Vakar kopā liektās sirmās galvas uzšķīla pa čukstam, un universitātes aulā zumēja kā bišu stropā. 14
– Ko tik ātri? Ir jau Rīgā ko darīt, kaut pa tirgu pastaigāt…
– Jaunāki vairs nepaliekam, bet virs ūdens braši turamies…
– 45 gadu nepārtraukta darba stāžs un tik maza naudiņa…
– Vecs cilvēks šodien ir pamests, pat uz ārstu nevarīgu aizved, pateicoties tikai vietējai pensionāru biedrībai…
– Pensionāri ir kārtīgākie cilvēki, ja mums tiek uzticēts, ies un darīs līdz pēdējam…
– Vai tiešām valdība nevar izdalīt lasītgribošiem vecīšiem mūsu “Latvijas Avīzīti”, vienīgo godīgo laikrakstu, citādi ausis sāp, ko tas radio tur pļerkšķ…
– Āboltiņas kundze būs? Būs, būs. Viņa ūjināja, bet mēs esam pieklājīgi ļaudis. Neglītus jautājumus Sarkangalvītei neuzdosim. Atklāti sakot – būtu Āboltiņa tikusi par premjeru, būtu stingrība. Ievestu kārtību. Jā, viņa varētu. Kučinskis? Vai nebūs otra Straujuma…
Tā runāja vecajie, no zemēm sabraukušie, un attiecībā pret arodnieku vai rūpnieku – tirgoņu vadoņiem Krīgeru un Endziņu ar balsstiesīgo ganāmpulku pensionāru federācijas Siliņš nudien ir bagāts kā multimiljonārs. Un bija paredzams kases grāvējs. Neba jaunatklātie gravitācijas viļņi, bet kolēģa Siliņa ielūgums bij pievilcis aulai pašu “Vienotības” virsvadoni Solvitu Āboltiņu. Tas magnetizēja un pievilka visu Latvijas televīziju kameru acis cerībā uz dzeloņainu, atskabargainu villošanos, uz asumiem, kas beigtos ar apvainojošu vārdu izkliegšanu un durvju aizciršanu. Tādu negaisu starp ugunīgo un tiem, kam sarma matos, būtu ko filmēt, nenofilmēt. Kazi, opapiem būtu līdzi štociņi un omammām ņer-ņer mopši, kas vēl spējīgi strauji reaģēt uz cui, kinodokumentācija aizietu uz urrā jūtubē.
Skaidrs, pensionāri, kuriem pie valdīšanas daudz skābes, daudz žults uzkrājies, viešņu neuzņemtu kā apmīļojamo mazmeitiņu Solvitiņu kafijas ar pienu priekšpusdienā, ar kūciņas piekošanu un sirsnīgām sarunām. Āboltiņu ielūdza, jo viņa ir vienīgais īstais vīrs partijā. Pašreiz neieņem konkrētu amatkrēslu, bet, teiksim tā – Āboltiņai uzticēta militārā vadība un atbildība “Vienotībā”, līdere publiski nodievojusies, ka tagad gan, tiekot pie labklājības ministra portfeļa, partija stingri uzņemsies protekciju pār pensionāru masām. Un tādam iejūtīgam cilvēkam jāzina, ko vecie cilvēki ēd, kādas pieticīgas drēbes valkā. Uz pensionāru sanāksmi tak neaicinās cietsirdīgo donnu Viņķeli, kura 40 gadus bija labklājības ministre! Uz Ilzi bija vērsti tūkstoš acu skati, bet viņa slāpstošos un izsalkušos vadāja pa tuksnesi, kā pamāte saukāja vecīšus par “padomju mantojumu” un vecītes par Mirttantēm. Tur ir jāapēd tonna citramona pret galvassāpēm un jāizdzer paka nervostronga!
Solvita nāca ar dievpalīgu un bez vairoga. Neviens neūjināja un neskurinājās, bet pašadītus dūraiņus ar nedāvināja. Āboltiņa klātesošos iepazīstināja ar ģeopolitisko stāvokli tiem pašiem vārdiem, ko teikusi vīramātei, kad tā uztraucās – meitiņ, vai tagad būs karš? Pēc Krimas okupācijas saspīlējums ar krieviem esot, bet amerikāņi mums nāks palīgā. Bet barosim arī savu armiju, lai nebūtu jābaro sveša. Kategorisms pret bēgļiem esot saprotams, jo īpaši vecākam gadagājumam atceroties pārkrievošanas mēģinājumus okupācijas laikā un lasot par teroristiem un seksa grābstekļiem mūsdienās. Tāpēc solidaritātei ar Eiropu jābūt, bet pēc katras valsts spējām un normas robežās. Pensionāram ar 250 – 280 eiro maciņā, pēc Āboltiņas domām, ir krietni par maz, jāgādā, lai ir vairāk, bet, tā kā “Vienotība” nekad neesot bijuši populisti un destruktīvi elementi, tad…
