgan liels (ap 15%) izbrāķēto augļu īpatsvars, tomēr augļkopji atzīst, ka tirgū viņi ir ieguvēji.
Audzētāji pārdod ābolus reģionālajam veikalu tīklam “Top”, kas “Svitku” produkciju izplata visos uzņēmuma veikalos Vidzemē. Vietējos ābolus tur iespējams iegādāties pēc svara, kilograms maksā 0,56–0,89 eiro. Augļus piegādā četrreiz nedēļā, tāpēc āboli vitrīnā vienmēr ir svaigi. Mazāk kvalitatīvos pārdod lētāk Valmieras tirgū vai arī uzdāvina zupas virtuvei, SOS bērnu ciematam vai tuvējai zirgaudzētavai. Jau ceturto gadu z/s “Svitkas” piedalās arī programmā “Skolas auglis” (šajā mācību gadā tā ilga no 1.oktobra līdz 24. janvārim). Saimniecībai izveidojusies sadarbība ar 23 mācību iestādēm Vidzemē, veduši ābolus skolēniem pat 115 km attālumā.
Tehniskie risinājumi
Tēvam un dēlam netrūkst ideju, kā uzlabot dārza darbiem un ražas vākšanai domāto tehniku. Secinājuši, ka 3 tonnu kravnesības piekabe augstās grīdas un lielā platuma dēļ augļu vākšanai vairs neder, pirms četriem gadiem uzbūvēja jaunu un izturīgāku. Darbs aizņēma aptuveni mēnesi, bet rezultāts bija labs. Piekabei izveidoja 50 cm zemu grīdu, lai ražas vācējiem ērtāk iztukšot traukus konteinerā. Uz platformas izvietoja četrus konteinerus, tādējādi ar vienu braucienu varēja atvest 1,1 tonnu ābolu. Starp riteņu arkām vēl atradās vieta kastei, kur salikt bojātos augļus.
Vēlāk jaunajam saimniekam radās doma piekabi pielāgot arī nogriezto augļu koku zaru savākšanai – abās piekabes malās iebūvēja pa divām ligzdām, kur ievietot statņus (pusotra metra garas četrstūrprofila caurules).
Lai ierobežotu augļu koku augšanu, to vainagus veido nepilnu mēnesi pēc Jāņiem – tad labāk redzamas zaru sabiezinājumu vietas. Regulāri retinot vainagu, augļi labāk izgaismojas un krāsojas. Tiesa, kopjot kokus, veidojas pamatīgas zaru kaudzes – audzētājam katru vasaru no dārza jāizved aptuveni 15–16 pilnas piekabes.
Lai augļus būtu vieglāk novākt no koku galotnēm, Kalvis piekabei papildus uzbūvēja divas izbīdāmas platformas (1,5 m augstumā no zemes) ābolu lasītājiem un pamatni vēl diviem konteineriem. Visu šo konstrukciju nostiprināja ar skrūvēm uz piekabes.
“Vispirms nolasa ābolus, kas atrodas tuvāk pie zemes, pēc tam ražas vācēji kāpj uz platformas, lai piekļūtu augšējiem zariem. Strādājot ar šo tehniku, astoņi cilvēki aptuveni stundas laikā var salasīt 1,6 tonnas, turklāt divi vāc augļus tikai koka galotnē. Šāds vācēju skaits un sadalījums ļauj strādāt bez pārtraukumiem, jo citam uz citu nav jāgaida. Ideju šādai piekabei nošpikojām no lauku dienās Dobelē demonstrētā, augļu novākšanai paredzētā itāļu pašgājēja. Ārzemju specifiskā tehnika maksā ļoti dārgi – 20 tūkstošu eiro, bet mūsu uzbūvētā kopā ar platformām – krietni lētāk, aptuveni 540 latu,” lepojas Kalvis Eliass.
