9 soļi, lai jaunietis uzsāktu risināt atkarības problēmas 0
“Cik reizes bērnam ir jālieto psihoaktīvās vielas – alkoholu, “zālīti”, amfetamīnu, “spaisu”? Cik reizes nepilngadīgam bērnam ir jāatnāk mājās ap pusnakti, uz rīta pusi, ūdeņainām acīm, smirdīgu elpu, “bezfilmā” ar neadekvātu uzvedību? Cik reizes pusaudzim ir jānokļūst “atkačkā” (dezintoksikācijā un narkoloģijas intensīvajā nodaļā)? – lai mēs – pieaugušie, pedagogi, speciālisti un vienkārši blakus dzīvojošie kaimiņi, “celtu trauksmi” un sāktu rīkoties?” teic Jānis Platacis, sociālais darbinieks no Pusaudžu narkoloģiskā Motivācijas programmas VSIA slimnīcā “Ģintermuiža”.
Bēdīgi… Man jau šķiet, ka apreibinājies tīnis uz ielas, sabiedriskās vietās, dzīvoklī man blakus, ir normāla mūsu gadsimta parādība…
Mīti un patiesība par programmām, kas palīdz tikt galā ar atkarību
Problēmas sadarbībā starp institūcijām un atbildīgiem speciālistiem sociālā darbinieka skatījumā, kas kavē pusaudžu iekļaušanu narkoloģiskās motivācijas programmā.
1. Piedalīšanos motivācijas programmā uztver kā sodu par psihoaktīvo vielu lietošanu un uzvedības izmaiņām: konflikti skolā, nepakļaušanās kārtības noteikumiem, skolotājiem un vecākiem, melošana, zagšana, uc.
Patiesība ir tā, ka programma ir viens no efektīvākajiem palīdzības sniegšanas veidiem pusaudža ceļā, kad psiho aktīvo vielu eksperimentēšanas fāze draud pārvērsties par psiholoģisko un fizisko atkarību.
2. Daudzi uzskata, ka trūkst sadarbības starp atkarības speciālistiem un sociālajiem dienestiem psihoaktīvo vielu lietošanas problēmu risināšanā.
Patiesība ir tā, ka informāciju par to, ka pusaudzis lieto psiho aktīvās vielas, viens no pirmajiem, uzzina sociālā darba organizators vai sociālais darbinieks, kas veic darbu ar ģimenēm un bērniem. Tādos gadījumos, katra speciālista kompetence ir, izmantojot pašvaldības resursus – psihologu, uzvedības korekcijas grupas, narkologu, dažādas citas pieejamās programmas pašvaldībā, kas ir izveidotas psiho aktīvo vielu lietošanas profilaksei pašvaldībā un uzvedības korekcijai, motivēt pusaudzi un bērna vecākus, likumiskos pārstāvjus, aizbildņus, turpmākajam atveseļošanas posmam – motivācijas programmai, kur ir iesaistīti speciālisti ar specifiskām zināšanām un pieredzi. Sociālais pedagogs mācību iestādē, audzinātāji un auklītes bērnu sociālās aprūpes iestādēs, aizbildņi un vecāki vienojas ar bērnu par Motivācijas programmas apgūšanu kā atbalstu dzīves kvalitātes uzlabošanai un iespēju risināt atkarības un uzvedības problēmas. Narkologs izsniedz nosūtījumu, vai, bērna nepakļaušanās gadījumā – Bāriņtiesa pieņem lēmumu par obligāto ārstēšanu.
3. Vecāki, skola, bērnu sociālās aprūpes institūcijas vadītāji un speciālisti, bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti atšķirīgi rīkojas un problēmsituācijas ne vienmēr ir zinoši.
Patiesība ir tā, ka bērns, kuram jau ir psiholoģiska atkarība, manipulējot, spēj sakārtot sev apkārt lietas, vietas, notikumus, apstākļus, lai varētu turpināt lietot! Regulāri sola vecākiem, ka vairs to nedarīs, skolotājiem izrāda centību un vēlmi mācīties, audzinātājiem un auklītēm sniedz labu uzvedību par iespēju periodiski (svētkos) lietot. Katrs dabū to, ko vēlas. Vecāki – ilūziju par to, ka ģimenē viss kārtībā; skolotāji to, ka – nu beidzot bērns sācis domāt un tagad var pievērsties kādam citam; audzinātāji un auklītes bērnu sociālās aprūpes institūcijās – mieru, uz kādu brīdi un ilūziju, ka viņi kontrolē un ietekmē dzīvi bērnu namā.
Sociālie darbinieki, veicot ģimenes sociālo problēmu izpēti, vienpersoniski, pamatojoties tikai uz savām zināšanām vai nezināšanām, “izvirza diagnozes”, un, bieži vien, bērna problēmas tiek noformulētas kā pieaugušo uzvedības un rīcības sekas. Protams, kādu brīdi jau tas tā arī ir, līdz rodas atkarība, kura izvirza noteikumus – šīs jomas speciālistu un profesionāļu atzinumus.
