Abāšins: Mežonīgais kapitālisms kļūst cilvēcīgāks 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Apdrošinātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Abāšins komentē aktuālās apdrošināšanas tirgus tendences.
Vai ir kāds racionāls izskaidrojums, izņemot lielāku iedzīvotāju skaitu, kāpēc Lietuvas apdrošināšanas tirgus ir tikpat liels kā Latvijas un Igaunijas tirgi abi kopā? Parakstīto prēmiju apjoms 2022. gadā Lietuvā auga par 19%, sasniedzot 1,23 miljardus eiro, savukārt Latvijā – 16% un 681 miljonu eiro, bet Igaunijā – 13% un 551 miljonu eiro prēmijās.
J. Abāšins: Tirgus izmēri neapšaubāmi ir viena no lietām, kas var izskaidrot šo atšķirību, taču es gribētu minēt kādu citu. Lietuvieši ir komerciāli agresīvāki un uzņēmīgāki, kas ir novedis pie tā, ka mūsu dienvidu kaimiņiem ir vairāk lielu uzņēmumu, kas darbojas pat ne vairs Baltijas, bet visas Austrumeiropas mērogā. Un, tikko tu darbojies starptautiskā mērogā, tikko uzņēmumiem rodas saistības un atbildība par miljoniem vai desmitiem miljonu eiro, bez apdrošināšanas iztikt nav iespējams – neviens šādā līmenī neielaidīsies sarunās ar neapdrošinātu uzņēmumu. Vēl būtu minams tas, ka viņu ekonomika pēdējos desmit gados ir attīstījusies straujāk nekā Latvijā, tāpēc arī apdrošināšanas tirgus audzis daudz straujāk. Visbeidzot, man subjektīvi šķiet, ka padomju laika mantojums Lietuvā jūtams mazāk – Latvijas ekonomikas struktūrā rūpniecības sadaļa bija prāvāka un liela daļa šo rūpnīcu 90. gados aizvērās, radot lielāku ekonomikas kritumu un lēnāku apdrošināšanas nozares attīstību.
Ir vēl kāds jautājums par Baltijas tirgu – Latvijā un Igaunijā dzīvības apdrošināšanas prēmiju apjoms pērn sarucis, bet Lietuvā tas aug. Vai latvieši savu dzīvību vērtē zemāk nekā lietuvieši vai arī lietuviešiem vairāk naudas?
Domāju, ka – jā, vērtē zemāk. Man nācies pastrādāt kopā ar lietuviešiem, igauņiem, poļiem, Skandināvijas pārstāvjiem un šādā salīdzinājumā skaidri saskatāmas domāšanas atšķirības. Taču svarīgākais ir tas, ka lietuviešu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā un ar to saistīto ekonomisko krīzi ir bijusi mierīgāka, kaut kādu iemeslu dēļ viņi ir bijuši tam labāk sagatavoti psiholoģiski. Pie mums, sākoties karam, sāka vairs neiemaksāt naudu pensiju fondos un dzīvības apdrošināšanā, Igaunijā notika līdzīgi, bet Lietuvā – ne.
Vismaz vienu apdrošināšanas datu aspektu var racionāli pamatot – proti, to, ka veselības apdrošināšana Latvijā aizņem daudz lielāku tirgus daļu nekā Lietuvā un Igaunijā. Tā kā Latvijā pacienta līdzmaksājums ir viens no augstākajiem ES un gandrīz divas reizes lielāks nekā abās kaimiņvalstīs, skaidrs, ka cilvēki meklē risinājumu, kā to atvieglot. Taču šobrīd atkal sākušās runas par obligāto veselības apdrošināšanu Latvijā. Vai apdrošinātāji tam gatavi?
Par to regulāri runā kopš veselības ministres Ingrīdas Circenes laikiem amatā, tātad 2011.–2014. gadu perioda – proti, tā nav jauna ideja. Lai atbildētu uz to, vai apdrošinātāji tam gatavi, vispirms būtu jāsaprot, kas tieši tiek domāts ar obligāto veselības apdrošināšanu. Ja runa ir par diviem pakalpojumu groziem, kas tika izdomāti viņas laikā, tad atgādināšu, ka bija runa par pilno pakalpojumu grozu Latvijas nodokļu maksātājiem un atsevišķām īpašām kategorijām kā pensionāriem un mazo grozu visiem tiem, kas nemaksā nodokļus Latvijā, proti, piemēram, ārvalstu latviešu diasporai. Jāsaprot, ka šis nav apdrošināšanas, bet gan politiskās izšķiršanās jautājums – lai pieņemtu lēmumu, ka daļai ar Latviju saistītu cilvēku, kas nemaksā nodokļus, bet joprojām ir vēlētāji, atņemtu iespēju operēt, piemēram, gūžas locītavu par Latvijas nodokļu maksātājiem piedāvātajām cenām, politiķiem ir kārtīgi jāsaņemas drosmi, jāsaēdas kāds “ozverīns”. Lai gan šāds lēmums būtu taisnīgs, tas vienlaikus nozīmē arī to, ka radīsies 100 līdz 200 tūkstoši niknu vēlētāju, kas var radīt problēmas vēlēšanās.
Ja un kad šāds vai citāds lēmums tiks pieņemts, apdrošinātāji tam būs gatavi. Ja runa tiešām būs par diviem atšķirīgiem pakalpojumu groziem, kurā minimālais paredzētu, ka bez maksas ir tikai ātrā palīdzība, kā līdz šim izskanējis, tad var prognozēt, ka strauji pieaugs brīvprātīgo individuālo veselības apdrošināšanas polišu pārdošanas apjomi ārvalstu latviešiem. Bet pagaidām apdrošinātāji nekādus plānus vēl nebūvē, jāsaprot, kādus soļus valsts ir gatava spert, un šādas skaidrības nav.
Vai tad privātpersona šobrīd vispār var nopirkt veselības apdrošināšanas polisi?
Var. Ir taisnība, ka 99% no šī tirgus nodrošina uzņēmumi, kas polises iegādājas saviem darbiniekiem, taču atlikušais 1% ir gadījumi, kad polises pērk privātpersonas. Šādu pakalpojumu nodrošina tikai trīs apdrošinātāji, šādu polišu skaits Latvijā ir apmēram divi tūkstoši. Taču individuālo veselības polišu skaits aug, jo ir parādījusies darbinieku kategorija, kurai tā nepieciešama. Piemēram, nav grūti iedomāties kādu IT profesionāli, kas uz projektiem tiek pieaicināts darbā trijos vai piecos uzņēmumos vai arī pārdod šiem uzņēmumiem kādu pakalpojumu. Neviens no uzņēmumiem viņam nenodrošina veselības polisi, tādēļ viņš pērk tādu pats. Šis tirgus vēl attīstīsies.
Turpinot par Baltijas valstu apdrošināšanas tirgiem, interesants ir arī ceļojumu apdrošināšanas salīdzinājums. Latvijā pērn vasarā šķita, ka mums ir ceļošanas bums – apdrošināšanas prēmijas pieauguma par 55%, atlīdzību – par 131%. Taču, ja paskatās uz Igauniju, tad ziemeļu kaimiņi ceļojuši krietni aktīvāk – prēmiju pieaugums 85%, atlīdzību – 145%. Tas ierindo ceļojumu apdrošināšanu Igaunijas piecu populārāko apdrošināšanas veidu sarakstā, vietā, kur Latvijas ceļojumu apdrošināšana nekad nav atradusies. Savukārt lietuvieši vai nu ceļojuši maz, vai ceļojuši neapdrošināti, jo prēmiju pieaugums bijis tikai 27%, un gan prēmiju, gan atlīdzību apjoms eiro izteiksmē Lietuvā ir salīdzinoši neliels. Kāpēc tā?
Domāju, ka igauņi jūtas gan ekonomiski stabilāki, tādēļ apdrošinās, gan arī ir nedaudz apzinīgāki par latviešiem. Lietuvieši laikam šādā salīdzinājumā ir visneapzinīgākie (smejas).
Vai nav tā, ka ceļojumu apdrošināšanai pamatīgi traucē banku kredītkaršu programmas, kas piedāvā šādu apdrošināšanu gan kartes īpašniekam, gan arī viņa ģimenes locekļiem?
Ne īpaši, jo ne jau bankas pašas nodrošina ceļojumu apdrošināšanu, to tāpat veic tas vai cits apdrošinātājs. Drīzāk pat varētu runāt par pozitīvu efektu – šāda pakalpojuma esamība kredītkaršu klientiem iemāca tā nianses, viņš pierod pie apdrošināšanas un, iespējams, pat uzkrāj pieredzi, ja nākas to izmantot. Viss šis process veicina ceļojumu apdrošināšanu.
Cik procenti no ceļojumiem Latvijā tiek apdrošināti?
Svaigu datu man nav, bet pirms dažiem gadiem pētījumi liecināja, ka apmēram 70%. Specifiskos ceļojumu veidos, kā braucienos slēpot uz kalniem, apdrošinās gandrīz 100% ceļotāju, līdzīga aina ir arī ceļojumos uz ASV un Kanādu, kur medicīniskā aprūpe ir ļoti dārga. Izbraucienos ar auto uz Lietuvu un Igauniju – ne vairāk kā 30%, un arī tas galvenokārt pateicoties organizētiem autobusu braucieniem uz kaimiņvalstīm, kas parasti ir apdrošināti. Vidēji ir ap 70%. Katrā ziņā Ārlietu ministrija regulāri cenšas atgādināt par šādas apdrošināšanas nepieciešamību, un gadījumu, kad kādam jāsniedz valsts palīdzība, lai tiktu uz mājām, kļūstot ar katru gadu mazāk.
Savukārt auto apdrošināšanas apjomi Latvijā diezgan strauji palielinās – KASKO apdrošināšanas apjomi pērn palielinājušies par 25%, OCTA – par 36%. Vai tas nozīmē, ka braucam ar jaunākām un labākām mašīnām vai arī kļūstam apzinīgāki?
Diemžēl ne, Latvijas autoparka vidējais vecums joprojām ir ap 14 gadiem un vecumam ir pat tendence nedaudz pieaugt. Tādēļ galvenais šī pieauguma iemesls ir inflācija – aug autoservisu pakalpojumu un detaļu cenas, tādēļ arī apdrošinātāji ceļ cenas. To pašu var teikt arī par visu kopējo 16% lielo apdrošināšanas nozares pieaugumu pērn – tās galvenokārt ir inflācijas sekas. Apdrošināšanu vispār pamatīgi ietekmē veselības pakalpojumu cenas, autoservisu pakalpojumu un detaļu cenas, būvniecības izmaksas, kas ietekmē īpašumu apdrošināšanu un, protams, arī kopējās darbaspēka izmaksu izmaiņas. Ja nebūtu inflācijas, Latvijas apdrošināšanas tirgus pērn augtu par mēreniem 2–3%.
KASKO ir brīvprātīga, bet OCTA – obligāta. Cik daudz ir gadījumu, kad auto vadītāji Latvijā pieķerti, braucot bez OCTA polises?
Saskaņā ar policijas datiem 7458 gadījumos pērn, apturot uz ceļa, konstatēts, ka vadītājam nav OCTA polises. Vēl 7040 šādi gadījumi fiksēti ar radariem vai citiem tehniskajiem līdzekļiem, neapturot automašīnas un attiecīgi – piemēroti sodi. Ja runājam par ceļu satiksmes negadījumiem, kuros kādam no iesaistītajiem nav OCTA polises, tad tas ir mazāk par 1% gadījumu. Kopumā, ar dažādām metodēm vācot datus, konstatēts, ka Latvijā bez OCTA polisēm brauc 1–2% vadītāju. Tiesa gan, ir atsevišķi novadi, kas parasti ir pirmajās vietās statistikā par to, cik automašīnu tur ir bez OCTA – tāds ir Riebiņu pagasts Latgalē, savukārt Kurzemes pusē tā ir Pāvilosta un tās apkārtne.
Vai Latvijā ir apdrošināti vismaz 10% visu īpašumu?
Noteikti – to nosaka jau hipotekārās kreditēšanas noteikumi. Juridiskās personas ir apdrošinājušas apmēram 70% īpašumu, fiziskās personas – ap 30%. Vidēji varētu būt apdrošināti ap 40% īpašumu Latvijā.
Pagājušā gada nozares rezultāti liecina, ka “varam rēķināt, ka pērn katru dienu Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi no apdrošinātājiem ir saņēmuši 1,17 miljonus eiro”! Te uzreiz gan jājautā – cik ir iemaksāts prēmijās katru dienu un cik liela ir starpība?
Vidēji prēmijās katru dienu iemaksājuši 1,9 miljonus eiro, tātad starpība ir nedaudz vairāk kā 700 tūkstoši eiro dienā. Taču te gan būtu jāpiebilst, ka šie ieņēmumi nav apdrošinātāju peļņa, kaut ko maksā arī pašas apdrošināšanas infrastruktūras uzturēšana – cilvēki, ēkas, datori un informācijas sistēmas. Šobrīd uzņēmumu un infrastruktūras uzturēšana “apēd” apmēram 25–30% no prēmijās saņemtā, tātad no katriem 100 prēmijās iemaksātajiem eiro 25 tiek iztērēti darbinieku algām, aģentu un brokeru komisijām, iemaksām Latvijas Bankai, telpu īrei, tehnikai un citām vajadzībām. Ja salīdzinām ar Rietumeiropu – esam šajā jomā apmēram tajā pašā līmenī kā Grieķijas un Itālijas apdrošinātāji. Salīdzinot ar desmit gadus senu pagātni, progress ir vērojams – toreiz tērēja ap 35%. Kur tiekties vēl ir – ja salīdzina ar Skandināviju, tad tur uzņēmumi paši sev tērē ap 20% no saņemtajām prēmijām, taču jāņem vērā, ka šis skaitlis ir atkarīgs arī no apdrošināšanas apjomiem. Savukārt, ja salīdzina ar Krieviju vai, piemēram, Kazahstānu, tad esam jau krietni priekšā – tur uzņēmumi sevis uzturēšanai tērē ap 50% no ieņēmumiem. Mūsu mērķis būtu nokļūt 20–25% grupā.
Kādas valsts politikas tendences šobrīd ietekmē apdrošināšanu?
Galvenā ietekme un spiediens nāk no Eiropas Savienības, un tā saistīta ar patērētāju tiesību aizsardzības paaugstināšanu. Man šķiet, ka nozare, neskatoties uz klapatām, ko tas rada, kopumā šo spiedienu vērtē pozitīvi, jo tas mežonīgo kapitālismu pamazām padara arvien cilvēcīgāku. To redzam arī socioloģiskajās aptaujās – cilvēku uzticība apdrošinātājiem un pašu apdrošinātāju prestižs stabili aug.
Savukārt, ja runājam par Latviju, tad nozare vēlētos saprast, kas tieši tiek domāts ar ekonomikas transformāciju un kā tā izpaudīsies. Otrs rūpju bērns ir ilgtspējas politika un tās izpausmes – proti, vai mēs nemēģināsim skriet pa priekšu pārējai Eiropai, zaudējot konkurētspēju.
Kā ar izreklamēto Paneiropas pensiju polisi, kuru uzskata par Valda Dombrovska garabērnu?
Mūsu reģionā to pagaidām neviens vēl nepiedāvā, Eiropā arī tikai pirmie mēģinājumi. Galvenais šķērslis ir ļoti striktais apdrošinātāja izmaksu ierobežojums – 1%. Lai ar šādiem ierobežojumiem varētu kaut ko nopelnīt, uzreiz nepieciešams liels, pat milzīgs noslēgto polišu skaits, tādēļ apdrošinātāji pagaidām uz to skatās piesardzīgi.
Cik plaši izplatīta ir apdrošināšanas krāpniecība Latvijā? Cik bieži mājām pielaiž uguni un tad mēģina iekasēt apdrošināšanas atlīdzību?
Pa kādam gadījumam ir, bet kopumā precīzāk atbildēt traucē statistikas trūkums šajā jomā. Varu spriest tikai tik, cik uzzinu no sarunām ar citiem apdrošinātājiem. Īpašumu apdrošināšanas jomā kliedzoši gadījumi nav vērojami, drīzāk vērojama pierakstīšanas tendence – proti, reāli sadeguši divi datori, bet norāda, ka trīs. Dzīvības apdrošināšanas jomā krāpniecībai traucē nelielie šādas apdrošināšanas apmēri. Katrā ziņā līdz Skandināvijas valstu līmenim, kuras kādu brīdi bija pārņēmusi vesela krāpniecību epidēmija šajā jomā, mums ir tālu. Proti, tur pirms kāda laika bija populāri aizbraukt uz kādu no Dienvidaustrumāzijas valstīm, saņemt vietējā ārsta izziņu par nāvi, organizēt viltus bēres un mēģināt saņemt apdrošināšanu. Kā jau teicu – mūs pagaidām pasargā mazie dzīvības apdrošināšanas apjomi un samērā attīstītā IT sistēma. Savukārt auto zādzību jomā vispār un arī viltus zādzību ziņā radikāli situāciju mainījis Krievijas iebrukums Ukrainā – robežas ir ciet, un nozagto vairs nav kur pārdot.
