CIEMOS MĀJĀS, KUR AUDZĒ VĪNGLIEMEŽUS UN RŪGST ĀBOLU VĪNS 0
Ainaviskajā Talsu paugurainē, Lībagu pagasta lauku saimniecībā “Kurzemnieki”, kurā uzsvars likts uz ābolu audzēšanu un to pārstrādi, saimnieko Egita un Sandis Sudakovi.
Ābolu raža jau ir novākta un novietota augļu glabātavā, bet ābeles vēl rotājas ar sārtajām un dzeltenajām lapām.
– Pakāpsimies augstāk, un jūs varēsiet ieraudzīt Talsus, – aicina saimnieks Sandis.
“Kurzemnieki” atrodas vienu kilometru no pilsētas. Egita teic, ja ir laba iztēle, tad no pakalna var saskatīt arī jūru un Ventspils atblāzmu.
– Man patīk būt saimniekam, jo tā ir brīvība. Esi atkarīgs tikai no sava darba un laika apstākļiem. Veido tādu vidi, kāda pašam patīk. Lielākoties darbs aizrit svaigā gaisā, – saimniekošanas plusus uzskaita Sandis.
Egita piebilst, ka būt saimniecei ir liels gods un atbildība. Jāspēj īstajā laikā visu izdarīt un jāpaļaujas uz labvēlīgiem laika apstākļiem, cerot, ka salnas nenokodīs ziedošo ābeļdārzu.
– Ir brīži, kad piezogas domas, kāpēc tik daudz jāstrādā, taču tā bija mana izvēle. Šo saimniecību izveidoja un ābeļdārzu iekopa mani vecāki. Mēs tikai turpinām viņu iesākto. Varējām jau arī atteikties to darīt, palikt dzīvot Talsos un strādāt algotu darbu, bet man lauki ir vienmēr patikuši. Un tomēr savs ir savs, – atzīst Egita.
Šo zemes gabalu Talsu pievārtē, kas kopā ar mežu ir 24 hektārus liels, Breša laikos par sertifikātiem iegādājās Egitas vecāki. Tolaik te bija kādreizējā kolhoza nostūris un neviens cits par šo zemes gabalu interesi neizrādīja. Egitas vecākiem Ausmai un Kārlim iepatikās apkārtne un viņi itin viegli tika pie noskatītās zemes. Pirmais ābeļdārzs tika izveidots 1998. gadā, bet otrs – 2001. gadā. Vienā aug 1200 ābeles, otrā – 700 augļu koki. Šķirnes lielākoties uzpotētas uz puspunduru ābeļu potcelmiem.
– Vecajā dārzā nobriest septiņpadsmit ābolu šķirnes, taču tas ir par daudz, vieglāk, ja ir divas vai trīs šķirnes, kas vienlaikus nogatavojas. Jaunajā ābeļdārzā valda pircēju iecienītā deserta ābolu šķirne ‘Auksis’. Savulaik maniem vecākiem bija arī lopu audzēšanas ēra. Taču mums pret viņiem radās tāda pilsētnieciska attieksme. Baro lopiņus, audzē, bet, kad jāved uz kautuvi, birst asaras. Tāpēc mamma un tētis izdomāja, ka vieglāk būs iekopt augļu dārzu. Mums tagad ir iecere, ka pēc gadiem saimniecības pakalnos ganīsies aitu bariņš, kas rūpēsies par zāles “pļaušanu” un pie viena būs arī gaļa šašlikam, ar ko rudenī pacienāt ābolu novākšanas talciniekus. Taču es jau tagad domāju, kā varēšu ēst savu jēriņu vai aitiņu. Sandis gan saka – nevajag pret lopiņu izturēties personiski, bet nezinu, vai man tas izdosies, – spriež Egita.
Par ābolu ražas novākšanu lielākoties rūpējas paši saimnieki, taču punktu šim darbam allaž pieliek lielā talka, kurā piedalās saimnieku radi un draugi. Viņi šajā pasākumā iesaistās labprāt, jo visiem gribas izkustēties svaigā gaisā un satikties. Šis rudens bija dāsns ar ābolu ražu. Daudzi nezina, kur tos likt un ved pat izgāzt mežā. Sandis gan neiesaka vest naudu uz mežu. Ja tas nav komercdārzs, tad labāk pārdot ābolus par trīs santīmiem kilogramā uzpircējiem. Viņš esot dzirdējis, ka mūsu – ziemeļzemes skābos – ābolus labprāt iegādājas poļi, lai sulai piešķirtu skābumu. Viņi paši acīmredzot tādus neaudzē.
“Kurzemnieku” saime dzīvo mājā, ko savulaik Egitas tētis cēlis kā kūti, jo viņš sprieda līdzīgi kā mūsu senči – pirmā jāuzceļ kūts un tikai pēc tam dzīvojamā ēka. Kārlis ir celtnieks, tāpēc arī visas ēkas tapušas paša rokām. Kādreizējo kūti jaunie saimnieki pārveidojuši par māju, taču tā vēl nav līdz galam pabeigta. Egita skaidro – ja jāizvēlas, vai līdzekļus ieguldīt, lai uzlabotu dzīves apstākļus, vai pilnveidotu ražotni, tad izvēle krīt par labu pēdējai.
– Mēs savu lauku saimniecību nodēvējām par “Kurzemniekiem” tāpēc, ka esam īsteni kurzemnieki. Izpētot dzimtas koku, atklāju, ka nezin kurā paaudzē jau esmu kurzemniece, gan pa mammas, gan tēta līniju. Sandis arī ir talsenieks, tikai mēs dzīvojām katrs savā pilsētas malā. Kopš mums ir tāds saimniecības nosaukums, vēl vairāk jūtos kā kurzemniece. Citu novadu ļaudīm šķiet, ka kurzemnieki ir noslēgti, taču patiesībā mēs tādi neesam. Drīzāk esam kautrīgi pēc dabas, tāpēc pirmajam pretimnācējam neatklājam savu sirdi. Uz pastāvīgu dzīvi šeit mēs ar vīru un bērniem pārcēlāmies pirms diviem gadiem. Bērni sākumā teica – ak, šausmas, kādi te lauki, tik tālu no pilsētas! Vasarā pie mums ir kā zoodārzā – purvos klaigā dzērves, viesos nāk stirnas un zaķi, no kuriem mums nākas sargāt ābeļdārzu, – stāsta Elita.
Sudakovu vecākā meita deviņpadsmitgadīgā Anda šoruden sāka mācīties Latvijas Universitātes Āzijas valodu programmā, kur izvēlējusies apgūt ķīniešu valodu. Septiņpadsmit gadus vecais dēls Uvis mācās Ventspils ģimnāzijā, bet pastarīte sešgadīgā Katrīna apmeklē bērnudārzu. Lielie bērni jau skaitās no vecāku ligzdas izlidojuši, bet, kā Egita smej, pateicoties mazajai meitai, viņi ar vīru vēl var saukties par pāri ar bērnu.
Egita pēc profesijas ir ekonomiste, tāpēc vēl papildus darbam saimniecībā veic grāmatvedības pakalpojumus un iesaistās projektu rakstīšanā. Sandim pirmā profesija ir ofsetiespiedējs, pēc tam Rīgas Tehniskajā universitātē mācījies inženiergudrības, bet kopš šā pavasara sevi dēvē par laimīgu bezdarbnieku, visus spēku veltot saimniecībai.
– Mēs jau sen vairs nedodamies ceļojumos uz ārzemēm, lai aplūkotu muzejus vai pilis. Tālākos braucienus izmantojam, lai gūtu pieredzes apmaiņu pie citiem augļkopjiem, smeltu noderīgas idejas. Lai arī tas viss saistīts ar darbu, tomēr man tā ir atelpa, jo nav jācilā kastes vai jāpāršķiro āboli, – stāsta Sandis.
– Aizbraucam uz kādu Vācijas augļkopības saimniecību, un tur mums stāsta – mēs jau šeit saimniekojam septītajā paaudzē. Mums tādas dinastijas nav, tāpēc ir ko pamācīties. Es pat nezinu, kas mums ir atslodze. Laikam jau tikšanās ar draugiem. Nav tā, ka piecos pēcpusdienā beidzam strādāt un tad varam atpūsties, – teic Egita.
Saimnieki spriež, ka nākotnē vajadzētu vēl plašāk attīstīt ābolu pārstrādi. Patlaban viņi papildus ābolu tirdzniecībai nodarbojas ar sulu un ābolu čipsu ražošanu.
– Esam sapratuši, ka lietderīgāk ābolu sulu pildīt nevis trīslitru burkās, bet gan pakās, kurām ir izlejamais krāniņš. Trīslitru burka jāizdzer īsā laikā un tā jāglabā ledusskapī, bet sulas paku var turēt virtuvē uz galda un arī mazs bērns to var sev mierīgi ieliet glāzē, – spriež Sandis.
Savukārt es prātoju, cik lieliski būtu, ja bērni no neveselīgajiem, eļļainajiem un sāļajiem kartupeļu vai kukurūzas čipsiem pārietu uz ābolu čipsiem. “Kurzemnieku” ražotie ābolu čipsi ir filigrāni plāni sagriezti, saldi un garšīgi. Tas viss ir roku darbs.
– Kad šos čipsus piedāvājam tirdziņos, kādam liekas, ka tie ir dārgi, bet citi pircēji brīnās – kas to visu lērumu var nomizot un sagriezt. Tā jau ir, ka labas lietas nesanāk lētas. Čipsu gatavošanai izmantojam augļus, ko nevaram pārdot kā deserta ābolus, jo tiem ir kāda skrambiņa, – skaidro Egita.
Mājas patrepē stāv sarindoti pāris stikla baloni ar rūgstošu vīnu. Sandis teic, ka tie ir viņa eksperimenti vīna darināšanā. Vairākiem no tiem pievienoti arī mežāboli un meža bumbieri.
Sandis raizējas, ka drīz Latvijā sāks pietrūkt mežābolu, kas vīnam piešķir skābumu un palīdz labāk nodzidrināties. Toties Egita eksperimentē ar ievārījumiem. Jaunākais atklājums ir no dažādām ogām gatavotais sāļais ievārījums, kas labi noder pie cepešiem.
“Kurzemnieku” saimniecība iesaistījusies Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā, kurā ietilpst desmit Latvijas un desmit Igaunijas saimniecības. Sudakovi viesiem rāda un stāsta, kā saimniekot videi draudzīgi, kā kopt ābeļdārzu, lai mazāk ietekmētu vidi un cilvēku veselību. Tāpat arī saimnieki darbojas Talsu pauguraines dabas parka biedrībā un kooperatīvā “Augļu nams”. Sandis atbalsta kooperēšanos, jo viens pats nevar būt cīnītājs. Lai “Kurzemnieku” viesiem būtu vairāk ko redzēt, saimnieki piedāvā arī apraudzīt vīngliemežu audzētavu. Tie atrodas speciāli izveidotajā novietnē, kurai apkārt apjozts elektriskais gans. Sandis gan teic, ka uzņēmīgākie gliemeži tomēr pamanās aizmukt. Patlaban viņi jau devušies ziemas guļā. Vīngliemeži uz ziemu mēdzot ierakties 20 centimetrus zemē. Tad viņi arī vairs nav jābaro.
– Vīngliemežus sākām audzēt, lai mūsu saimniecībā būtu daudzveidība un lai bērniem būtu savs darbiņš – barot ar miltiem vīngliemežus. Savvaļā augušajiem esot rūgta piegarša, bet tiem, kas ēd miltus, ir labāka garša. Es pati kādas trīs reizes esmu gatavojusi vīngliemežus, bet pēc tam pateicu, ka turpmāk tiem ķeršos klāt vien tad, kad man iedos iztīrītas vīngliemežu filejas, – nosmaida Egita.
“Kurzemnieku” saimniecības gleznainajā apkārtnē, kur atrodas gan Sirds ezers, gan dīķi, iekārtotas arī telšu vietas ceļotājiem. Īpaši tās iecienījuši Eiropas zaļie tūristi. Vasarā ar velosipēdu ieradies kāds tūrists no Šveices, vēl pēc brīža atbraukuši divi citi velosipēdisti no Šveices, un viņiem izvērties jauks vakariņš.
Raidījumu par Talsu novada Lībagu pagasta saimniecības “Kurzemnieki” īpašniekiem Egitu un Sandi Sudakoviem klausieties Latvijas Radio 1 programmā “Viensētu stāsti” 26. oktobrī plkst. 16.04.
