Levits jau kaļ plānus Rīgas pilī. 97 gados kļūst par pilsoni. “LA” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Levits jau kaļ plānus Rīgas pilī
Kopš Egils Levits ir ievēlēts augstākajā valsts amatā, viņam ir arī savs pagaidu darba kabinets Rīgas pilī. Tas līdz brīdim, kad viņš oficiāli stāsies amatā un varēs pilnvērtīgi sākt pildīt pienākumus. Jaunais prezidents patlaban sadarbībā ar aizejošā prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleju gatavojas inaugurācijas sarīkojumam. Kanceleja gan palīdzot tikai organizatoriskajos jautājumos, saturu jeb aicināto personu loku Levits izvēlēšoties pats, sacīja viņa padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Aiva Rozenberga, kuru pagaidām Levits vienīgo ir uzaicinājis savā komandā. Padomniekus viņam neviens nepiegādāšot, to izvēle esot viņa rokās. Šo procesu jau modri vēro tie, kam Levita uzvara ir kā sarkana drāna bullim. Levita nelabvēļi to vien gaida, kad prezidents, kurš solījies būt politiski neitrāls, komandā paņems, piemēram, caurkritušus politiķus.
Oficiāli Egils Levits Valsts prezidenta amatā stāsies 8. jūlijā, taču jau tagad sācis iezīmēt ceļa virzienu. Un vispirms tā ir kompleksa mediju kvalitātes atbalsta sistēma, jo, viņaprāt, informatīvās telpas vājums ir viens no būtiskākajiem trūkumiem laikā, kad pret Latviju ir vērsts hibrīdkarš informatīvajā vidē. Levits uzskata, ka būtu nepieciešams pamatīgs budžeta palielinājums sabiedriskajiem medijiem. Ja politiķi būšot pasīvi, tad viņš ir apņēmības pilns pats sagatavot likumprojektu.
Tas gan nav nekāds jaunums, jo arī valdības deklarācijā ir fiksēta šāda apņemšanās, bet, protams, labi, ka prezidents nolēmis pievērst uzmanību šim jautājumam cerībā, ka valdības vadītājs Krišjānis Kariņš, kurš joprojām esot viņa labākais skolnieks, pildīs to, kas ierakstīts valdības svarīgākajos dokumentos. Kariņš pie Levita Latviešu ģimnāzijā apguvis politiku un vēsturi, viņš bijis labākais audzēknis un tāds turpinot būt arī šodien, tā Valsts prezidents žurnālistiem raksturoja Ministru prezidentu pēc tikšanās ar viņu. Cerams, ka Kariņa labā skolnieka slava Levita acīs saglabāsies arī pēc tam, kad būs izstrādāts 2020. gada valsts budžets.
Dīvainība. Cīņa par dzērājiem
Ar akcīzes nodokļa mazāksolīšanu Igaunija, Latvija un pat Somija metusies cīņā par saviem dzērājiem.
Igaunijas parlaments otrdien pieņēma izskatīšanai valdošās koalīcijas iesniegto likumprojektu, kas paredz par 25% samazināt akcīzes nodokli daļai alkoholisko dzērienu – alum, sidram un stiprajiem dzērieniem. To, ka tā ir cīņa par saviem dzērājiem, pierāda stiprā dzēriena un alus kvantumi, ko viens igaunis Latvija pierobežā nopērk, un tas, ka vīnam akcīzes nodokli nav paredzēts samazināt.
Somijas Pārtikas preču tirdzniecības asociācija un somu alkohola ražotāji uzskata, ka viņu valstij nekavējoties jāreaģē uz Igaunijas plāniem. Arī Latvijas finanšu ministrs Jānis Reirs (“JV”) domā atbildes soli Igaunijas lēmumiem, tāpēc šonedēļ Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra Ata Zakatistova (KPV LV) vadībā uz tikšanos sanāks nodokļu darba grupa, kas lems par iespējamu akcīzes nodokļa samazināšanu alkoholam arī Latvijā. No valdības nama nāk signāli, ka pazeminās, nav zināms tikai, par cik.
Tomēr Ziemeļvalstu Alkohola un narkotiku politikas tīkls (NordAN) atklātajā vēstulē Latvijas ministriem un partiju līderiem pauž bažas par alkohola politiku “dzer līdz dibenam”, kas apdraudot sabiedrības veselību. “Šķiet, ka cenu konkurētspēja ir galvenais alkohola politikas mērķis, kam vienmēr jābūt cilvēku veselībai un labklājībai,” teikts vēstulē.
Kaut arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas veselības ministri 2017. gada novembrī parakstījuši memorandu par sadarbību alkohola patēriņa samazināšanā, neizskatās, ka šī Latvijas valdība to atcerēsies, jo, kā sarēķinājis Valkas mērs, akcīzes nodokļa likmes samazināšana alkoholam Igaunijā Latvijas valsts budžetam radīs vismaz 100 miljonus eiro zaudējumu gadā.
Izgāšanās. “Balsošanas mašīna” sabojājusies
Mēdz teikt, ka neaizstājamu cilvēku nav. Tomēr, ja visa sistēma ilgu laiku bijusi koncentrēta uz vienu cilvēku, tad pārveidot to ir ļoti sarežģīti. Lai gan tas, ka “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs gatavojas pamest Rīgas domi, bija zināms vairākus mēnešus un par viņa ievēlēšanu Eiropas Parlamentā nebija lielu šaubu, tagad izrādās, ka galvaspilsētas valdošajai koalīcijai nav bijis izstrādāts tālākās rīcības plāns. Nu spontāni sākušās iekšējas cīņas par ietekmi.
Vispirms kā pārsteigums nāca informācija, ka Rīgas mēra krēslā sēdīsies nevis Oļegs Burovs, kurš to jau bija lēnām sācis iesildīt, bet gan politiskais (un arī armijas) veterāns Dainis Turlais. Abi pārstāv vienu partiju – “Gods kalpot Rīgai”, tomēr, kā nojaušams, lēmums nebija tik viennozīmīgs, jo tā apspriešana prasīja divas dienas. Turlais iepriekš bijis dažādos politiskajos spēkos un savulaik vienā no partiju kongresiem atzina, ka politikā jūtoties nevis kā ģenerālis, bet kā ierindnieks, kurš gatavs pakļauties pavēlēm. Acīmredzot arī tagad viņš saņēmis šādu pavēli, kuru centīgi pildīja, ceturtdien vairākas stundas atbildot uz opozīcijas jautājumiem un pārmetumiem. Izturība šķietami atmaksājās, jo vēlu vakarā Turlais tika apstiprināts amatā. Bet jau pēc pusstundas atklājās, ka Rīgas valdošā koalīcija, ko mantojumā no Ušakova saņēmis jaunais domes priekšsēdētājs, ir pavisam citāda – tā vairs nav monolītā “balsošanas mašīna”, kādu bijām ieraduši gadiem redzēt.
Jau pirmajā balsojumā par vicemēra amatu četri “Saskaņas” deputāti vienkārši “uzmeta” savējo Sandri Bergmani. Politiski šis solis nozīmē, ka “Saskaņas”/”GKR” koalīcijai Rīgā vairs nav vairākuma. Tiesa, četrotne, kas piektdien tika izslēgta no “Saskaņas”, pagaidām nav arī pievienojusies opozīcijai, bet atrodas neskaidrā starpstāvoklī, un vismaz kādu laiku tas tā var turpināties. Notikušais rada daudz jautājumu, uz kuriem diez vai tuvākajā laikā varēs saņemt pilnvērtīgas atbildes. Taču scenārijs ar Rīgas domes atlaišanu nu vairs neizskatās neticams.
Prieks. 97 gados kļūst par pilsoni
Kopš naturalizācijas sākuma līdz šā gada maijam Latvijas pilsonībā uzņemta jau 146 601 persona. Taču pagājušonedēļ ievērību guva unikāls gadījums – pilsonības svinīgo solījumu deva 97 gadus veca kundze rīdziniece Ņina Samonova. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāvis Ģirts Pommers teic, ka naturalizējas arī pensionāri, taču viņš neatceroties, ka pretendenti būtu bijuši vecumā pēc 80. “Mājās nosvinējām ar torti,” stāsta Ņinas meita Margarita Baumgarte. “Mammai tāds raksturs – ja ko apņemsies, tad izdarīs. Ar gadiem kļuvis mazāk spēka, bet nekas cits nav mainījies.”
Līdz šim mamma ģimenē bija vienīgā bez Latvijas pilsones pases, pārējie tuvie radinieki ir pilsoņi. Vecomammu stipri pamudinājusi mazmeita Polīna. Ņina Latvijā dzīvo no 1944. gada. Latviski visu saprot, bet pietrūcis runāšanas treniņa. Tāpēc Margaritas draudzene četrus mēnešus brīvprātīgi kā privātskolotāja palīdzēja sagatavoties eksāmenam. Ņ. Samonova lasīja izdevumus latviešu valodā, klausījās radio. Latvijas vēstures un kultūras pamatu zināšanu pārbaude arī nav sagādājusi grūtības, jo atmiņa Ņinas kundzei laba. Viņa savulaik Latvijas Universitātes studentiem mācījusi krievu valodu un literatūru un skolēniem – franču mēli.
Pārsteigums. Dziedātājs operas vadītāja krēslā
Pagājušajā nedēļā gadījās vēsturiska sakritība – vienā dienā uzzinājām gan Valsts prezidenta, gan jaunā Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) mākslinieciskā vadītāja vārdus, un abus amatus ieguva divi Egili.
LNOB vadītāja krēslā apstiprināts (kaut arī darba pienākumus sāks pildīt tikai novembrī, pēc pašreizējā operas direktora Zigmara Liepiņa pilnvaru termiņa beigām) pasaulē pazīstamais latviešu operdziedātājs, basbaritons Egils Siliņš.
Viņš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem un pieprasītākajiem vāgneristiem, saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu (1996, 2002) un ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2008). Koncertē Berlīnes filharmonijā, Minhenes filharmonijā, Lucernas festivāla namā, Vīnes Musikverein, Cīrihes Tonhalle, Londonas Bārbikena centrā, Londonas Karaliskajā Alberta zālē, Milānas Auditorio, Maskavas konservatorijas zālē, Parīzes Plejēla zālē un citos prestižos koncertnamos, galvu reibinošajā karjerā neaizmirstot Latviju un atgriežoties uz LNOB skatuves.
Latvijas Nacionālās operas un baleta vairāk nekā simts gadu pastāvēšanas vēsturē to visilgāk un vislielākajā skaitā vadījuši komponisti un diriģenti, taču opera piedzīvojusi arī politiķu, uzņēmēju, grāmatizdevēju klātbūtni vadībā. Dziedātājs šajā amatā nonāk pirmoreiz. E. Siliņam ir neapšaubāmas priekšrocības – plašs kontaktu tīkls opermūzikas pasaulē, iekšpusnieka zināšanas par to, kā darbojas slavenākie opernami, kā arī sešas valodas un administratīva darba pieredze mākslinieku aģentūras “Cademi Artists” Valjadolidā (Spānijā) direktora vietnieka amatā.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Ivars Bušmanis, Māris Antonevičs, Dace Kokareviča, Linda Kusiņa-Šulce
