Āboltiņai neūjināja, bet dūraiņus ar nedāvināja. Egila Līcīša reportāža no Pensionāru federācijas sēdes 14
Pensionāru federācija ir solīda, daudzgalvaina organizācija, un tai ir nopietnas padarīšanas. Kad vajag, simt tūkstoš parakstu par savām taisnīgām prasībām salasīs vienā rāvienā. Tur ir laikabiedri, kas redzējuši dzīvu Vili Lāci un māsas Krustiņsones, izriezuši krūtis par brīvu Latviju Tautas frontē un barikādēs, godīgi strādājuši darbavietās, izaudzinājuši bērnus, bet šodien gribētu daudzmaz cienīgas eiropieša vecumdienas. Diemžēl padzīvojušie ļaudis garā, darbīgā mūžā kā alpīnisti pieveikuši kalnu grēdu pēc kalnu grēdas, bet dzīves vakarpusē sastopas ar politiķu krāpšanu, necieņu pret cilvēkiem gados un ignoranci, ka pēc 25 gadiem neatkarīgā Latvijā simtiem tūkstošu pensionāru iztikšanai saņem ap 250 eiro mēnesī.
Nē, saprotiet pareizi – partijām vecāka gadagājuma cilvēki ir vērā ņemama, nevis nullējama fokusgrupa. Protams, nesmaidīga publika, bet ar viņiem nevar nerēķināties, ja gribi būt konkursants vēlēšanās uz vietām Saeimā. It īpaši, kad pēdējā stundiņa tuvu, lasi, pārvēlēšanu gadā partijnieki atceras, ka jāpaaugstina cienījama vecuma vēlētāju laimes indekss. Aģitācijas sapulcēs pieejamas listes “numur trīs prātiņš īss” sponsorētas sēklu paciņas un stādāmmateriāls, bezmaksas kinobiļetes, pretgrumbu krēms vai homeopātiskie līdzekļi (mana vecmāmiņa teica – ompātiskie). Balsu zvejnieki “izmet deficītu”, lai zilās partijas nākotnes cerības neplīstu kā ziepju burbulis.
Tā iet līdz nākamajai reizei, kad atkal pat pakurlais dzirdēs nožēlas izteikšanu un apskāvienus, nebeidzamas cieņas apliecinājumus un veselības vēlējumus vecļaudīm, kas izturējuši ar savām čūlojošām problēmām vienu termiņu un pacietīgi gaidīs, kad politiķi vilks ārā jaunu, vēl nepiešņauktu nēzdodziņu. Ak, vecums, bēdu laiks, kad veselība turas uz goda vārda. Kad reimatisms lauž kaulus. Kad esi palicis pliks kā baznīcas žurka un pirmspensijas dienās kabatās pieceirītis ir rets viesis.
Tomēr pensionāri nav mazdūšīgi. Bez stenēšanas un puksta aktīvākie veļas ārā no čučumuižas cīnīties par senioru tiesībām, kad ar neasām šķērēm durstītie politiķi nepavisam neklausās, ko saka balsi pacēlušie vecļaudis. Pensionāru ir kā jūra, un tie arī bangojas kā jūra. Nevar pumpuroties draudzība starp pensionāriem un to partiju, kas nenāk pie viņiem ar kliņģeri un izliekas nesaprotam, cik grūti šodien būt vecam. Tāpēc periodiski Zelmas, Mirdzas, Ausmas atstāj kaziņu kaimiņienei izslaukšanā, nobrīdina veci laulenes prombūtnē nelīst pie melnās Birutas, kas plašākā apkaimē pazīstama kā šeptētāja ar autordzēriena marku, savukārt baltie Indrāntēvi otrām pusēm nodod rīkojumu zeķes adīt un dui prom uz Rīgu, kur priekšsēdētājs Andris Siliņš rīko LPF domes sēdes.
