AB dambis konkurē ar Andrejostu 1
Piecu koalīcijas partiju konceptuāls “jā” Nacionālajai koncertzālei un joprojām nekādu konkrētu lēmumu par tās finansēšanas stratēģijām – neraugoties uz to, ka ES fondu 23 miljonu (vienīgā koncertzālei līdz šim pieejamā finansējuma) izmantošanas termiņš beidzas jau 2022. gada beigās un konkrēti lēmumi par tās būvi jāpieņem, cik iespējams ātri. Joprojām arī valdošās koalīcijas politiķu vidū liela viedokļu daudzveidība par koncertzāles atrašanās vietām, tomēr izskan viedoklis, ka par to būtu jālemj profesionāļiem. Savukārt, runājot par finansēšanas modeļiem, kā spēcīgākā izvirzās publiskās-privātās partnerības iespēja.
Šādi secinājumi radās pēc piecu valdību veidojošo koalīcijas partiju pārstāvju tikšanās Sadarbības padomē piektdien premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) vadībā, kuras gaitā Kultūras ministrija (KM) iepazīstināja politiķus ar virzību koncertzāles lietā. “Sadarbības padome izteica gatavību turpināt strādāt pie Nacionālās koncertzāles veidošanas,” atzina bijusī kultūras ministre Dace Melbārde. Savukārt valdības vadītājs K. Kariņš jau iepriekš pēc tikšanās ar kultūras ministra amata kandidātu Nauri Puntuli uzsvēra, ka koncertzāle ir jāuzbūvē.
Sīlis gatavs arī Andrejostai
Arhitekts Andis Sīlis žurnālistiem atzina, ka savu pēdējā laikā daudz apspriesto un kritizēto projektu uz AB dambja, kura pamatā jau pašā sākumā ielikta modelēta sistēma, kas ļauj to koriģēt atbilstoši vietai un apstākļiem, būtu gatavs īstenot arī Andrejostā. “LA” jau rakstīja, ka šajā vietā, sākot no Vanšu tilta līdz Andrejsalas galam ar 4 km garu ūdens līniju, plānots būvēt “Riga Port City”, kuras attīstīšanai apvienojušies Andrejostas, Andrejsalas un Rīgas Pasažieru termināļa teritoriju īpašnieki. Kā aprīļa sākumā diskusijā pie Rīgas galvenā arhitekta Gvido Prinča atklāja ar Andra Šķēles ģimeni saistītās SIA “Privāto aktīvu pārvalde” pārstāvis Juris Dreimanis, koncertzāle šajā kontekstā tiktu uzskatīta par tā saukto enkurobjektu, kas varētu atrasties Pasažieru ostas rajonā.
Tomēr, pēc Sīļa vārdiem, izpildot investoru prasības, kas paredz dāvināt valstij koncertzālei zemi, pretī prasot Eksporta ielas pārcelšanu (ap 10 miljoniem eiro) un tramvaju līnijas izbūvi (ap 15 miljoniem eiro), izmaksas būtu lielākas, nekā pārbūvējot AB dambi. Jāpiebilst, ka investori vēlas arī, lai valsts apņemtos noteiktā laikā īstenot projektu. KM valsts sekretāre Dace Vilsone iepriekšējās diskusijās ir teikusi, ka ar šo priekšlikumu “valsts pēc būtības tiek izaicināta”, jo “tiek uzlikts pienākums uzņemties atbildību par termiņiem, kuros jārealizē projekts, par ko valsts pašlaik nevar uzņemties atbildību”. Turklāt KM jau ir nācies šādas vieglprātīgi noslēgtas vienošanās dēļ samaksāt vairāk nekā 650 000 eiro ar Andri Šķēli un Aināru Šleseru saistītajam SIA “Jaunrīgas attīstības uzņēmums” par nenotikušo laikmetīgās mākslas muzeja darījumu.
Bijusī kultūras ministre D. Melbārde gan atzina, ka Sīļa projekta pārcelšanas iespēja ir vien ļoti teorētiska, jo jebkura koncertzāles būvniecība, ja arī tā notiek publiskajā-privātajā partnerībā, saistīta ar jauna konkursa rīkošanu.
Rīgas dome tīko pēc 23 miljoniem
Pēc Sīļa vārdiem, no sākotnēji deviņām iespējamām koncertzāles novietnēm tagad kā reālākās izskatītas divas – AB dambis un Andrejosta.
Apspriesta arī iespēja šo projektu īstenot, pārbūvējot Dailes teātri, tomēr problēma esot tā, ka “nepieciešamība tajā iedabūt vismaz divas reizes lielāku kubatūru, radikāli izmainītu šo Kultūras kanonā ierakstīto padomju arhitektūras mantojuma celtni”. Savukārt par iespējamo Kongresu nama pārbūvi Rīgas domes priekšsēdētāja amata pienākumu izpildītājs Oļegs Burovs kārtējo reizi pauda, ka šis variants pašvaldībai nav pieņemams ne juridiski, ne saimnieciski, ne finansiāli. “Ja valsts kā scenāriju izvēlas Kongresu namu, tad tā ir piespiedu atsavināšana, kuras gadījumā papildus koncertzāles izmaksām būtu jāplāno kompensācija Rīgas domei par zaudēto īpašumu un negūtajiem saimnieciskajiem ieņēmumiem. Ja Rīgas dome nemaina savu viedokli, tad Kongresu nama scenārijs pašlaik ir visdārgākais,” norādīja D. Melbārde. “Ja valsts vēlētos to atsavināt, tai nāktos pierādīt, ka tā ir vienīgā iespējamā vieta koncertzāles būvei, bet tā nav. Un pats galvenais aspekts – pašlaik esošā Kongresu nama platība ir mazāka, nekā nepieciešams. Nevaram izcirst vairākus kokus Kronvalda parkā, lai palielinātu apbūves laukumu,” teica O. Burovs. “Lai gan koncertzāles novietni Daugavas akvatorijā uzskatu par ļoti pareizu, nav tik svarīgi, kur to būvēt, bet gan – kur sameklēt naudu.” Pati Rīgas dome finansiāli iesaistīties koncertzāles tapšanā neesot gatava, jo prioritāte esot pabeigt Mežaparka estrādes rekonstrukciju, kas jau izmaksājusi 74 miljonus (kopā ar PVN) un vēl nepieciešami 23 miljoni eiro.
Nav nejaušība, ka aizkulisēs aizvien vairāk izskan iespējamība ES fondu 23 miljonus – vienīgo koncertzālei līdz šim pieejamo naudu – pārdalīt citiem mērķiem. Kā informē sabiedrisko mediju portāls “lsm.lv”, Oļegs Burovs ierosinājis tos ieguldīt Mežaparka estrādes pārbūvē, lai to varētu pabeigt. “Mēs neesam šobrīd par šādu scenāriju vienojušies,” piektdien valdības namā uzsvēra D. Melbārde. Viņa ES naudā redz arī vienu no avotiem, no kā varētu izremontēt sliktā stāvoklī esošo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) tagadējo mājvietu Lielo ģildi. Tās remonta izmaksas, pēc LNSO direktores Indras Lūkinas vārdiem, ir vismaz pieci miljoni eiro, ar ko nodrošinātu, lai skatītāji un mūziķi varētu vismaz droši šajās telpās atrasties.
Meklē papildu finanšu avotus
D. Melbārde norāda, ka kopumā, būvējot koncertzāli, jārēķinās ar būvniecības izmaksām vismaz 4000 eiro/m2, tātad būve varētu izmaksāt 70–90 miljonus eiro. Domājot par finansēšanas stratēģijām, tiekot izskatīta iespēja to veikt publiskajā-privātajā partnerībā, kas izskanējusi “kā viena no spēcīgākajām alternatīvām”, kā arī no ES fondu un valsts budžeta naudas.
KM redzot arī dažus ceļus, kā rast papildu naudu – piemēram, apliekot kultūras pasākumu biļetes ar 12% PVN un ieviešot tā saukto “spilvena nodokli” tūristiem, kas gan budžetā papildus ienestu vien divus miljonus eiro gadā. Esot arī diskutēts par emisijas kvotu līdzekļu piesaisti, jo viens no kritērijiem, ko KM izvirza Nacionālās koncertzāles būvei, ir, ka tai jābūt pēc iespējas klimata neitrālai, zaļai ēkai, kas patērē maz enerģijas.
Uz “LA” jautājumu, vai šajā gadījumā, ja runa būtu par Andrejostu, jau apriori nav skaidrs, ka runa varētu būt par konkrētu partneri – ar Andri Šķēli saistītiem uzņēmumiem, kuru biznesa intereses ir saistītas ar šo vietu, bijusī ministre atbildēja: “Tas ir pilnīgi izslēgts. Ja kāds privātais uzņēmējs dāvina zemi, tas viņam nedod pilnīgi nekādas privilēģijas publiskās-privātās partnerības konkursā.” Pēc šāda scenārija privātais partneris, strādājot gan kā projekta attīstītājs, gan aizdevējs, iegūtu tiesības būvēt koncertzāli, ieguldot savus līdzekļus un vienojoties ar valsti par to atguvi, kas notiktu ilgākā – 30 līdz 40 gadu – periodā.
Savukārt kultūras ministra amata kandidāts Nauris Puntulis “LA” atzina, ka koncertzāles jautājums viņam būšot viena no prioritātēm un ka viņš, domājot par finansēšanas stratēģijām, cerīgi raugoties uz publiskās-privātās partnerības principu. “Viena no manām pirmajām vizītēm, stājoties jaunajā amatā, būs tieši Lielā ģilde un Nacionālais simfoniskais orķestris.”
Valdībai konkrēti lēmumi par koncertzāles būvniecību jāpieņem līdz rudenim, lai projekts nezaudētu ES fondu naudu. KM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale “LA” teica, ka KM informatīvo ziņojumu par šo tēmu pēc tikšanās ar politiķiem plānots vēl papildināt un tad nodot saskaņošanā, kas varētu prasīt vēl vismaz dažas nedēļas. Procesu apgrūtina arī tas, ka paralēli valdībai, pēc Daces Melbārdes vārdiem, ir arī būtiski vienoties par lielo valsts investīciju projektu finansēšanas stratēģijām kopumā.
“Jādomā, kur ņemt naudu”
Koalīcijas partiju politiķu viedokļi par Nacionālo koncertzāli.
* Ints Dālderis, finanšu ministra padomnieks, kādreizējais kultūras ministrs: “Par koncertzāles vietu lai lemj speciālisti, bet jautājums ir par naudu – gaidām precīzākus aprēķinus no Kultūras ministrijas. Pats finansēšanas jautājumā es iestātos par publiskās-privātās partnerības modeli, jo tas neprasa tūlītējus valsts ieguldījumus, taču tam jānotiek ar ļoti precīzi izstrādātiem nosacījumiem.”
* Jānis Bordāns, tieslietu ministrs, Jaunās konservatīvās partijas vadītājs: “Vispirms ir jāizsver prioritātes, kādā secībā notiek svarīgo valsts objektu, ieskaitot arī drošības objektu un arī koncertzāles, būvniecība. Mēs atbalstām, ka Rīgā koncertzāle ir nepieciešama, tomēr svarīgi arī, lai šā projekta īstenošana būtu samērojama ar Latvijas iespējām. Vietas noteikšana lai paliek profesionāļu ziņā.”
* Daniels Pavļuts, “Attīstībai/Par” Saeimas frakcijas vadītājs: “Tieši par koncertzāles finansēšanas jautājumiem sarunu šajā tikšanās reizē bija par maz. No mūsu puses ir viennozīmīgs atbalsts koncertzālei, tomēr kultūrai ir arī citas lielas insfrastruktūras vajadzības – piemēram, laikmetīgās mākslas muzejs. Es pats sagaidu, ka tuvākajā laikā būs izvērstāka diskusija par to, kā tieši virzīties uz priekšu, jo ir ļoti daudz atvērto jautājumu.”
