Viss par ābeļu veidošanu gadsimtu griežos 0
Nobeigums. Sākumu lasiet jūlija Agro Topā*
Organisma attīstību un izturēšanos nosaka to gēnos liktā informācija
Daudzie un dažādie izmēģinājumi ne tikai Pūrē, bet arī lielsaimniecību dārzos, kuru praktiskā izpildē Ivars Dimza vienmēr piedalījās, lika viņam mainīt līdzšinējos uzskatus par vainagu veidošanu.
Lisenko pseidozinātnei par to, ka ik organismu iespējams izmainīt cilvēkam vēlamā virzienā, Dimza lika pretī A. Šopenhauera uzskatus, ka visas pasaules dziļākā būtība ir griba. Tā izpaužas ik organismā un pretojas mūsu pašu gribai. Mūsdienās to izsaka klasiskā ģenētika, ka ikviena organisma attīstību un izturēšanos nosaka to gēnos liktā informācija. Tā ir jebkura organisma tieksme pastāvēt, augt un attīstīties atbilstoši savām iedzimtajām īpašībām, pretojoties ārējām ietekmēm, arī cilvēka patvaļai.
Jo spēcīgāk uz ikvienu organismu iedarbojas, jo spēcīgāk izpaužas šīs gribas pretdarbība. Augļaugiem iedzimtās īpašības vispilnīgāk nomāca, veidojot mākslīgās vainaga formas. Nevajadzīgi nopūlējās gan strādnieki, gan augļu koki, tiecoties ataugt.
Dārznieka griba ar augļaugu gribu sevišķi uzskatāmi saduras, zarus īsinot. Jo vairāk zaru galus apgriež, jo straujāk aug jaunās vasas, un ar laiku apgrieztie zari izaug tikpat gari kā bez griešanas. Līdzīgi koks pretojas cilvēka iedarbībai, kad tiek retināts vainags. Sākumā tas tiešām būs retāks, taču koks tieksies atgūt sākotnējo vainaga biezumu. Izretinātajā vainagā ieplūst vairāk gaismas, kuras ietekmē veidojas vairāk sānvasu, arī ūdenszari.
No šiem piemēriem var secināt, ka augļu koki jāveido, ņemot vērā to iedzimtās īpatnības. Par to, ka dārzkopim, veidojot vainagu, jāņem vērā šķirnes griba, jau 1939. gadā rakstīja arī slavenais augļkopis V. Lauskis.
Vainagu izveides sistēmas pamatnostādnes
No novērojumiem savos un kolēģu izmēģinājumos I. Dimza izstrādāja savu vainagu veidošanas sistēmu. Šai sistēmai ir trīs principi: koku pašregulācija, zaru savstarpējā pakārtotība jeb subordinācija, lapu un koksnes attiecība. Nav katrā ziņā jācenšas izveidot precīzi kādu noteiktu vainaga formu, precīzi noteiktu dažādas pakāpes skeletzaru skaitu un attālumu starp tiem.
Zaru subordināciju (pakļautību) vērtē pēc pazīmēm, kas sakārtotas pēc to svarīguma: leņķis žāklē jeb atzarošanās leņķis; krunkainas mizas valnītis žāklē; vadzara un skeletzara diametru attiecība; augstumu starpība koka galotnei un skeletzaram utt. Pirms izšķiršanās, ko darīt ar kādu zaru, to izgriezt vai atstāt, tā subordinācija jānovērtē pēc šo pazīmju kompleksa, nevis pēc kādas vienas, kaut arī svarīgas pazīmes.
Lapu virsmas un koksnes masas attiecība. Jo vairāk resnu zaru, kuru koksnē un mizā ietilpst dzīvās šūnas, jo vairāk lapu saražoto uzturvielu tiek velti patērēts. Tāpēc, retinot vainagu, jāizgriež zari, kuriem mazāk sīku atzarojumu, tostarp augļzaru, jo uz tiem veidosies lapas. Lieliem kokiem ar biezu zarojumu koksne un miza apēd lielāko daļu lapu sintezēto vielu. Kokiem ar nelielu vainagu turpretī ir pavisam maz koksnes (arī mizas), tāpēc lielākā daļa asimilātu tiek izmantoti augļiem.
Augu pašregulācija. Pēc tam, kad dārznieks krasi mainījis vainaga lielumu un formu, koks tiecas atgūt šīs gēnos fiksētās īpašības. Krasa koku reakcija vērojama pēc stipras vainaga pazemināšanas – saaug daudzi gari ūdenszari un vainags kļūst ne vien augstāks, bet arī biezāks. Līdzīgi koks pretojas arī zaru liekšanai – paņēmienam, ko plaši lietoja palmetu veidošanā. Zarus īsina, lai veicinātu zarošanos jauniem kokiem un atjaunotu augšanu veciem. Jau pēc pāris gadiem pēc zaru izgriešanas vai izzāģēšanas vainags būs tikpat biezs vai pat biezāks nekā pirms griešanas. Lapotnes blīvums neatkarīgi no griešanas veida un intensitātes samērā strauji izlīdzinās, tiecoties sasniegt optimālo – tādu, ka caur lapām tik tikko var saskatīt debess fonu. Lapu virsmas lielumu koks spēj regulēt, nometot liekās lapas. Tas mēdz notikt karstās, sausās vasarās, kad kokiem sāk pietrūkt mitruma.
Vai iepriekšējā gadsimtā gūtās atziņas ir aktuālas arī šodien?
Mūsu priekšteču ieteikumi un I. Dimzas pētījumu rezultāti iegūti ābelēm uz spēcīga auguma potcelmiem auglīgās augsnēs. Pamatnostādnes tomēr ir pilnīgi tādas pašas kā mūsdienās. Jāzina, kādi procesi augā notiek, kādas ir šķirnes īpatnības, augsne utt., kā visi šie faktori ietekmē augu augšanu, ražošanu un augļu kvalitāti. Šīs zināšanas palīdzēs noskaidrot katras darbības mērķus, laiku, kad darbs veicams, un arī tā sekas.
Tagad jaunie dārzi tiek stādīti ne tikai uz vidēja auguma, bet arī uz maza auguma potcelmiem, kas ļauj stādījumus ievērojami sabiezināt. Šādus kokus ieteic veidot piramidālā – slaidās vārpstas – formā, lai nodrošinātu gaismas piekļuvi visās vainaga daļās.
Citās valstīs redzētie intensīvie dārzi radīja priekšstatu, ka arī Latvijā tādi ir vajadzīgi, vien jāsāk vairot maza un vidēja auguma potcelmi, jaunajos dārzos koki jāstāda blīvāk un jāiemācās izveidot kādu no slaidās vārpstas formām. To mācījāmies izmēģinājumos Pūrē un Dobelē, kā arī prakses laikā ārzemēs. Šī gadsimta sākumā stādītajos dārzos stādīja šķirnes, kas bija atzītas par perspektīvām ziemcietības un ražības dēļ, galvenokārt uz vidēja auguma potcelmiem, jo tie šķita piemērotāki līdzšinējās pieredzes dēļ atbilstoši priekšstatam, kādam jābūt kokam, kā tas jāmēslo, kā jākopj rindstarpas un apdobes.
Izrādījās, ka vainagu veidošanas paņēmienu pārņemšana tik viegla nav, nepietiek tikai ar teorijas apgūšanu un darbu citu zemju dārzos, ja nav praktiskas pieredzes savā dārzā. Ja kāds griešanas paņēmiens der vienā dārzā, tas nenozīmē, ka tas der arī citā, jo katra paņēmiena efektivitāte atkarīga no daudziem blakus faktoriem, ne tikai no šķirnes un potcelma, bet arī no dārza kopšanas, griešanas laika un klimatiskajiem apstākļiem. Iepazīt savu dārzu, savu šķirņu gribu var tikai tie, kuri paši strādā dārzā, veido vainagus jau no paša sākuma – no stādīšanas gada – un redzējuši savas rīcības sekas, pozitīvas vai negatīvas. Izvērtējuši arī savas rīcības lietderīgumu ne tikai ražas lieluma un kvalitātes, bet arī darba patēriņa ziņā.
Ilgstoši novērojumi jaunstādītajos dārzos dažādos novados un dažādos apstākļos ļāva mācīties no redzētā, gan kļūdām, gan panākumiem. Ja gribam veidot tādus dārzus, tādus vainagus kā Polijā, Vācijā, jāņem vērā, ka jāsāk ar pamatu – labu, viendabīgu stādmateriālu. To var izaudzēt, ja ir augstvērtīgi potcelmi, potzari no atbilstošiem mātes dārziem. Latvijā tādu nav. Var, protams, cerēt, ka klimats mainīsies, tas kļūs siltāks un ļoti labus stādus varēs ievest no dienvidu valstīm. Pirmos gados tur ieteiktās šķirnes dos pievilcīgus augļus, bet kā būs turpmāk?
Nedomāju, ka mums būtu jāpārņem citu valstu lielo komercdārzu pieredze, jo tā nāk kompleksā ar citām problēmām, sevišķi pastiprinātu pesticīdu lietošanu. Nevar mūsu apstākļos ziemcietīgās, bet spēcīgi augošās šķirnes, kuru augšanu pietiekami neierobežo potcelms, jo acojums uz tā veikts pārāk zemu, audzēt sabiezināti un ierobežot tās ar pastiprinātu zaru īsināšanu. Īsināt vai ne – tur jāņem vērā ne mūsu, bet gan katras šķirnes, katra koka griba, jāpalīdz tam šo gribu realizēt.
Kopsavilkums
Novērojumi Latvijas dārzos liecina, ka nav jācenšas izveidot precīzi kādu noteiktu vainaga formu, precīzi noteiktu dažādu zaru skaitu un attālumu starp tiem. Jāatzīst, ka precīzas, lai arī labi domātas instrukcijas grūti izpildāmas, jo katrs koks taču ir citāds. Paņēmiens, kas der spēcīgi augošam, veselīgam kokam, nederēs tās pašas šķirnes zālē ieaugušam novārgušam kokam vai arī tieši otrādi – pārbarotam kokam. Vienam augšanu vajadzēs nomierināt, citam stimulēt.Lai izvērtētu savas rīcības sekas, augļu koku fizioloģijas pamati tomēr būtu jāapgūst. To apzinājās mūsu priekšteči un ļoti vienkāršā valodā izskaidroja procesus, kas notiek lapās, kā notiek barības vielu plūsma saknēs, stumbrā, zaros. Tā varēja nonākt pie atzinuma, ka griešana koku atpūtas laikā, kad tie kaili, pavairo koku augšanu un pamazina augļu ražu. Savukārt griešana augšanas laikā, kad koki lapoti, novilcina augšanu, bet pavairo augļu ražu.
Savukārt, lai lapās notiktu ogļhidrātu veidošanās, tām nepieciešama saules enerģija, gaisma, kuras piekļūšana visās vainaga daļās jānodrošina augļkopim, veidojot piramidālas formas vainagus pundurkokiem un ieplakanus vainagus šķirnēm ar spēcīgu augumu.
Ja kokam pirmajos gados dārzā vainags ir labi ieveidots, tad turpmāk to nenāksies grūti saglabāt. Tikai jāpalīdz kokam saglabāt līdzsvaru starp koksni un lapām, kā arī starp lapām un ziedu vai augļaizmetņu daudzumu. Kokus baro ne tikai saknes, bet arī lapas, bet barības vielas tērē ne tikai augļi, bet arī zaru koksne un miza, arī resnākās saknes. Tātad vainagā iespēju robežās jāizgriež resnākie, arī slikti aplapoti, kaili zari.
Krasa iejaukšanās koka dzīvē izraisīs krasu pretreakciju. Tātad vecākiem, ilgu laiku neveidotiem kokiem nevajadzētu vienā gadā panākt vēlamo vainaga izretinājumu. Klājzari pundurābelēm arī atjaunojami pakāpeniski, lai gan dažreiz to gribētos izdarīt vienā reizē.
Vēlreiz gribas atgādināt, ka labākie ir mierīga auguma koki, ar maza apjoma nesabiezinātiem vainagiem, veselīgu lapotni, vidēja garuma jaunajiem dzinumiem, sabalansētu mēslošanu, apgādi ar ūdeni un dzinumu augšanu.
Raksta tapšanā izmantota zinātniskā un praktiskā literatūra, kā arī autores novērojumi Latvijas augļu dārzos.
ZINĀŠANAI<
Ar ko nodarbojas koka lapa?
Lapas svarīgākais uzdevums ir asimilācija. Ar to jāsaprot, ka no ogļskābes, ar ūdens un saules gaismas palīdzību atdalot skābekli, tiek pagatavotas organiskās vielas. Organisko vielu fabrikācijai vajadzīgo ūdeni saknes uzsūc no zemes un pa celmu, zariem un lapu kātiem novada lapās. Līdz ar ūdeni lapās nokļūst arī dažas minerālvielas.
Bez ūdens vajadzīgs vēl otrs materiāls – gaisa ogļskābe. Ar saknēm zaļie stādi to nespēj uzņemt. Gaiss satur apmēram 0,03–0,04% ogļskābes, ko uzņem lapas šūnainie audi. Ja ūdens trūkuma dēļ plaisas lapās slēgtas, tad gaiss vairs neieplūst un to darbs pilnīgi apstājas.
Asimilācijas produkti ir ogļhidrāti. Vispirms attīstās dažādi cukuri. Daļu cukura lapas patērē elpojot, daļa pāriet dažādās olbaltumvielās, taukos utt., bet lielākā daļa stērķelē (cietē). No lapām cukurs izceļo uz visām koka daļām. Ja producētais cukurs pārspēj būvei vajadzīgo daudzumu, pārpalikums tiek novadīts noliktavās un pārvēršas stērķelē.
Enerģija šo vielu produkcijai ir saules gaisma. Tikai lapu zaļās daļas prot sauli izmantot savā labā.
Lapas iekšiene būvēta tik brīnišķīgi, ka var pilnīgi izmantot saules starus. Virskārtas iegarenās kanniņās (šūnās) zaļie graudiņi (hlorofils) sastājušies gar sienām, lai starus uzķertu. Līdzko gaismas stari nokļūst līdz hlorofilam, tas sāk darboties. Kur gaisma stiprāka, tur nostādītas biezākas kareivju rindas. Lapas kroņa vidū uzķer tikai izmantotos saules starus, jau nespēcīgus. Tādas lapas nespēj sagatavot pat sev vajadzīgās barības vielas, tās nobirst, zariņi nokalst.
Asimilācijas blakus produkts ir brīvais skābeklis. Lapu darba spējas ir ļoti lielas. Viena vidēji liela bumbiere ar apmēram 125 000 lapu vienā stundā saražo 500 g organisko vielu. Šim nolūkam vajag 2,5 g ogļskābes, kas sazvejojama 4000 l gaisa. Cik prātīgi ir jābūt lapai uzbūvētai, lai šo gaisa jūru pārfiltrētu!
Lapās norit vēl cita darbība – elpošana. Kamēr lapas strādā, visas stāda daļas ieelpo skābekli un izelpo ogļskābi. Asimilējot stāds ražo organiskās vielas, elpojot – patērē.
Trešā lapas darbība ir transpirācija. Lai barības sāļi izkustu, tie prasa daudz ūdens. Piemēram, viena kālija daļiņa izkūst 30 000 daļās ūdens. Stāda organisms tādu ūdens daudzumu sevī nevar paturēt, tam jāgādā par liekā ūdens promdabūšanu. Tas lieko ūdeni izgaro – transpirē. Gaiss, staigādams pa lapu šūnainiem audiem, uzņem mitrumu un izplūst ārā, tādēļ koka tuvumā gaiss vienmēr ir mitrāks. 200 000 lapu karstā vasaras dienā izgaro ap 30–35 spaiņi ūdens. Lietainā laikā transpirācija nenotiek, sausā, karstā un vējainā laikā tā ir ļoti stipra. Pa koka celmu (stumbru) un zariem ūdens tek pastāvīgi uz augšu un atnes sev līdzi barības sāļus. Samērīga transpirācija vajadzīga, bet pārmērīga ir kaitīga. Sausā laikā lapu plaisiņas aizslēdzas, dienvidos lapas aizsargā kutikula.
Jānis Sudrabs, zinātniskās augļkopības
pamatlicējs, 1913. gads.
*Raksta pirmo daļu lasiet šeit
