Abikam Elkinam jauna puķīte – odziņa 0
Der ieskatīties “otrajā” informatīvajā telpā, kas atsvaidzināts pēc referenduma un tiek malts pirms un pēc 16. marta. Dzirnas strādā, kā strādājušas! Rekur, pat Jānis Urbanovičs raudulīgi teicās frakcijas saimes istabās izbārstīt tīras zāģu skaidas un pazemībā lūgties batjušku atnākt, nosvētīt ar ūdentiņu telpas – “SC Waffen” vajagot stāt žvadzināt ieročus pret latvisko un nacionālo valsti.
Bet vietējās krievvalodīgo avīzēs no iecietības, izpratnes – it nekā, pops ar slotiņu redakcijām pagājis garām. Propagandistu pirmajā rindā nemitējas “Vesti segodņa” skrīveris Abiks Elkins, kura vaigā ar neaizmirstulīšu zilām actiņām nekad neiezogas mulsuma sārtums. Šī nr. 1 indeszoba saražotā litrāža ir apmēram pusstops nacionālu naidu dedzinošas žurgas un spļāvekļa pāris raksteļos vienā avīzē! Tamdēļ viņš sitas vai nost un ņemas cauri slapjš, lai tik iekaitētu patriotiski noskaņotiem latviešiem. Varbūt Drošības policijai ir vērmeles medikamenti kūdītāja nomierināšanai un atdzesēšanai?
Pašreizējā krievvalodīgā spalvas meistara simpātija ir 11. Saeimā “Saskaņas centra” kompānijā iekļuvusī juriste Irina Cvetkova. Leģionāru “maršs uz Brīvības pieminekli ir aizvainojošs valsts galvenajam simbolam” – tiktāl Ira neko jaunu, Abikam nezināmu nepavēsta, zināšanas jurisprudencē viņa likšot lietā, lai panāktu kriminālvajāšanu tiem, kuri slavina nacismu, un viņu pakalpiņiem. Bet nu nāk Puķītes “Vesti” solokoncerta galvu reibinošākais numurs! Cvetkova atklājusi, kamdēļ “Daugavas vanagi” tieši 16. martu nolikuši par piemiņas dienu. Rekonstruējot notikumus pagātnes dūņās, jaunizceptā “vēsturniece” kalendārī atradusi, ka patiesībā 16. marts bijis Trešajā reihā iedibināts svētku datums – Nacionālā sēru diena! Līdz 1933. gadam to atzīmējuši kā kritušo karavīru kapu dienu, bet nacisti pārsaukuši par Varoņu piemiņas dienu. Ko teiksiet? Tikai duraks lasītājs neuzķers nacistiskās komētas asti, pa kuras atstātajām sliedēm soļo latviešu leģionāri.
“Vesti” cienītāju izklaidei pēc šokējošās novitātes veicīgais Elkins piemetina piedevas no parastā popūrija – jāizbeidz “heroizācija”, laiks darīt galu “bakhanālijām”, uz kāda pamata prezidents aicina noliekt galvu kolaboracionistu priekšā – un pārējo, uz ko zīmuļgals iestellēts.
Interesanti, ka Cvetkova, būdama Sabiedrības saliedētības komisijā, izpelnījusies ievērību, ka rupji apvainoja nacionālo karavīru Edgaru Skreiju un ne ar pušplēstu vārdiņu neatvainojās. Tā kā uz saliedēšanu dāma nav noskaņota, varbūt komisijai jāsaņemas viņu izvadīt, piemēram, uz “Meliem īsas kājas” apakškomisiju, kur antifašistiem, kas drudžaini cīnās pret nacismu Latvijā, ir īstā vieta?
Bet esiet līdzjūtīgi pret Urbanoviču, kurš vēlu uzodis, ka “situācija attīstās satraucoši – katra diena nāk ar iniciatīvām, kas vērstas uz etnisku spriedzi”. Es tāpat kā Joņs “nesaukšu neko konkrēti”, bet ceru, ka viņam ir visi instruktāžai nepieciešamie darbarīki – skrūvspīles, knaibles, kruķi –, lai nepieļautu, ka uz spranda sēž un paša frakcijā plosās naida kurinātāji.
