Gan vecāki, gan skolotāji, gan bērnu sociālo aprūpes iestāžu darbinieki baidās atzīt, ka pusaudzim ir problēmas ar alkoholu, narkotikām, u.c. Pieaugušie apzinās, ka ikdienā tiek pārkāpts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas paredz psihoaktīvo vielu lietošanas aizliegumu nepilngadīgajiem un pieaugušo atbildību gadījumos, kad šie likuma pārkāpumi tiek slēpti: gan no bērna puses, kad viņš lieto, gan no atbildīgajiem pieaugušajiem – vecākiem, speciālistiem, aprūpes personāla puses. Bērnu sociālās aprūpes darbinieku komandas, mācību iestādes darba grupas, sociālā dienesta un vecāku savstarpējās vienošanās ietvaros, bieži vien, tiek pieņemts lēmums par neatliekamo ārstēšanās pasākumu pārsteidzību. Esmu pat dzirdējis, kad kāda bērnu nama direktore saka: “Mums bērni jāmāca dzert mājās, namiņā, un paģiras ārstēt un mazināt arī mājās.” 0
Lai mēģinātu ierobežot bērnu psihoaktīvo vielu lietošanu, atbildīgie speciālisti, aizbildņi un vecāki, bieži vien, piedraud pusaudžiem ar vizīti pie narkologa, psihologa, psihiatra, ar iesaistīšanu korekcijas un atbalsta grupās, un, pasarg’ Dievs: “Ja tava uzvedība nemainīsies, tad tiksi nosūtīts uz Motivācijas vai Sociālās rehabilitācijas programmu!”. Tā rodas sods. Sods par lietošanu. Un pats traģiskākais, pēc bērnu klasifikatora – “negodīga un nodevīga rīcība” šajā posmā ir tas, ka situācijās, kad bērna uzvedība vairs neatbilst noteikumiem, kad pusaudzis ir pārkāpis “visas robežas” un nav valdāms, kad aprūpes iestāde, skola, vecāki un atbildīgās institūcijas ir bezspēcīgas bērna uzvedības priekšā, pieaugušie viņu ar varu – agri no rīta policista pavadībā; vai ar viltu – samelojot, ka viņš tiek vests tikai “atrādīties narkologam” (pat bijis gadījums, ka tiek vests pie ausu ārsta), atved uz mūsu Pusaudžu narkoloģiskās Motivācijas programmu, uz PSIHENI, kā uz soda izciešanas vietu 30 dienu garumā, piebilstot: “..tur tevi, iespējams, iztaisīs par cilvēku, sliktākā gadījumā iedos zālītes, lai tu paliktu mierīgāks….”.
Patiesība ir tā, atkarība no psihoaktīvām vielām ir ļoti komplicēta biopsihosociāla, hroniska, progresējoša ģimenes un, vēl arī, dvēseles slimība, kuru bez speciālistu palīdzības, bez profesionāla atbalsta, kas paredz arī ilgstošu individuālo pieeju un attieksmi, praktiski, nav iespējams apturēt, kur nu vēl izārstēt.
4. Narkologiem ir neviennozīmīgā attieksme pret pusaudžu psihoaktīvo vielu lietošanu, izrakstot nosūtījumu bērna ievietošanai Pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmā.
