Nolīgt darbā baktērijas! Kā darbojas bioloģiskās attīrīšanas iekārta 1
Kad saimnieks nolīgst sev darbā baktērijas, proti, mājās ierīko bioloģiskās attīrīšanas iekārtu, viņš nosacīti apņemas tās ne vien regulāri barot, bet arī periodiski apkopt. Ko der ielāgot, lai kopdzīve veidotos ilga un laimīga?
Mājsaimniecības notekūdeņu bioloģiskā attīrīšana jau sen nav modes lieta. Pirmkārt, septiķu sistēmas vairs oficiāli nav atļautas, jo agri vai vēlu tur caurplūdušais nonāk gruntsūdeņos, labākajā gadījumā – slānī, kas baro nevis pašu, bet gan kaimiņu urbuma spici. Otrkārt, vienīgā legālā alternatīva – izsmeļamā tvertne – saprotamu iemeslu dēļ ekspluatācijā ir daudz neērtāka un ilgākā laikā arī pietiekami dārga, tāpēc ierīkojot ietaupītais strauji sarūk pēc katras zelta vedēja vizītes. Treškārt, pieslēgties pie centralizētās kanalizācijas tikai tad ir izdevīgi, ja trase jau izbūvēta gar mājas žogu un pakalpojuma tarifs nav uzskrūvēts mākoņos. Pretējā gadījumā pat tie aptuveni divarpus līdz trīs tūkstoši eiro, ko 5–6 cilvēku ģimenei izmaksā autonoma notekūdeņu saimniecība, vairs nešķiet milzu summa.
Iekārta dārga, ekspluatācija − lēta?
Teorētiski bioloģiskās attīrīšanas iekārta ir mūžīga – tikai regulāri pabaro baktērijas, un tīrs ūdentiņš aizplūst kolektīvajā novadgrāvī vai pazūd personiskajā filtrācijas laukā. Vienīgās oficiālās izmaksas veido kompresora (jauda 60 W) elektrības patēriņš – diennaktī nesanāk pat kilovats, turklāt arī šo ciparu iespējams samazināt tieši uz pusi, ja pieslēdz taimeri un gaisa pūtēju darbina tikai divreiz stundā pa 15 minūtēm. Un tomēr – vai tas ir tik vienkārši?
Kad vāka tuvumā pēkšņi parādās slikta smaka, saimniekam ir tikai viena droša iespēja – meklēt tos, kas šo iekārtu uzstādījuši, ja vien, protams, šī firma jau nav aizgājusi pa skuju taku. Tirgū spēlētāju ir daudz, nopietnu uzņēmumu – krietni mazāk, taču arī tie gatavi izlīdzēt, jo nav lielas starpības, vai iekārta ražota Vācijā, Slovākijā, Lietuvā vai tepat Latvijā. Ir tikai būtiska nianse: ja saimniekam tālredzīgi ir noslēgts līgums par apkalpošanu, viss notiek zibenīgi; ja nav – stājies rindā un gaidi, kad puiši varēs atbraukt. Skaidrs, katrs pakalpojums kaut ko maksā. Pirmajā gadījumā tie ir 150–200 eiro gadā, kas dod pilnīgu sirdsmieru, jo ietver regulāras profilaktiskās apskates, otrajā – uzreiz vismaz puse no šīs summas, ja vien nav jānomaina, piemēram, noslīcinātais kompresors. Kurš variants labāks? Šī izvēle lai paliek saimnieka ziņā, taču parasti visas nelaimes izceļas, kad neesi pret tām apdrošināts. Arī servisa līgums ar iekārtas uzstādītāju ir šāda polise, tomēr reizēm piezogas šaubu velniņš – par ko es viņiem maksāju, ja nekas krimināls nenotiek?
Seko līdzi dūņām!
Ja saimnieks vēlas riskēt, lai ietaupītu fiksētās apkopes izmaksas, viņš, protams, var mazliet sarežģīt sev dzīvi, pats regulāri sekodams iekārtas uzvedībai. Galvenā problēma – šķidruma līmenis tilpnē redzami paaugstinājies, tātad dūņu savairojies par daudz, un, iespējams, tās piepildījušas arī nostādināšanas zonu, kur vajadzētu būt tikai tīram ūdenim, un jau nonāk noplūdes caurulē, pamazām aizsprostojot filtrācijas sistēmu (novadgrāvī dūņu parādīšanās var ieinteresēt vienīgi kaimiņus, lai gan patiesībā tas ir dabisks mēslojums!).
Lai novērstu šādas nepatīkamas situācijas, periodiski jāpārliecinās, vai bioloģiski aktīvo organismu koncentrācija nesasniedz 50% kopējā tilpuma. To noskaidrot var pavisam vienkārši – caurspīdīgā traukā, kaut vai PET pudelē, pasmeļ ūdeni no aerācijas zonas, kur burbuļo gaiss, un 15 minūtes nostādina. Optimāla proporcija – tikai viena trešdaļa dūņu. Ideālos apstākļos līmenis tvertnē ir nemainīgs un viss notiek it kā pats no sevis, taču dzīvē tā nemēdz būt gan mājinieku pienesuma, gan baktēriju savstarpējo attiecību dēļ.
Izrādās, iekārtā draudzīgi sadzīvo daudz dažādu mikroorganismu, tā sauktās anaerobās un aerobās baktērijas, kas nosacīti atšķiras tikai ar to, ka pēdējās savu cildeno darbu dara skābekļa klātbūtnē. Lūk, kāpēc ir vajadzīgs gaisa pūtējs! Smalkā tehnika, kas vecākiem modeļiem atrodas noslēgtās tvertnes augšpusē, spiesta darboties visai neciešamos apstākļos, pirmām kārtām lielā mitrumā, tāpēc vismaz divreiz gadā kompresoram jāiztīra filtrs un ik pēc pāris gadiem jānomaina membrāna. It kā vienkārši, ja izpēta, kura ir īstā skrūve, taču, ja burbuļošana beigusies, kaut gan strāva pienāk, vienalga jāmeklē uzstādītāji, kam pieejamas rezerves detaļas. Praksē gan, piemēram, japāņu kompresori darbojas neticami ilgi – kalpo pat pirms desmit gadiem uzstādītie. Arī tāpēc, ka regulāri aprūpēti.
Sadzīvošanas kultūra
Stipri pārspīlētas ir baumas, ka aerobās baktērijas aiziet bojā, ja 24 stundas nesaņem skābekli kaut vai elektrības traucējumu dēļ, ka tad jāiet pie kaimiņa ar spainīti, lai svaigas pasmeltu, ja arī viņš tās nodarbina. Tik traki nav, vien iekārtas darbība kļūst vājāka, parādās smakas, tvertnē sāk dominēt anaerobās bakterijas, kuras tā sauktajā denitrifikācijas zonā (latviski varētu teikt – kaku pieņemšanas zonā) veic produkcijas pirmapstrādi, tostarp likvidē noslāpušas sugas radinieces aerācijas zonā. Līdzīga ir situācija, kad visi mājinieki uz pāris nedēļām aizbrauc izpriecās, atstājot baktērijām tikai pliku gaisu, – tad tās sāk tievēt, stiprākās apēd vājākās, daļa aiziet bojā, taču kolektīvs letāls iznākums neesot iespējams, jo diēta dzīviem organismiem nāk tikai par labu.
Ar novājējušu dūņu piebarošanu arī nedrīkst aizrauties. Baktērijas pārstrādā visas organiskās vielas, taču, piemēram, kartupeļu mizas tām prasa daudz vairāk laika nekā tualetes papīrs, un apkopes laikā tās droši vien ieraudzīsiet guļam denitrifikācijas zonas apakšā. Arī vasarīgi ieskābušu dārzeņu zupu vienreiz sezonā podā var izliet, ja tiešām nav citu variantu, taču vislabāk to vārīt kārtējai ēdienreizei. Higiēnas paketes, prezervatīvi un citas intīmas lietiņas – tā vienkārši ir cūcība pret tiem, kam iekārta jātīra! Pat cigarešu izsmēķus maskēšanās nolūkos tualetē nevajadzētu noskalot – tie uzpeld tvertnes virspusē un gaida, kad kāds tos beidzot savāks…
Bioloģiskās attīrīšanas procesam nekaitē ne ziepes un šampūni, ne veļas pulveri un tīrīšanas līdzekļi, bīstamas lielākos daudzumos ir vien skābes, ko izmanto dažādos agresīvos preparātos, piemēram, klasiskajā Krot, kas grauž nosēdumus kanalizācijas caurulēs.
Jauna problēma privātmājās, kur uzstādītas dzeramā ūdens attīrīšanas iekārtas, ir to skalošana pašattīrīšanās laikā. Dažos gadījumos tā notiek ar lielu ūdens daudzumu, kas uzreiz nonāk kanalizācijā, strauji palielinot caurplūdes slodzi, un var izskalot arī baktērijas. Par laimi, sāls tabletes tām nekaitē, taču tā sauktās zilās granulas mēdzot pat speciālistiem prātu jaukt, baktēriju saimes pēkšņā vājuma cēloņus meklējot.
Ar baktērijām nav grūti sadzīvot – tās ir gan paklausīgas, gan izturīgas un pieticīgas. Pati ciniskāka loģika: jo mazāk dosi ēst, jo retāk būs jāapkalpo!
Konsultējis SIA “Ekostandarts.Tehnoloģijas” projektu vadītājs Jānis Beķers
