“900 sekundes” moderatore Kristīne Komarovska: “Būt ziņu moderatoram jau plkst. 6.25 – tomēr pavisam cits “kosmoss”!” 70
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pastāvīgie skatītāji jau būs pamanījuši jaunas ētera sejas televīzijas kanāla “TV3” ziņu raidījumos. Starp tām ir arī Kristīne Komarovska, kuru bijām pieraduši redzēt Latvijas Televīzijā. Tuvojoties vien Kristus vecumam, viņas līdzšinējais veikums ir patiešām iespaidīgs – iegūts bakalaura grāds kultūras vadībā un maģistra grāds diplomātijā, LTV vadīti un producēti raidījumi, tostarp Kultūras ziņas un “Kultūrdeva”, īstenoti digitālie projekti. Agrāk Kristīne strādājusi arī televīzijas kanālos “360TV”, “STV Pirmā!” un “Latvijas Radio 5”, bijusi grupas “Astro’n’out” menedžere, žurnāla “Figaro” galvenā redaktore, simtgades projektu vadītāja Latvijas Institūtā – grāmatas un multimediju izdevuma “The Latvian ABC” autore, paspējot gūt pieredzi arī ārvalstīs – Francijā, Skotijā, Ēģiptē, Grieķijā. Šī saruna par viņas jauno izaicinājumu un šā brīža sajūtām.
Tikko esi nomainījusi darbavietu un sākusi televīzijas kanālā “TV3” vadīt raidījumu “900 sekundes”. Kā esi iejutusies jaunajā kolektīvā?
Vēl jau pagājis maz laika, taču man ir sajūta, ka esmu te gaidīta. Mani ļoti silti uzņēma. Visi jaunie kolēģi ir sirsnīgi, atsaucīgi un gatavi palīdzēt. Pēc pirmajiem diviem tiešajiem ēteriem saņēmu labas atsauksmes, un pozitīva atgriezeniskā saite man ir ļoti svarīga. Esmu patīkami pārsteigta par jauko “TV3” ziņu kolektīvu.
Tev ir milzīga pieredze kameras priekšā…
Viena lieta ir vadīt sižetus, cita lieta – vadīt lielus pasākumus, vēl savādāk ir veidot un lasīt kultūras ziņas, bet būt ziņu moderatoram jau plkst. 6.25 – tomēr pavisam cits “kosmoss”. Es nekad neesmu izjutusi satraukumu no kamerām, taču šoreiz satraukums bija par tehniskām lietām – vai es sapratīšu, kad kuras ziņas jālasa, vai paspēšu īstajā vietā sarunāties ar saviem kolēģiem un vai pārejai no viena uz otru kadru būs pietiekami daudz laika. Pārsvarā mana dzīve ir ritējusi ap kultūru.
Neviens cilvēks nevar zināt visu, taču ziņu moderatoram jārada iespaids, ka viņš patiešām zina visu, par ko stāsta, darot to no sirds.
Tā nu lielākais izaicinājums ir apgūt ļoti lielu informācijas apjomu un uzticēties kolēģiem, kuri to sagatavojuši. Jau iepriekšējā vakarā iepazīstos ar pēdējiem jaunumiem un iedziļinos tēmās. Tā nevar būt, ka kāds man iedos tekstu un palūgs nolasīt. Sekoju visam līdzi un akli nevienam neuzticos.
Atvadoties no Latvijas Televīzijas, kāda asariņa nenoritēja?
Aiziešana no Latvijas Televīzijas nenotika spontāni. Tas bija ilgi briedis un pārdomāts lēmums. Lai gan atvadīšanās bija jauka, protams, asaras noritēja. Man bija brīnišķīgi kolēģi arī LTV, patīkami pārsteidza viņu empātija un patiesais prieks par maniem jaunajiem izaicinājumiem. Ar viņiem kopā pavadītais laiks man pavēra lieliskas iespējas sevi pilnveidot, tikt sadzirdētai, veidojot kultūras raidījumus un Jaungada šovu. Jutu, ka pienācis laiks pārmaiņām, un “TV3” piedāvājums nāca īstajā laikā. Vēl nezinu, kā man ies, jo tas ir tikai sākums.
Vai piekrīti teicienam – viss, kas notiek, notiek uz labu?
Jā, noteikti. Allaž sajūtu laiku, kad kaut kam manā dzīvē ir jāmainās. Man šķiet, ka esmu vēl par jaunu, lai kādā darbavietā, amatā uz ilgāku laiku iesēstos. Reizēm domāju, vai zināšu brīdi, kad apstāties, bet esmu pārliecināta, ka zināšu. Man vajag, lai ir interesanti dzīvot pašai ar sevi, saviem izaicinājumiem – man tie ir būtiski.
Uzskata, ka Kristus vecumā cilvēki savā dzīvē piedzīvo nozīmīgus pagriezienus. Jaunais darbs varētu būt viens no tiem, bet varbūt arī agrāk gadījies kāds straujāks pavērsiens, kas licis apstāties un izvērtēt, vai uzņemtais dzīves temps nav par strauju?
Mana profesija prasa daudz enerģijas, kuru atgūstu no kolēģiem un cilvēkiem, ar kuriem satiekos. Tomēr daudzo darbu dēļ, kurus īsā laikā jāpaspēj izdarīt, uzkrājas nogurums, un pienāk brīdis ņemt pauzi. Iepriekš tāds laiks bija, kad saskāros ar izdegšanas sindromu un divus gadus studēju, tostarp pusgadu Grieķijā. Nu arī Covid-19 pandēmijas sākumā mūs visus nolika uz pauzes. Man pārdomu periods nebija ilgs. Sapratu, cik ļoti man gribas dzīvot un darboties. Vispār dažkārt es pārāk daudz domāju, analizēju. Šobrīd ļaujos iespējām, notikumiem. Viens no pagrieziena punktiem noteikti bija tad, kad aizgāju praksē uz uzņēmumu “Latvijas koncerti”. Toreiz biju meitene, kura nesa ielūgumus uz Lielās mūzikas balvas pasākumu. Zvanīju slaveniem mūziķiem, komponistiem, sajutu kultūras industrijas garšu, un tā ievilka mani. Pirms pāris gadiem varēju Lielās mūzikas balvas pasākumu novadīt, noslēdzot šo skaisto savas izaugsmes apli. Otrs pagrieziena punkts bija, strādājot “Radio 5”, tur radījām labdarības maratonu “Dod pieci!”, un vēlāk “360 TV”, kas man radīja pozitīvu atkarību no televīzijas.
Televīzijas ētera cilvēki jau agri vai vēlu kļūst par zvaigznēm, bet radio…
Esmu gan saņēmusi vēstījumus un ziedus arī uz radio, taču tur nenostrādāju tik ilgi, lai mani varētu atpazīt pēc balss. No tā laika varu palepoties ar pirmā Latvijas podkāsta “Portrets” 117 sērijām, kuras izdomājām arī filmēt. Tās bija plašas intervijas ar lieliem cilvēkiem. Viens no pirmajiem, kuru uzaicināju uz sarunu, bija televīzijas žurnālists Ēriks Niedra. Tagad nesaprotu, kur man, mazam skuķim, bija prāts pašā sākumā aicināt tādus cilvēkus, taču man nebija bail.
Savulaik operdziedonim Jānim Zāberam viņa talanta cienītājas rakstīja mīlestības vēstules. Tev ir daudz pielūdzēju?
Man nav daudz pielūdzēju, mūsdienās tas ir citādi. Viss jau aprobežojas ar patikšanu un sekošanu sociālajos tīklos. Protams, man glaimo, ja kāds drosmīgais atsūta ziedus, taču mūsu profesijā tas nav ierasts. Tas vairāk piedien aktieriem.
Kā paiet tava diena?
Rītos, kad jāvada “900 sekundes”, mostos pulksten četros ar laika garantiju, lai nenokavētu darbu. Līdz pulksten 8.45 novadu tiešo ēteru un turpinu darīt citas iesāktās lietas.
Pirmajā darba nedēļā sapratu, ka pusdienlaikā, aizejot pagulēt uz stundiņu, iegūstu vēl vienu dienu. Kolosāli! Vienā dienā varu nodzīvot divas dienas.
Varbūt mana kolēģe Kristīne Garklāva, kura “900 sekundēs” nostrādājusi, šķiet, padsmit gadus, var tā vienkārši atnākt un novadīt raidījumu, bet man pagaidām gatavošanās ēteram aizņem diezgan daudz laika.
Ko tev vēl patiktu darīt, ja nebūtu televīzijas?
Atceros, bērnībā patika no rītiem klausīties “Star FM” raidījumu ar Baibu Sipenieci-Gavari. Patiesībā neko apzināti neesmu darījusi, lai arī es būtu šajā industrijā un vadītu raidījumus. Vienkārši dzīves ceļš tā iegrozījās. Pirms diviem gadiem Latvijas Universitātē pabeidzu maģistrantūru diplomātijā. Gadu nostrādāju Latvijas Institūtā pie lieliskiem valsts simtgades projektiem. Tā ir manu brīvo interešu zona. Studējot Grieķijā, gāju praksē Latvijas vēstniecībā pie mūsu vēstnieka Māra Klišāna. Karjera diplomātijā veidojas citādi nekā masu medijos. Bet mani vienmēr ir interesējušas starpkultūru attiecības, lieli starptautiskie projekti, taču pašlaik mana prioritāte ir televīzija.
Diezgan dziļi esi iekšā Latvijas kultūras procesos. Kas, tavuprāt, ir mūsu kultūras trumpis un kas Ahilleja papēdis?
Lepojos ar tiem, kuri darbojas visās latviešu kultūras jomās, izpausmēs. Mūsu trumpis ir spēcīgi un ļoti talantīgi cilvēki, bet trūkums – māka par sevi pastāstīt un savus sasniegumus pārdot vismaz Latvijas līmenī, kaut uzskatu, ka mūsu mākslinieki ir konkurētspējīgi arī pasaules mērogā. Gribu novēlēt visiem kultūras cilvēkiem sasniegt savu auditoriju un sagaidīt lielāku valsts atbalstu, viņus novērtējot.
Tas attiecas arī uz viesmīlības nozari Latvijā. Mums ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku un apskates vietu, kuras apmeklēt. Vai tev šovasar ir sanācis paceļot pa Latviju?
Es katru gadu braucu uz Ziemupi, kur pavadu vismaz nedēļu, atpūšoties kopā ar ģimeni un visiem maniem mīļajiem. Pandēmijas laikā sāku staigāt gar Baltijas jūru pa Jūrtaku – piecpadsmit, divdesmit, četrdesmit kilometrus – kā nu kuru reizi. To daru svētdienās un šo pastaigu sāku saukt par savu baznīcu – satikšanos ar sevi, vienkārši ejot. Vasara man izvērtās ļoti darbīga un pirmās brīvdienas vēl tikai gaidu. Iesaistījos brīnišķīgā ceļojumu spēlē “Pievelc Latviju!”, par kuru man pastāstīja draugi. Fantastiska atpūta! Ar iespaidiem dalījos arī savā “Instagram” profilā un iesaku visiem līdz gada beigām to izmēģināt. Spēles lietotni var lejupielādēt telefonā, un tā dod iespēju izbraukt vairākus maršrutus pa visiem Latvijas novadiem. Es izspēlēju Kurzemes ziemeļu daļu no Kolkas līdz Tukumam. Atklāju tik daudz jaunu vietu, kurām agrāk biju pabraukusi garām. Uzzināju interesantus faktus par šīm vietām, meklēju purvus, akmeņus, bākas un krāju punktus. Vēl man ļoti mīļa vieta ir Usmas ezers – tur es kādreiz varētu dzīvot. Kurzeme vispār ir mana vieta.
Mūzika arī palīdz relaksēties?
Mana muzikālā gaume nemitīgi mainās. Šogad topā ir meditatīvā mūzika, ko atskaņo grupa “Beautiful coros”. Manā “Spotify” dziesmu listē valda liela dažādība – gan krievu Zemfira, gan Džonija Mičela un Sofija Tukere. Ozols, Kolšs, “Bad for lashes”, Frenks Sinatra, Intars Busulis un mani mīļie “Astro’n’out” – latvieši draudzīgi sadzīvo ar ārzemniekiem. Mūzikai nav nacionalitātes. Es atrodu dažas dziesmas un tad ar tām dzīvoju. Kad kāpju mašīnā, man viņas vajag, lai diena varētu sākties. Katra diena. Termiņš – trīs mēneši, un pēc tam vairs tās negribu dzirdēt. Katras dziesmas mūžs reiz automātiski beidzas. Šobrīd man ir klusuma periods. Ja nu radio skan, lai skan, bet reizēm arī to slēdzu ārā. Esmu ļoti jūtīga pret mūziku. Tādēļ ļoti bieži strādāju naktīs – kaut ko daru, rakstu vai domāju pilnīgā klusumā. Tas man ir ļoti svarīgi.
Nāk rudentiņis, būs barga ziema – vēsta tautasdziesma. Izskatās, mūs arī sagaida vēl viena grūta ziema. Kā tai sagatavoties?
Es visiem vēlētu to, ko novēlu pati sev – augt, pilnveidoties savā dzīvē visdažādākajos veidos. Es atklāju, kā nomierināt savu prātu, – staigājot gar jūru, satiekoties ar saviem mīļajiem, lasot. Brīvajos brīžos klausos dažādus podkāstus, pērku lekcijas, attīstu savas intereses. Slikti orientējos biznesā, uzņēmējdarbībā, tomēr kaut ko paklausos. Mēģinu sevi lauzt, kaut man tas riebjas, jo nepatīk skaitļi, matemātika kopš skolas laikiem. Tomēr apzinos, ka tā manās zināšanās ir vājākā vieta, un cenšos laboties. Ja mēs katrs koncentrēsimies uz savu izaugsmi, mums nebūs laika koncentrēties uz negācijām, ar kurām saskarsimies.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vajag vakar, empātija, prieks.
Bez kā jūs nevar iedomāties savu dienu?
Bez kafijas un mobilā telefona.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka 2021. gadu varēju sagaidīt kopā ar visu Latviju, vadot Gadumijas šovu.
Labākā izklaide?
Teniss un kikbokss.
