Konkurence uz vēstnieka amatiem 23
Āboltiņa nav vienīgā, kas kāro vēstnieka amatu. Pēc ĀM sniegtās informācijas, šobrīd Latvijas diplomātiskajā un konsulārajā dienestā ir 74 diplomāti ar atbilstošu diplomātisko rangu vēstnieka amata ieņemšanai. Tas ir precīzi divas reizes vairāk nekā mūsu valstij ir vēstniecību ārvalstīs – 37 (šim skaitlim gan var pieskaitīt septiņas pastāvīgās pārstāvniecības – ANO, NATO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās), divus konsulātus (Pleskavā un Vitebskā), kā arī ģenerālkonsulātu Sanktpēterburgā. Tas nozīmē, ka vairāki desmiti diplomātu, kuru rangs jau tagad atļauj ieņemt vēstnieka amatu, pašlaik strādā zemākos amatos Latvijas vēstniecībās ārvalstīs vai ĀM. Turklāt nav noslēpums, ka Itālija ir daudz kārdinošāks komandējuma mērķis nekā, piemēram, kāda no Centrālāzijas republikām. Tādēļ ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, izvēloties Āboltiņu, nāksies paskaidrot kolēģiem un sabiedrībai – kādēļ viņa partijas biedre vēstnieka amatam ir labāka nekā kāds no karjeras diplomātiem.
Pirms politiskās darbības Āboltiņa laikā no 1993. līdz 2002. gadam strādājusi ĀM Konsulārajā departamentā, tostarp septiņus gadus vadījusi šo departamentu.
Politiskie vēstnieki
Bijušo politiķu kļūšana par vēstniekiem nav nekas neparasts. Latvijai tas bija īpaši raksturīgi 90. gados. Piemēram, tolaik par vēstniekiem kļuva redzami Tautas frontes aktīvisti – Jānis Peters (vēstnieks Krievijā 1992–1997) un Sandra Kalniete (vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā 1993–1995, vēstniece Francijā 1997–2002), Andris Teikmanis (bijis Latvijas sūtnis Eiropas Padomē, vēstnieks Vācijā, Krievijā, Lielbritānijā, šobrīd vēstnieks ASV) .
Vairāki politiskie vēstnieki vēlāk nākuši arī no partijas “Latvijas ceļš” izbijušo politiķu vidus: Imants Daudišs (vēstnieks Krievijā 1997–2002), Indulis Bērziņš (kopš politiskās karjeras beigām 2002. gadā bijis vēstnieks Dānijā, Lielbritānijā, Austrijā, šobrīd – Latvijas vēstnieks NATO), Andris Piebalgs (vēstnieks Igaunijā 1995–1997, vēstnieks ES 1997–2003).
No diplmātiskās darbības politikā ienākuši, bet vēlāk atpakaļ atgriezušies bijušais Tautas partijas biedrs Māris Riekstiņš (paredzams, ka tuvākajā laikā kļūs par Latvijas vēstnieku Krievijā) un bijušais “Vienotības” biedrs Imants Lieģis (pašlaik Latvijas vēstnieks Francijā).
Tomēr ne vienmēr politiķu vēlme kļūt par vēstniekiem ir guvusi atbalstu. Skaļākās atskaņas piedzīvoja Vairas Paegles virzīšana par Latvijas vēstnieci ANO 2008. gadā. Viņas kandidatūru izvirzīja Tautas partijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un vienbalsīgi atbalstīja arī Saeimas Ārlietu komisija, taču atteikums tika saņemts no Valsts preizdenta Valda Zatlera. Prezidents, argumentējot savu lēmumu, medijos izteicās, ka tiem vēstniekiem, kas nāk no politiskajām aprindām, parasti esot “zināms sagatavošanas periods”, bet Paegles virzīšana bijusi pārāk strauja. Zatlers arī norādīja, ka Ārlietu ministrijai ir jāiedibina nākamo diplomātu apmācības sistēma, lai pretendentiem uz diplomāta amatu tiktu nodrošināta vismaz sešus mēnešus ilga apmācība. Lai gan TP politiķe pat sūdzējās tiesībsargam par diskrimināciju, sākt diplomāta karjeru viņai nebija lemts, un par vēstnieku ANO kļuva toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Normans Penke.
