Pērienu sāk ar apsi, beidz – ar pīlādzi. Ciemos “Pirtslietu darbnīcā” 1
Mūsdienu steigas un stresa pilnajā laikā arvien vairāk novērtējam lauku pirts dziedinošo spēku. Tā vienmēr bijusi labākā slimību profilakses, relaksācijas un atveseļošanās vieta. Lai uzzinātu vairāk par pirts tradīcijām un rituāliem, dodamies pie LĪGAS un AIVARA GRIĶIEM uz Gulbenes novada Daukstu pagasta “Āriņiem”. Jau vairākus gadus viņu “Pirtslietu darbnīcā” top koka ķipīši, bļodas, vanniņas un kubli, tiek sietas pirtsslotas un vāktas zāles, bez kā pirtī nevar iztikt.
No koka rotaļlietām pie ķipīšiem
Iebraucot “Āriņu” sētā, paveras idilliska lauku ainava. Uz trim nokalnītēm ir pa koka guļbūvei – galdnieka darbnīca, divas pirtis un viesu namiņš, bet starp tām ieplakā plešas ledū ieskauts dīķis.
“Kad pirms sešiem gadiem no Rīgas pārcēlāmies dzīvot uz vīra vecāku dzimtas mājām, pirmo uzcēlām galdnieka darbnīcu, lai Aivars, būdams galdnieks un kokgriezējs, varētu strādāt, – kamēr vīrs ir atceļā no Jūrmalas, kur kādam klientam slien guļbūvi,” stāsta Līga. “Sākumā nedomājām pievērsties pirtslietām, Aivars taisīja koka rotaļlietas bērniem – traktorus, mašīnas un daudz ko citu. Taču tas neatmaksājās, jo darbu ieguldīja milzīgu, bet nespēja konkurēt ar importētajām, rūpnieciski ražotajām koka spēļmantiņām, kas bija lētākas. Tad vīrs pievērsās bērnu mēbeļu gatavošanai.”
Pie pirtslietām Aivars ķēries, gadījuma mudināts. Bijusi uzcelta pirts, bet nekur nav varējuši nopirkt koka ķipīti, kas būtu pa prātam. Nolēmis, ka uztaisīs pats. Pamatīgam pirts ķipītim par paraugu ņēmis vismaz simt gadu vecu darinājumu, kas, vairāku paaudžu izmantots, joprojām bija lietojams. Kad godam ticis galā ar šo darbu, Aivars sapratis, ka pirtslietu gatavošana varētu būt īstā niša, jo ne jau viņš vienīgais lielveikalā nav varējis atrast kvalitatīvu mantu.
