Sosnovska latvānis – pagaidām vienīgais 5
Viszināmākais augs agresors ir Sosnovska latvānis, ko savulaik Latvijā ieviesa, cerot uz augstām lopbarības ražām, taču tas nepalika lauksaimnieku tīrumos, bet agresīvi devās iekarot Latviju. Latvānis pagaidām ir arī vienīgais “nelūgtais viesis”, kurš par tādu atzīts ar valdības lēmumu – Ministru kabineta 2008. gadā pieņemtiem noteikumiem.
Arī Kanādas zeltslotiņa, Amerikas ūdele, jenotsuns, signālvēzis ir agresīvi ienācēji, ar ko cīnāmies jau gadiem.
Šobrīd Briseles kabinetos tiek saskaņots kopējais Eiropas invazīvo sugu saraksts, kurā no Latvijā sastopamiem augiem varētu tikt iekļauts ne tikai Sosnovska latvānis, bet arī, piemēram, daudzlapu lupīna, ošlapu kļava, signālvēzis un jenotsuns.
Dalībvalstīm būs jānoskaidro “ceļi”, pa kādiem invazīvās svešzemju sugas iekļūst Eiropā un vairojas. Tām būs jāveido uzraudzības sistēmas un rīcības plāni. Tiks arī pastiprinātas pārbaudes uz ES robežām. Attiecībā uz plašāk izplatītajām invazīvajām sugām dalībvalstīm būs jāīsteno arī pārvaldības plāni.
“Latvijai ir jānodrošina, lai šo invazīvo sugu nekļūst vairāk,” piebilst G. Strode. Tāpēc Daugavpils Universitātei uzdots sastādīt vietējo invazīvo augu un dzīvnieku sarakstu, kā arī veikt tā saukto monitorēšanu, proti, apzināt sugu izplatību. Varbūt monitorēšanas gaitā kāda suga no šā saraksta jāņem ārā vai, gluži pretēji, jāiekļauj papildus. Jau tagad zināms, ka šo sarakstu papildinās vēl viena sūnu suga.
Lai konstatētu invazīvo augu sugu izplatību, monitorings tiks īstenots 400 nejauši ar datoru izvēlētos parauglaukumos ar kopējo platību 10 000 ha. Šogad paredzēts pārbaudīt pirmos 100 parauglaukumus.
Mājas ābele iznīcinājusi mežābeli
Par dažu šajā sarakstā iekļauto augu sliktajiem varoņdarbiem šaubu nav, bet par citu kā, piemēram, ābeli, plūškoku, smiltsērkšķi, speciālisti ir nesapratnē. “Daudzas šķirnes ir atrastas grāvmalās un mežmalās. Tas ir genofonda avots. Lai vispirms tiek galā ar latvāņiem un zeltslotiņu un tad ķeras klāt ābelēm!” iepazīstoties ar iznīcināšanai paredzēto sugu sarakstu, sašutusi saka dārzkope Māra Skrīvele.
“Manuprāt, par invazīvām uzskatāmas sugas, kas agresīvi izplatās un var nomākt vietējo floru. Ne ābeles, ne pagaidām plūmjlapu aronijas un plūškoks pie tādām nepieder. Redzami invazīvu augu piemēri ir Sosnovska latvānis un Kanādas zeltslotiņa. No kultivētajiem kokaugiem prātā nāk korintes, kas gan vietām veido lielas audzes,” uzskata Dārzkopības institūta vadošā pētniece Laila Ikase. “Neuzskatu, ka visu kultivēto dārza un lauksaimniecības augu sugas, kas var nejauši izsēties, uzskatāmas par invazīvām, ja izsēja nav plaša. Apkarot tās ar drastiskiem līdzekļiem šķiet pārmērīgi.”
Viņa piebilst, ka mājas ābeles gan vairojas ar pašizsēju, taču sēklaudži reti kur veido lielas audzes un reti izaug līdz stadijai, kad sāk ziedēt un dot sēklas, jo tos intensīvi noēd dzīvnieki – stirnas, zaķi un govis. Neesot arī zināms, ka ābeles nodarījušas lielu kaitējumu ekosistēmai vai cilvēkiem – tās intensīvi nekrustojas ar mežābeli, bet alerģiska reakcija rodas, apēdot augļus, nevis no putekšņiem, kas arī neizplatās tālu (tos pārnes bites, nevis vējš). “Patiesībā mājas ābele jau sen ir kļuvusi par neatņemamu vietējās floras daļu!” uzsver L. Ikase. “Arī saldos ķiršus esmu redzējusi savvaļā Tērvetes mežos, bet vai tāpēc šī suga jāsauc par kaitīgu?”
Pretējās domās ir Nacionālā Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns, kurš skaidro, ka mājas ābeles ieviešanās savvaļā faktiski iznīcinājusi vietējo mežābeli. “Ne vienmēr viss, kas ir skaists, ir arī labs. Un ne vienmēr grāvmalē vai mežā ābele ar skābiem un maziem āboliem ir mežābele. Es pat neuzņemtos apgalvot, ka Latvijā vairs ir sastopama īsta mežābele un meža bumbiere. Tas, ko mēs saucam par mežābeli, visbiežāk ir mājas ābeles sēklaudzis vai hibrīds.” Izrādās, mājas ābeles un mežābeles sakrustojas putekšņu līmenī un līdz ar to mājas ābeles veicina mežābeļu “ģenētisko eroziju”.
!–nextpage–>
Uzreiz ārā jārauj nebūs
Eksperti uzsver, ka mājas ābeles iekļaušana invazīvo sugu sarakstā nenozīmē, ka tagad tās tiks nīcinātas un rautas ārā tāpat kā latvāņi. Ja mājas ābeles ieviesušās meža audzē vai kādā aizsargājamā teritorijā, tad gan būtu jāveic to ierobežošana. “Ir jāapsver, vai apkarošanas pasākumu rezultāti neradīs lielākus zaudējumus nekā mūsu mierīga līdzāspastāvēšana,” piebilst A. Svilāns.
Piemēram, krokainā roze savu agresīvo īpašību dēļ savulaik izmantota ceļojošo kāpu nostiprināšanai un tagad to neviens ārā no kāpām neraus. Turklāt to stāda gar lielceļiem, jo tā ir viena no retajām sugām, kas pacieš sāls ietekmi, kad ziemā tiek kaisīti autoceļi.
Ļoti invazīva ir arī Kanādas elodeja, kas šobrīd aizņēmusi gandrīz visus tās augšanai piemērotos ezerus un dīķus. Kanādas elodeja ātri izveido tīraudzes, kas neļauj gaismai nonākt līdz citiem ūdenī augošiem augiem un līdz ar to tie iet bojā. “Taču, cenšoties iznīcināt elodeju, ūdensbaseinā ies bojā visa pārējā dzīvība,” skaidro A. Svilāns.
Iekļaušana invazīvo sugu sarakstā nozīmēs, ka valstiskā līmenī to izplatībai tiks sekots līdzi un veikti nepieciešamie ierobežošanas pasākumi. Tas gan nenozīmē, ka valsts investēs latvāņu vai zeltslotiņu iznīcināšanā. Piesārņojums ar invazīvajiem augiem joprojām būs zemes īpašnieku atbildība.
“Latvāņi būtu jāuztver kā zemes apgrūtinājums,” atzīst Valsts augu aizsardzības dienesta speciāliste Astra Garkāje. Ja kāds īpašnieks netiek galā ar latvāņu ierobežošanu savā īpašumā, tad pašvaldības var to izdarīt saimnieka vietā un pēc tam par izdarīto pakalpojumu piesūtīt rēķinu. “Sistēma ir izveidota, latvāņi ir zemes sakārtošanas jautājums. Čaklam saimniekam latvāņi nav problēma,” uzskata A. Garkāje.
!–nextpage–>
Cīņa ar jenotsuni un ūdeli jau zaudēta
Divu zīdītāju – jenotsuņa un Amerikas ūdeles – iekļaušana melnajā sarakstā vairāk ir simboliska nekā ar praktisku jēgu. Abus jau tagad drīkst medīt visu gadu, arī riesta un mazuļu audzināšanas laikā. “Katru gadu Latvijā tiek nomedīti apmēram 5 – 8 tūkstoši jenotsuņu, bet tas īpaši neietekmē viņu populāciju, jo tai raksturīgs sugas atjaunošanas mehānisms, proti, jo vairāk izšauj medībās, jo intensīvāk vairojas. Šobrīd gan jenotsuns, gan Amerikas ūdele ir kļuvušas par neatņemamu mūsu dabas sastāvdaļu un cīnīties tagad ar tām nav lietderīgi, mums nav tādu mehānismu. Turklāt šī cīņa prasa pārāk lielus resursus, kuru valstij tāpat jau trūkst,” atzīst viens no invazīvo sugu saraksta autoriem, Daugavpils Universitātes pētnieks Maksims Balalaikins.
Latvijā mīt ap 29 tūkstošiem jenotsuņu un ap 23 tūkstošiem Amerikas ūdeļu, un to skaits ir stabils.
Jenotsuns ir viens no būtiskākajiem trakumsērgas vīrusa, kašķa ērces, trihinelozes un ehinokokozes izplatītājiem. Tas savulaik Latvijā atnesa arī ērču encefalītu. Savukārt Amerikas ūdele izspiež sev radniecīgās sugas Eiropas ūdeli un Eiropas sesku. Latvijā Eiropas ūdele nav sastopama, un šo vietējo sugu mūsu valstī atjaunot vairs nav iespējams. Igaunijā to mēģina darīt uz atsevišķām salām, iznīcinot amerikānietes un ierobežojot kažokzvēru audzētavu darbību. Islandē centās Amerikas ūdeles izķert, maksājot prēmijas, taču rezultāti bija nesekmīgi. Līdzīga programma realizēta arī Lielbritānijā, pat divas reizes, bet abas nesekmīgi.
M. Balalaikins uzskata, ka jāmēģina ierobežot tālāko izplatību sugām, kas vēl turpina iekarot Latviju, piemēram, signālvēzis. Pie mūsu robežām ošņājas arī citi potenciāli bīstami dzīvnieki, piemēram, šakālis un jenots. Arī daudzie privātie zoodārzi regulāri papildina faunas daudzveidību, mūs pagaidām sargā tas, ka šie bēgļi parasti nespēj vairoties.
!–nextpage–>
Uzmanīs arī parazītus
Invazīvo sugu sarakstā iekļauti arī divi parazīti – nematode Anguunicola crassus, kas apdraud vietējos zušus, un nematode Irofilaria repens, kas apdraud suņus.
Latvijā pirmo reizi zušu parazīts reģistrēts 1994. gadā zušiem no Baltijas jūras, Ventspils rajonā. 1995. gadā Usmas ezerā parazītiskā nematode bija reģistrēta vienam zutim, bet 1997. gadā jau 70% no izmeklētajiem zušiem cieta no parazīta. Ir dati par parazīta konstatēšanu arī Ķīšezera zušos.
Savukārt nematodes Dirofilaria repens izplatīšanos Eiropā veicināja šķirnes suņu pārvadāšanas pieaugums uz izstādēm, kā arī cilvēku ieradums ceļojumos ņemt līdzi savus suņus, un klimata izmaiņas, kas veicina starpsaimnieku – odu izdzīvotspēju. Parazīts ir zoonožu ierosinātājs, un cilvēka saslimšanas gadījumi ir reģistrēti kopš 2011. gada. Latvijā parazīta izplatība ir maz pētīta, tāpēc nav zināma. Plānots monitoringa ietvaros pilsētās, kur notikušas starptautiskās suņu sacensības, – Rīgā, Daugavpilī, Ādažos, Rēzeknē, Jūrmalā, Liepājā, Ogrē u. c. – veterinārajās klīnikās analizēt dzīvnieku asins paraugus.
UZZIŅA
Invazīvo augu un dzīvnieku sugas (projekts)
Augi
Ošlapu kļava (Acer negundo)
Vārpainā korinte (Amelanchier spicata)
Plūmjlapu aronija (Aronia prunifolia)
Vītollapu miķelīte (Aster salignus)
Austrumu dižpērkone (Bunias orientalis)
Parastā līklape (Campylopus introflexus)
Spožā klintene (Cotoneaster lucidus)
Adatainais dzeloņgurķis (Echinocystis lobata)
Sudraba eleagns (Elaeagnus argentea)
Kanādas elodeja (Elodea canadensis)
Dziedzerstublāja kazroze (Epilobium adenocaulon)
Skarainā ģipsene (Gypsophila paniculata)
Bumbuļu topinambūrs (Helianthus tuberosus)
Pabērzu smiltsērkšķis (Hippophae rhamnoides)
Puķu sprigane (Impatiens glandulifera)
Sīkziedu sprigane (Impatiens parviflora)
Tatārijas salāts (Lactuca tatarica)
Parastais ligustrs (Ligustrum vulgare)
Daudzlapu lupīna (Lupinus polyphyllus)
Mājas ābele (Malus domestica)
Pieclapu mežvīns (Pathenocisus quinquefolia)
Bastarda tūsklape (Petasites hybridus)
Japānas dižsūrene (Reynoutria japonica)
Sahalīnas dižsūrene (Reynoutria sachalinensis)
Baltā robīnija (Robinia pseudoacacia)
Krokainā roze (Rosa rugosa)
Blīvā skābene (Rumex confertus)
Melnais plūškoks (Sambucus nigra)
Sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa)
Kanādas zeltslotiņa (Solidago canadensis)
Milzu zeltgalvīte (Solidago gigantea)
Pīlādžlapu sorbārija (Sorbaria sorbifolia)
Goblapu spireja (Spiraea chamadryfolia)
Baltais grimonis (Swida alba)
Atvasainais grimonis (Swida sericea)
Kukaiņi
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Makrozoobentosa organismi
Ponto–Kaspijas sānpelde (Pontogammarus robustoides)
Mizīda (Paramysis lacustris)
Mizīda (Limnomysis benedeni)
Vēži un zivis
Dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus)
Signālvēzis (Pacifastacus leniusculus)
Rotans (Perccottus glenni)
Endoparazīti
Nematode (zušu parazīts) (Anguiniccola crassus)
Nematode (Dirofilaria repens)
Sauszemes gliemeži
Spānijas kailgliemezis (Arion lusitanicus)
Melngalvas mīkstgliemezis (Krynickillus melanocephalus)
Zīdītāji
Amerikas ūdele (Neovison vison)
Jenotsuns (Nyctereutes procyonoides)
Baltijas jūras invazīvās sugas
Dinoflagellāts (mazā aļģe) (Prorocentrum minimum)
Planktona vēzītis (Cercopagis pengoi)
Apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus)
Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocher sinensis)
Dubļu krabis (Rhithropanopeus harrisii)
Amfipods (Gammarus tigrinus)
Eiropas akmeņu garnele (Palemon eleagns)
