Latvijas un tropu mežiem pārsteidzoši daudz kopīga 0
Kas gan var būt kopīgs Latvijas un tropu mežiem? Latvijas meži ir šeit, bet tropu meži ir tur, tālu dienvidos. Mums ziemā mēdz būt sniegs, bet tur nav. Mums šeit ir odi, ērces un pa kādai čūskai, bet tur čum un mudž no dzīvības… Jā, atšķirības, vai vismaz iedomātas atšķirības, nav grūti sameklēt, bet kā ir ar līdzībām? Vai vispār tik dažādas vietas, ko šķir vairāk kā 10 000 kilometru var salīdzināt? Man ir bijusi iespēja divas reizes pabūt zinātniskās ekspedīcijās Indonēzijas tropu mežos. Vērot, pētīt, analizēt. Nenoliedzami, atšķirību ir daudz, bet ar laiku iemācies saskatīt arī līdzības. Tā kā es pētu kukaiņus, tad galvenokārt par līdzībām kukaiņu valstī. Bet ne tikai, stāsta www.mammadaba.lv eksperts Mārtiņš Kalniņš.
Jau skatoties ainavu, ir redzamas līdzības – vai pirmatnējais tropu mežs tik ļoti atšķiras no meža tepat, Gaujas ielejā? Kā tropu, tā Gaujmalas mežā ir dažāda vecuma un sugu koki, gan augoši, gan miruši. Ieejot gan vienā gan, gan otrā putni ir dzirdami, bet krāsaino papagaiļu vai paradīzes putnu – nav! Arī čūsku nav, bet odi ir abos.
Tropu mežs! Viss zaļš, palmas, kāds vērīgāks varbūt pamanīs platās banānkoka lapas attēla labajā apakšējā daļā. Bet vai viss, kas zaļš ir mežs? Vai viss, kas zaļš ir mežs, kurā čum un mudž no dzīvības? Nē, attēlā redzamais vairs nav tropu mežs. Tie ir meža dārzi. Mežs ir nocirsts, tā vietā sastādītas palmas, banānkoki, aug krūmi, dažādi tīteņaugi. No pirmatnējā tropu meža ir palikuši tikai atsevišķi koki un koku grupas. Latvijas ainavā tā būtu 20-30 gadus veca, nekopta vai dabiski attīstījusies jaunaudze vai aizaugusi mājvieta. Ja salīdzinām augu vai dzīvnieku sugu skaitu vai pašas sugas dabiskā mežā un jaunaudzē, tas ir ļoti atšķirīgs, kā pie mums, tā tropos. Arī tropos jaunaudzēs un meža dārzos (kas varbūt izskatās kā džungļi) augu un dzīvnieku ir mazāk. Jo mazāk mežā ir koku un krūmu stāvu, veco koku, kritalu un citu dabiskam mežam raksturīgu elementu, jo augu un dzīvnieku daudzveidība ir mazāka.
Meža strauti un upītes – vietas, kur nāk dzert visdažādākie dzīvnieki, ūdeņi, kas transportē augu sēklas un mēdz izkāpt no krastiem un appludināt palienes – tās baro mežu un mežs baro upītes. Salīdzinot šo meža strautu Indonēzijā un upīte tepat Latvijā – tās ir tik līdzīgas. Abas mēdz izžūt, abas mēdz pārplūst. Abās ir maz kukaiņu, gliemežu, vēžveidīgo. Sugas protams, atšķiras, bet tāpat gan vienā, gan otrā upītē ir blaktis – ūdensmērītāji, virpuļotājvaboles, pa kādam vēzim. Saules apspīdētos posmos vairāk, noēnotos – mazā…
Skatoties arī uz kukaiņu formām un krāsām – līdzīgas. Šajās bildēs ir spāres no Indonēzijas tropu mežiem un spāres tepat no Latvijas. Bet vai pēc krāsām vien un formas varat pateikt, kuras ir tropu spāres un kuras ne?
Ja šādu jautājumu uzdotu par šīm divām mārītēm, nebūtu grūti pateikt, kura ir “mūsējā”. Bet vai cilvēkam, kurš nebūtu redzējis septiņpunktu mārīti, šīs abas sugas neliktos eksotiskas un no tropiem nākušas?
Šādu piemēru ir daudz. Gan Latvijas mežos, gan tropu mežos ir koši kukaiņi un putni. Gan Latvijas mežos, gan tropu mežos ir arī mazi, pelēki putniņi un mazas, melnas vabolītes. Ar īsām un garām astēm, taustekļiem, kājām. Tādi, kas dzīvo augšā, koku lapotnē un tādi, kas dzīvo uz zemes. Nenoliedzami, krāsu, formu un citu pielāgojumu kombināciju skaits tropu mežos ir lielāks nekā pie mums. Taču dažādība, ir gan tur, gan šeit. Vai tas būtu mežs Latvijā vai Indonēzijā, jebkurš nokaltis vai nogāzies koks kļūst par mājvietu sēnēm, sūnām, kukaiņiem, dažkārt arī lielākiem dzīvniekiem. Atšķiras sugas, bet kopīgais paliek – arī mirušā kokā ir dzīvība! Krāsaina un neparasta!
