“900 sekunžu” laika ziņu moderators Mārtiņš Spuris: “Kad satiekamies un kaut kas saskan, tad ir apgaismības brīdis!” 0
Aprit gads, kopš rīta raidījuma “900 sekundes” laika ziņas skatītājiem izklāsta, iespējams, jauneklīgākais no visiem ziņu moderatoriem Mārtiņš Spuris, kurš ēterā ne tikai savaldzina ar gaišu smaidu, bet prot arī pārsteigt ar paša dziedātu dziesmu. Nav noslēpums, būšana auditorijas priekšā slīpēta, spēlējot bungas pazīstamajā indīpopa grupā “Franco Franco”, kas šogad atzīmē desmito gadskārtu.
Izrādās, tu esi viens no tiem ļoti mūsdienīgajiem cilvēkiem, kuri spēj darboties dažādās jomās, – ikdienā vadi videoprojektus, spēlē bungas grupā un vēl arī stāsti laika ziņas televīzijā.
Manā gadījumā tā daudzpusība nav īsti apzināta izvēle, tas vienkārši ir sanācis. Esmu videoprojektu vadītājs, veidojot dažādus digitālus risinājums: video, spēles, mājas lapas. Reizēm šo to montēju, esmu pāris video samontējis arī “Franco Franco”. Man šķiet, mūsdienās tāda daudzpusība pat noder, ja tev ir dažādas prasmes. Tomēr es pilnīgi atbalstu arī gadiem ilgu iedziļināšanos vienā jomā – tā jau ir pavisam cita līmeņa profesionalitāte, kad tu aizej savas lietas “kosmosā” – tādā labā nozīmē. Iespējams arī, es vēl meklēju savu vienu, īsto lietu. Šobrīd ir vairākas lietas, ko man patīk darīt, taču visam cauri vienmēr vijas mūzika.
Agrie rīti mūziķim pēc vēlo vakaru koncertiem un mēģinājumiem ir izaicinājums?
Citreiz patiešām ir tā, ka kopā ar grupu ir vēlie mēģinājumi un pēc tam nākas agri no rīta braukt uz televīziju. Atceros 1. septembra rītu, kad iepriekšējā vakarā ar “Franco Franco” bijām spēlējuši studentu svētkos Latvijas Universitātē un biju gulējis tikai vienu stundu. Reizēm šie agrie rīti ir pat interesanti, jo pēc īsākas miega nakts smadzenēs ieslēdzas kaut kāda cita veida impulsi. Un tu nedaudz citādi redzi pasauli – tajā ir sava veida burvība. Parādās cits vārdu krājums, reizēm pat pārsteidzu pats sevi.
Brīvajā laikā pats esi nopietns laika vērotājs?
Tā kā esmu riteņbraucējs, līdz šim pievērsu laika apstākļiem uzmanību tik daudz, lai zinātu, kam gatavoties, izejot no mājas un kāpjot uz riteņa. Tad, protams, ir labi zināt, vai tuvākajā laikā tevi negāzīs no kājām kāda no retajām Latvijas vētrām. Esmu no tiem cilvēkiem, kurus laika apstākļi tik ļoti neietekmē, un, ja būs kaut kas darāms, izdarīšu to arī lietū. Vienīgais – man pietrūkst saules. Aizvadītais rudens periods bija ārkārtīgi pelēks. Smējāmies, ka ēterā visu rudeni atkārtojas viena vienīga pelēka “Murkšķa diena” – nosaukums radies pēc filmas, kuras galvenais varonis ik rītu arvien pamostas vienā un tai paša dienā, 2. februārī. Iespējams, kļūstu vecāks, bet saules trūkums ietekmē, jo šķiet, saulainās dienās cilvēki tomēr ir mazliet priecīgāki.
“Piecdesmit pelēkā nokrāsas” vari pasniegt dažādi?
Tā arī ir, vajag kreativitāti, lai tādā pelēkumā uzmundrinātu cilvēkus. Sporta ziņās kaut kas jauns notiek katru dienu, bet Latvijā mēdz piecas dienas pēc kārtas būt ļoti līdzīgi laika apstākļi. Tomēr no rīta televīzijā arvien ir jauna enerģija, mainās kolēģi, un katrs rīts savā ziņā ir unikāls.
Bet cilvēku iepriecināšana laikam ir tā viena lieta, kas mani savā ziņā motivē.
Man šķiet, tāds “izklaidētājs” esmu bijis kopš bērnības. Vienmēr esmu gribējis kādu sasmīdināt, iepriecināt – tā, lai ir forši, lai visi apkārt jūtas ērti.
Ne velti esi darbojies arī kā radio dīdžejs.
Jā, “Radio Tev” vadīju pēcpusdienas raidījumu mājupbraukšanas laikā. Vienmēr bija forši, kad kāds klausītājs uzrakstīja – čau, Mārtiņ, paldies, ka iepriecināji ar šo dziesmu. Atgriezeniskā saite ir ļoti būtiska. Strādājot televīzijā vai radio, tu neredzi to cilvēku, kurš skatās vai klausās. Tāpēc, ja kāds atraksta, kļūst pavisam labi. Tu saproti, ka kāds tomēr to skatās vai klausās, un tā jau ir papildu motivācijas deva. Arī tad, ja tā ir kritika, protams, konstruktīva.
Mūzika jau arī tāda iepriecināšana ir. Varbūt vienīgi ne tajos gadījumos, kad jāklausās kāda bundzinieka pirmie mēģinājumi turpat aiz dzīvokļa sienas.
Īstenībā mājās nav sanācis bungot – “Franco Franco” laikā mums vienmēr ir bijusi mēģinājumu telpa. Piemēram, grupas ģitāristam Reinim Kārkliņam savulaik tam bija atvēlēts vecāku mājas pagrabstāvs, tāpēc kaimiņus netraucējām. Patiesībā ceļu mūzikā sāku 5. klasē nevis ar bungām, bet ģitāru, kad zīmēšanas stundā kopā ar klasesbiedriem nodibinājām grupu. Mūsu elki bija “Prāta vētra”, un visiem stāstījām, ka būsim kā viņi – no vienas skolas, no vienas klases. Līdz skolas beigās tā arī bija – spēlējām skolas balles, ierakstījām pāris dziesmu. Tā bija izcila pieredze, un bez tās es nebūtu tur, kur esmu šobrīd kopā ar “Franco Franco”.
Ģitārists “Franco Franco” nebija vajadzīgs, un transformējies par bundzinieku?
Nē (smejas). Pāreja uz bungām notika jau 7. klasē. Tās vienkārši interesēja vairāk nekā ģitāra. Jau manās bērnības bildēs redzams, kā agrā vecumā bungoju pa lidojošo šķīvīti ar radio antenām. Skolas laikā mācījos bungot pie Mareka Vecgaiļa Cēsīs. Un viņš mani ieteica Reinim, kurš “Franco Franco” meklēja bundzinieku. Atceros, kā gāju uz noklausīšanos “Fonoklubā”. Grupa ilgi nedeva atbildi, jau biju nolēmis, ka neesmu apstiprināts, bet sekoja zvans no Reiņa un tiku pieņemts.
Tu iepriekš tik tēlaini pastāstīji par agrajiem rītiem, ka tas izklausījās teju pēc dziesmas teksta. Vai pats piedalies “Franco Franco” dziesmu radīšanā?
Visi kopā radām mūziku. Mūsu pirmajā minialbumā (“Color Me”) lielāko daļu dziesmu radīja pianiste Kristīne (tagad arī Mārtiņa sieva) un soliste Elizabete Vētra. Viņām tolaik bija dziesmas, ko radījušas vai nu abas kopā, vai atnākusi Elizabete ar savu dziesmu. Tajā laikā biju tikko tur sācis, skatījos, kas vispār notiek, un mēģināju pieķert līdzi. Tagad mūziku vairāk radām kopā, “džemojot”. Dziesmu teksti gan nāk no Elizabetes, reizēm – arī no Kristīnes.
Teici, ka šogad “Franco Franco” esot apaļa jubileja. Zinu, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem grupām ir spēja noturēties kopā ilgāku laiku. Kas ir jūsu saistviela?
Arī mums nav viegli gājis. Un ir pilnīgi normāli, ka ir pacēlumi un kritumi. Laikam jau mūs tur kopā interese par mūziku un apziņa, ka šādi cilvēki šādā kombinācijā ik dienu nesatiekas. Tā ir īpaša lieta. Ir izdotas dziesmas, minialbumus, ar kuru lepojamies. Ja vēl ir cilvēki, kuriem tas patīk, tas dod sparu darboties.
Neesmu vērsts uz ezoteriku, bet kaut kāda enerģija un pacilātības sajūta, mums esot kopā, ir.
Kad satiekamies un kaut kas saskan, tad ir apgaismības brīdis – kaut kas līdzīgs tam, kā rāda filmās, kad varonis priekšā pēkšņi ierauga spožu gaismu.
Būs jubilejas koncerti?
Neesam īsti domājuši par to, bet noteikti to atzīmēsim, iespējams, ar kādu koncertu Reiņa jaunajā studijā “Aleja” Cēsu pusē. Mūs šogad varēs dzirdēt vasaras koncertos.
Kur pats smelies spēkus koncertiem, agrajiem rītiem un citiem darbiem? Muzicējat kopā ar sievu divatā, mājās?
Pāris dzimšanas dienās tiešām esam uzstājušies divatā, bet vairāk trāpīta ir tā otrā daļa par mājām. Tiešām, ļoti daudz atpūšamies mājās. Kopā ar sievu ne tikai muzicējam vienā grupā, kur arī satikāmies, bet arī novērtējam kvalitatīvu kino, labus seriālus. Reizēm mums patīk aiziet uz teātri. Tāpat lieliski ir garšīgi paēst kādā kafejnīcā. Un, protams, ceļot! Tā kā mēs apprecējāmies septembrī, tad mums abiem ir nerakstīts likums, ka katru gadu septembrī dodamies ceļojumā. Pagājušajā gadā 11 dienas apceļojām romantiskos Vācijas dienvidus, Itālijas ziemeļus un Austriju.
Šoruden maršruts jau nosprausts?
Jā! Nopirkām biļetes uz Ņujorku. Tas vienmēr ir bijis sapnis, jo tā ir izklaides industrijas metropole. Turklāt mums ārkārtīgi patīk komēdija kā žanrs, esam kvēli leģendārā šova “Saturday Night Live” piekritēji, un šoreiz ceram tajā nokļūt arī klātienē. Laikam izklaides industrija ir viena no lietām, kas mani saista un fascinē. Un te kaut kā viss labi savelkas kopā – mana vēlme iepriecināt, mūzika, video. Man šķiet, jebkurā lietā, kas tev patiešām patīk, var atrast arī biznesa pusi. Man ļoti gribētos, lai katrs varētu darīt tieši to, kas viņam patīk. Iespējams, mēs izvairītos no daudzām nepatikšanām, ja ikviens no mums būtu īstajā vietā.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Pacietība. Humors. Atbildības sajūta.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez saziņas ar sievu Kristīni. Bez kafijas baudīšanas. Bez mūzikas klausīšanās – vislabāk, pilna albuma jeb muzikālā stāsta formātā.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Pievienošanās “900 sekunžu” komandai. Toma Odela un Džesijas Veiras iesildīšana kopā ar “Franco Franco”.
Labākā izklaide?
“Saturday Nigh Live” šovs. Labs kino, kurš ierauj tevi un ļauj aizmirsties. Grāmata, kas saista un ir arī noderīga, veidojot manu valodu.
