Nelsons Mandela – īsa biogrāfija un svarīgākie dzīves fakti 0
Dienvidāfrikas Republikā ceturtdien vakarā 95 gadu vecumā miris leģendārais cīnītājs pret aparteīdu, valsts pirmais melnādainais prezidents un Nobela Miera prēmijas laureāts Nelsons Mandela.
Mandela, kurš Dienvidāfriku no aparteīda režīma aizvadīja līdz daudzrasu demokrātijai, kļuvis par simbolu cīņai par taisnīgumu visā pasaulē.
Aizvadījis gandrīz trīs desmitgades ieslodzījumā par savu iestāšanos pret balto mazākuma varu, Mendela tomēr spēja izmantot savu ietekmi un harismu, lai aparteīda režīma likvidācija nepāraugtu starprasu karā.
“Pienācis laiks brūču dziedēšanai. Pienācis brīdis mūs šķirošo aizu pārvarēšanai,” savā 1994.gada inaugurācijas runā, kļūstot par pirmo Dienvidāfrikas melnādaino prezidentu, uzsvēra Mandela. “Mēs beidzot esam sasnieguši savu politisko emancipāciju.”
Taču jau 1993.gadā viņam tika piešķirta Nobela Miera prēmija, kuru saņēma arī viņa baltādainais priekštecis Dienvidāfrikas prezidenta krēslā – Frederiks Vilems de Klerks, kurš trīs gadus iepriekš bija Mandelu atbrīvojis no ieslodzījuma un panācis vienošanos par aparteīda režīma likvidēšanu.
Savā tālākajā dzīvē Mandela turpināja iestāties par cilvēka cieņu, taču tagad jau visā pasaulē, pievēršoties visdažādākajām problēmām, kas joprojām nomāc cilvēci, gan vēršoties pret represīviem režīmiem, gan uzņemoties cīņu pret AIDS.
2004.gada jūnijā, pirms savas 86.dzimšanas dienas, Mandela oficiāli atstāja publisko dzīvi, aicinot savus līdzpilsoņus “viņam nezvanīt”, taču vienlaikus apsolot, ka viņš pats tiem kādreiz “piezvanīs”. Tomēr viņš joprojām palika viena no viscienītākajām publiskajām personām pasaulē, kas savu slavenības statusu spēja apvienot ar iedvesmojumu tiekties pēc brīvības un cilvēktiesību ievērošanas.
Gan savā aizstāvībā 1963.gada prāvā par valsts nodevību, gan daudzus gadus vēlāk jau sirma vecajā statusā, vēršoties pie pasaules līderiem, Mandela izstaroja morālu autoritāti, kas vienlaikus spēja sadzīvot ar nebēdnīgu humoru.
“Viņš ir mūsu laika epicentrs, mūsu Dienvidāfrika un jūsu, lai kur jūs atrastos,” savulaik atzina dienvidafrikāņu rakstniece un Nobela literatūras prēmijas laureāte Nadine Gordimera.
Mandelas cietumā aizvadītie gadi savulaik padarīja viņu par pasaulē pazīstamāko politieslodzīto, bet miljoniem melno dienvidafrikāņu un citu apspiesto tautu acīs arī aiz valsts robežām viņa statuss jau līdzinājās mītiskam tēlam.
“Savā dzīvē esmu sevi veltījis cīņai par Āfrikas tautu. Esmu cīnījies pret balto dominēšanu, un esmu cīnījies pret melno dominēšanu,” savā galavārdā 1963.gada prāvā, kas kļuva par viņa politisko manifestu, uzsvēra Mandela. “Esmu lolojis ideālu par demokrātisku un brīvu sabiedrību, kurā visi indivīdi dzīvotu kopā harmonijā un ar vienādām iespējām. Tas ir ideāls, kura vārdā ceru dzīvot un kuru ceru sasniegt.”
Mandela dzimis 1918.gada 18.jūnijā Transkejā. Viņa tēvs bija Tembu cilts vadoņa galvenais padomnieks.
Mandela uzsāka studijas Fortheras universitātē, taču īsi pirms beigšanas 1940.gadā mācības pameta, iesaistoties Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) darbībā. 1944.gadā viņš kopā ar Oliveru Tambo un Volteru Sisulu dibināja ANC Jaunatnes līgu.
Vienlaikus Mandela strādāja par klerku advokāta kantorī, līdz pats kļuva par juristu, nodibinot tolaik vienu no nedaudzajām praksēm, kas sniedza pakalpojumus melnādainajiem.
1952.gadā līdz ar citiem aktīvistiem viņš tika notiesāts par Komunisma apspiešanas likuma pārkāpšanu, taču piespriestais deviņu mēnešu cietumsods tika atlikts uz diviem gadiem.
Mandela bija viens no pirmajiem, kas iestājās par bruņotu pretošanos aparteīda režīmam, un 1961.gadā nogāja pagrīdē, lai dibinātu ANC bruņoto spārnu “Umkhonto we Sizwe” (zulu valodā – “Nācijas šķēps”).
Nedaudz vēlāk viņš atstāja Dienvidāfriku un apceļoja gan citas kontinenta valstis, gan Eiropu, apgūstot partizānu kara taktiku un veidojot starptautisku atbalstu ANC.
Pēc atgriešanās 1962.gadā Mandela tika arestēts un notiesāts uz pieciem gadiem cietumā par musināšanu un nelikumīgu valsts atstāšanu. Atrodoties ieslodzījumā, viņam tika izvirzītas jaunas apsūdzības par sabotāžu un sazvērestību nolūkā gāzt valdību. Līdz ar citiem pretaparteīda kustības līderiem Mandela tika tiesāts tā dēvētajā Rivonijas prāvā.
Kā teroristam 1964.gadā viņam tika piespriests mūža ieslodzījums. Mandela nonāca Keiptaunas Robenas salas cietumā, kur viņš pavadīja 18 gadus, bet vēlāk tika pārvests uz valsts kontinentālo daļu.
1976.gadā, kad uzliesmoja sacelšanās Johannesburgas Soueto priekšpilsētā, Mandela joprojām atradās ieslodzījumā, kur viņš aizvadīja arī pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus, kad vardarbība pārņēma arī citus Dienvidāfrikas melnādaino graustu rajonus.
Taču, kad aparteīda režīms beidzot atzina, ka jāiesaistās sarunās, tas vērsās tieši pie Mandelas.
Pēdējos ieslodzījuma gados viņam nācās cietumā tikties gan ar toreizējo prezidentu Pīteru Vilemu Botu, gan ar tā pēcteci de Klerku.
Kad 1990.gada 11.debruārī Mandela beidzot tika atbrīvots no Viktora Vestera cietumu, kuru viņš atstāja roku rokā ar dzīvesbiedri Vinniju, šo notikumu televīzijas tiešraidē jau vēroja cilvēki visā pasaulē.
“Beidzot izejot pa šiem vārtiem, (..) pat 71 gada vecumā es jūtu, ka mana dzīve sākas no jauna. 10 000 dienu ieslodzījumā beidzot ir galā,” vēsta Mandelas tās dienas pieraksti.
Tomēr nākamajos četros gados vardarbība prasīja vēl tūkstošiem dzīvību. Vairums no upuriem bija melnādainie, kas gāja bojā sadursmēs starp ANC atbalstītājiem un zulu kaujiniekiem, kas bija lojāli Mangosutu Butelezi dibināt “Inkatha” Brīvības partiju (“Inkatha” – zulu valodā “kronis”). Vardarbīgas akcijas gan rīkoja arī labēji noskaņotie baltādainie, mēģinot sabotēt pāreju uz demokrātiju.
Tomēr pēc Komunistiskās partijas līdera Krisa Hani slepkavības, kuru 1993.gdā pastrādāja kāds baltādainais aktīvists, Mandelam, televīzijā uzstājoties ar aicinājumu saglabāt mieru, izdevās novērst vispārēju starprasu vardarbības uzliesmojumu.
Sarunas starp ANC un valdību, kas sākās jau 1991.gadā, noveda pie pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām, kurās uz līdztiesības pamatiem varēja piedalīties visu rasu pārstāvji. Tās notika 1994.gada 27.aprīlī.
Tomēr arī vēlēšanu priekšvakarā nerimās sadursmes, kas plosījās Johannesburgas priekšpilsētās un Kvazulu-Natālas provincē, zulu cilts galvenajā atbalsta punktā.
Mandela izvērsa aktīvu kampaņu visā valstī, uzrunājot gan melnādaino pūļus, gan vēršoties pie baltādainajiem, lai apliecinātu, ka arī tiem būs sava vieta jaunajā Dienvidāfrikā.
Vēlēšanu rezultāti bija pārliecinoši, un Mandelas inaugurācija prezidenta amatā, kas notika Pretorijā 1994.gada 10.maijā, izvērtās par patiesiem brīvības svētkiem.
Par savas prezidentūras galveno uzdevumu Mandela padarīja izlīgumu. Viņš uzaicināja uz tēju savus bijušos cietuma apsargus, un viņam izdevās iekarot daudzu baltādaino simpātijas, 1995.gada Pasaules kausa finālspēles laikā Johannesburgas Elisa parka stadionā ietērpjoties Dienvidāfrikas nacionālās regbija izlases kreklā, kas savulaik kalpoja par balto varas simbolu.
Mandelas lolojums ir Patiesības un izlīguma komisija, kura izmeklē abu pušu pastrādātos noziegumus aparteīda režīma laikā un mēģina panāk savstarpēju piedošanu. Tā kalpojusi par paraugu arī citām valstīm, kuras meklē nacionālā izlīguma ceļus pēc represīvu režīmu gāšanas vai pilsoņkariem.
Tomēr Mandela izpelnījās kritiku par ekonomikas jautājumu neizpratni, un 1999.gadā viņš brīvprātīgi atteicās no valsts vadītāja amata, nododot stafeti jaunākās paaudzes līderiem. Tādējādi viņš kļuva arī par paraugu citu Āfrikas valstu vadītājiem, kas tradicionāli desmitgadēm ilgi atsakās nodot varas grožus kāda cita rokās.
Mierīga pensionāra dzīve nebija Mandelam piemērota. Viņš savu enerģiju pavērsa citā virzienā, iesaistoties aktīvā AIDS epidēmijas apkarošanā. Šī cīņa ieguva arī personīgu raksturu, jo 2005.gadā nāvējošā slimība paņēma arī Mandelas vienīgā vēl dzīvā dēla dzīvību.
Ilgstošā cīņa pret aparteīdu sagrāva arī Mandelas ģimeni. 1996.gadā visa valsts ar līdzjūtību sekoja viņa un Vinnijas šķiršanās prāvai. Tomēr Mandela guva mierinājumu 1998.gadā savā 80.dzimšanas dienā stājoties laulībā ar bijušā Mozambikas prezidenta atraitni Greisu Mašelu.
Tomēr cietums un vecums atstāja savu ietekmi uz Mandelas veselību. Jau astoņdesmitajos gados viņš saslima ar tuberkulozi, vēlāk viņam nācās pārciest acu operāciju, bet 2001.gadā arī prostatas vēža operāciju.
“Ja vēzis uzvarēs, uzvarētājs joprojām būšu es,” tolaik sarunā ar žurnālistiem jokoja pats Mandela. “Kad došos uz nākamo pasauli, pirmais, ko darīšu, meklēšu ANC biroju, lai atjaunotu savu biedrakarti.”
Vienlaikus, kādā citā intervijā Mandela izteicies, ka vēlētos palikt ļaužu atmiņā kā “ierindas dienvidafrikānis, kas kopā ar pārējiem devis savu pieticīgo ieguldījumu”.
Tomēr Mendelas ieguldījums diez vai atzīstams par “pieticīgu”, un Dienvidāfrikas nākotne bez viņa rada pamatotas raizes.
Lai gan vairums dienvidafrikāņu lepojas ar jaunizveidoto daudzrasu “varavīksnes nāciju”, kas bija Mandelas sapnis, viņa atstāto mantojumu pēdējos gados sākusi apdraudēt šķelšanās ANC rindās un valstī pieaugošā sociālā spriedze.
Bijušais ANC Jaunatnes līgas līderis Džūljuss Malems ir nodibinājis ekstrēmu kustību, kas neslēpj vēlmi sekot Zimbabves diktatora Roberta Mugabes pēdās, taču tas būtu “varavīksnes nācijas” gals.
