Tad vārdu ņēma labklājības ministrs Jānis Reirs, kurš agrākā finanšu ministra amatā visā ES bija pazīstams ar savu skopumu, bet jaunajā vietā tiks izslavēts ar devību un dāsno sirdi. Tagad patiešām būšot Labklājības, nevis pabalstu ministrija. Indeksāciju pensijām pacels pirmskrīzes līmenī ar koeficientu nulle komā pieci. Radīs risinājumu mazo pensiju palielināšanai. Mazturīgam vājniekam, kas ieguļas slimnīcā, 10 eiro maksājums par novalstīto dienu ir ceļš uz bankrotu. Tāpēc pacientu līdzmaksājumi jāmazina, izmeklējumu kvotas jāpalielina, un medikamenti jākompensē treknāk, jo ap 80 procentiem zāļu lietotāju ir pensijas vecuma ļaudis. Reirs iesildīja sirmgalvjus, mūsu ciltskoku uz labākām dienām, tomēr ministrs šlipses vietā labāk būtu aptinis ap galvu samitrinātu dvieli, kad, pieklājīgi noklausījušies stāstāmo vielu, Siliņa padotie sāka uzdot nesankcionētus jautājumus. Ziniet, visas šīs košļājamās gumijas debates. Kur esat noveduši valsti, vai paši negribat pamēģināt iztikt ar 200 un 300 eiro mēnešalgām, sāp, ka saeimiešu algām nauda bija, turpretī pensijām neatrodas ne tik, cik melns aiz naga. Ministra zināšanai noskaitīja, ka vidējā pensija pērn cēlusies par 2,87 eiro gadā, 65+ vecumā nabadzības riski pieauguši, priekšlaicīgas nāves dēļ Latvija pēc mirstības ir 1. vietā Eiropā. 14