“900 sekundes” moderators Ivo Jurkāns: “Esmu kaismīgs ceļotājs, kurš vienmēr atgriežas mājās!” 0
TV3 “900 sekundes” komandai pievienojies kādreizējais ilggadējais LNT ziņu žurnālists Ivo Jurkāns – gada sākumā viņš debitējis kā rīta raidījuma moderators. Tomēr Ivo Jurkāna reportiera talanta cienītāji var neraizēties, jo pieredzējušais žurnālists arī turpmāk gādās par viņam tik raksturīgajiem spraigajiem ziņu sižetiem, šoreiz – TV3 ziņās. “Pārmaiņas uztveru kā jaunu, interesantu izaicinājumu, lai gan pie jaunā dienas režīma un agrajiem rītiem vēl neesmu pieradis,” atklāj Ivo Jurkāns.
Agrie rīti reportierim, kurš iepriekš strādājis vakarpuses ziņām, ir viegli veicams uzdevums?
Lai pierastu pie agrajiem rītiem, kad jāceļas pulksten četros, patiešām ir jālauž sevi. Neatliek nekas cits, kā pamazām pierast. Ar kolēģiem esam runājuši, ka patiesībā vieglāk ir nostrādāt vēlu, bet tad arī vēlu no rīta celties. Tagad iznāk pretēji, bet es esmu procesā.
Moderatora darba piedāvājums “900 sekundēs” nāca kā pārsteigums vai tomēr bija arī pašiniciatīva – paša vēlme pēc pārmaiņām?
Pašiniciatīva tā šoreiz nebija, vienkārši “900 sekunžu” producente Diāna Vīlipa brīdī, kad pagājušā gada nogalē sākās jukas, slēdzot LNT, negaidīti pajautāja, vai es ko tādu gribētu. Apdomāju aptuveni divas sekundes un atbildēju, ka pamēģināt noteikti varam. Divas nedēļas mēģinājām, un viņa pieņēma lēmumu, kas bija pozitīvs. Pirmajā raidījumā nebija nedz lampu drudža, nedz satraukuma, ka kaut kas varētu neizdoties. Saprotu, ka galvenais ir uztvert sistēmu kopumā. Tas ir līdzīgi kā mācīties braukt ar mašīnu – sākumā tu redzi tikai pedāļus, stūri, koncentrējies uz tiem, bet neredzi ceļazīmes un luksoforu. Varētu teikt, ka moderatora lomā es šobrīd jau redzu ceļazīmes. Tagad vēl vajag iegūt sajūtu, ka vadu mašīnu un ne par ko citu nav jādomā. Galu galā, darbojoties LNT, gadu gaitā jau ir izstrādājies algoritms, kā veidot stāstījumu, pasniegt to klausītājam, reaģēt uz pēkšņām pārmaiņām.
Divu sekunžu īss pārdomu laiks laikam ir viena no rūdīta ziņu reportiera iezīmēm.
Jā, tomēr ne tikai reportiera. Arī tagad, lai arī vienmēr sagatavojam jautājumus viesiem, tāpat visu laiku jāseko līdzi sarunai, un ļoti bieži labāk ir uzdot kādu neplānotu jautājumu, kas ir kontekstā ar sacīto, nevis strikti pieturēties pie plāna.
Mūsdienās, kad iesaka darbu laiku pa laikam mainīt, lai neieslīgtu rutīnā, tu esi viens no retajiem žurnālistiem, kas tik ilgi – 20 gadus – darbojies vienā medijā.
Ja tā padomā, šis gadu skaits pašam skan mazliet biedējoši. Liekas, man būtu jābūt tādam nedaudz sagumušam, vecišķam cilvēkam, bet, par laimi, es agri sāku. Toreiz, 1998. gadā, biju tikai 21 gadu vecs. Tolaik studēju komunikāciju zinātni, tikko bija beigusies studiju sesija, un, lai vasarā nesēdētu mājās, nolēmu sameklēt darbu.
Atceros to reizi, kad aizgāju pieteikties darbā LNT – uz mani, tādu jauniņo, skatījās diezgan skeptiski.
Tomēr iedeva pamēģināt un pēc trim dienām jau teica, ka varu palikt. Galu galā atnācu jau ar zināmu pieredzi – divus gadus pirms tam darbojos Latvijas Televīzijā, jauniešu nodaļā, raidījumā “Skabarga”. Zināju, ko vajag un ko nevajag darīt televīzijā, tāpēc iekļāvos diezgan vienkārši. Ziņas, protams, bija kaut kas pilnīgi jauns.
Kad gatavojām LNT atvadu raidījumu sērijas, man uzdeva tieši šo jautājumu – kāpēc vienmēr esmu palicis šajā kanālā. Atbilde varētu būt tāda – kad atnācu, viss šajā jomā organiski attīstījās. Sākās pāreja uz digitālajām kamerām, digitālajiem ierakstiem. Parādījās mobilie magnetofoni, kurus varējām ņemt līdzi un montēt paši. Visu laiku bija kaut kas jauns, tāpēc nevienu brīdi nelikās, ka vajadzētu meklēt darbu kādā citā vietā. Kopā ar operatoru Sergeju Zavarotņevu mēdzām ieviest jaunas sižetu filmēšanas tehnikas, piemēram, laužot stereotipu, kā jāfilmē sižets tā dēvētajā vieglajā režīmā – nolēmām nevis vienkārši laist visu “kā ir, tā ir” režīmā, bet tomēr padomājot par sižetu, radot kaut ko līdzīgu inscenējumam. Pēcāk izveidojām sižetu, kurā filmējām ar trim, nevis vienu kameru – kolēģi pēc tam bija pārsteigti, vaicājot, kā gan mēs ko tādu uzfilmējām. Arī tagad man īsti nebija vēlmes pāriet kaut kur citur, tomēr pārmaiņas esmu pieņēmis kā jaunu izaicinājumu, un man joprojām ir ļoti interesanti.
Jauns sākums ir arī kaut kā beigas. Kā pārmaiņas uztvēri emocionāli?
Šis ir stāsts ar divām pusēm. Emocionāli tā bija sajūta, ka beidzas vesela ēra. Man joprojām galvā skan vārds “LNT”, arī mājās, ieslēdzot televizoru, instinktīvi pirmo vēl uzslēdzu šo kanālu. Reizē apzinos, ka no uzņēmējdarbības viedokļa tas ir saprātīgi – ja tev ir divi līdzvērtīgi produkti, tos ir jēdzīgi sakausēt un izveidot vienu.
Pienākumu jaunajā ērā gan kļuvis vairāk – gan moderators, gan ziņu žurnālists vakara ziņās.
Darba dienu skaits darbā nav palielinājies, drīzāk tas kļuvis nedaudz citāds. Tādi moderatori žurnālisti esam divi – es un Ģirts Krastiņš. Es veidoju vietējās, viņš – ārzemju ziņas. Tiesa, pie jaunā dienas ritma gan vēl ir “jāpiešaujas”, pagaidām vēl meklēju optimālo dienas režīmu. Pēc agrā rīta raidījuma gluži vienkārši vajadzētu atpūsties, bet pagaidām to vēl neprotu, jo visu laiku ir jāizdara kaut kādas lietas. Moderatoriem jāveic gatavošanās nākamās dienas raidījumam. Tomēr arī “ziņu režīmā” reizēm jāstrādā rīta agrumā. Piemēram, vakar gatavoju ziņu sižetu, filmēšana bija Latgalē, arī tad iznāca celties krietni agrāk. Protams, šobrīd ir tāda nedaudz “peldoša sajūta”.
Jāteic, mūsdienās arvien biežāk cilvēki apvieno vairākas profesijas.
Sakritība – braucot uz šo sarunu, runājām ar operatoru par jautājumu, vai mūsdienās ir labāk būt profesionālim vienā jomā vai vairākās. Manuprāt, mūsdienās arvien pieprasītāks ir tā dēvētais “multitaskings” – operatoram ir vairāki pienākumi, tāpat arī žurnālistam, jo to prasa mūsdienu temps. Iespējams, šāda pieeja derētu, arī apmācot jaunos žurnālistus.
Kas tev pašam ir svarīgākais, uzrunājot cilvēkus ēterā?
Ir jārada sajūta, ka stāstām un komentējam nevis sausi, bet vēlamies radīt sajūtu, lai cilvēks var asociēt sevi ar notikumu. Piemēram, stāsts par to, ka tikko tehnoloģiju izstādē Lasvegasā ir prezentēts burgers veģetāriešiem, kas izskatās pilnīgi tāpat kā burgers ar gaļu. Uzsāku sarunu, sakot – ja esi veģetārietis, vai tev šķiet, ka ir vajadzīgs burgers, kas izskatās pēc gaļas burgera. Vai tā tomēr nav sevis mānīšana? Pēc tam saņēmu ziņu no skatītāja, ka viņš tomēr tam nepiekrīt. Mēs gribam, lai ir šī rezonanse, lai cilvēkiem ir interesanti. Arī veidojot ziņas, savulaik bieži skatījos dažādu valstu televīziju ziņu raidījumus, domājot, kā par jebkuru tematu veidot stāstu nevis sausi, bet uzrunājoši. Ja tā ir, piemēram, ekonomika, tad uz inflāciju varam paskatīties, sākot ar to, kas tad ir mūsu katra paša maciņā. Kāds varbūt uzskata, ka ziņām ir jābūt sterilām, sausām, bez improvizācijām, es tomēr mēģinu ieviest papildu personīgu, cilvēcisku piedevu.
Cilvēciskais faktors ir tas, kas arī tev pašam arvien neļauj ieslīgt rūdīta reportiera rutīnā?
Protams, rutīna iestājas. Tomēr tai ir divas šķautnes – viena ir apnicīgā, kas liek tev pašam meklēt arvien jaunu veidu pašam sev – kā kaut ko izstāstīt tā, kā tas vēl nav bijis. Tāpēc labprāt nedaru neko citu, jo ir pietiekami daudz interesanta.
Tu esi cilvēks, kurš no matu galiem līdz papēžiem ir ziņās, un no “ziņu lentes” neatslēdzies nekad?
Esmu iekšā, bet ne tik ļoti, kā to dažreiz rāda filmās. Jā, arī esot atvaļinājumā un dzirdot ziņas, es tās pagriezīšu skaļāk, lai būtu aktualitāšu ritmā un zinātu, kā attīstās notikumi.
Tomēr tas nav tā, ka, arī aizejot uz ballīti, esmu gatavs visu laiku runāt par jaunāko ziņās vai pie pirmā zvana traukties uz darbu.
Ir jāprot atslēgties, citādi, iespējams, draudētu sajukšana prātā. Arī ugunsdzēsējs taču nemitīgi negaida izsaukumu, bet velta laiku ģimenei, atjauno spēkus.
Kā tu atjauno spēkus?
Man ļoti patīk filmas. Nedēļas nogalēs vienmēr atrodu kaut ko jaunu, ko paskatīties. Vēl man ļoti patīk klausīties mūziku. Vienīgi agrāk to darīju mājās, bet tagad – braucot mašīnā vai austiņās, ejot pa ielu. Pirms kāda laika sapratu, ka man vajadzētu sākt nodarboties ar skriešanu. Tā kā laika prognoze bieži nav labvēlīga, esmu pārgājis uz skriešanu iekštelpās. Iznākums ir ļoti labs – pašsajūtas līmenī. Daudzi mani kolēģi, žurnālisti, par atpūtu uzskata vienkārši klusumu un nekā nedarīšanu, un arī man šis atslodzes veids šķiet arvien pievilcīgāks. Jā, varu aizbraukt uz “Positivus”, tomēr atrašanās pūlī parasti asociējas ar darbu, tāpēc burzmā reti varu pozitīvi atslēgties – es nemeklēju pūli.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Tipisks Dvīnis ar divām sejām – jautro un nopietno. Piesaiste Latvijai – nevienu brīdi neesmu izskatījis iespēju dzīvot citur. Kaismīgs ceļotājs, kurš vienmēr atgriežas mājās.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez māju sajūtas – ģimenes, mūsu mājas pie meža, kurā varu aizslēgt dienas notikumus.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Jauninājumi sižetu filmēšanā. Zolitūdes traģēdijas tiešraide, kurā spēju saņemties, formulēt vēstījumu un reizē nepieļaut faktu kļūdas.
Labākā izklaide?
Katru gadu kopā ar ģimeni slēpot Alpos. Nekur citur neesmu piedzīvojis tādu “restartu”. Pēc tam šķiet, ka nekas nav neiespējams – viss nogurums un stress paliek kalnā.
