Evija Veide: Grāmatu izstādē līdzās rotām un amatnieku lietām smaržo desas un kūpinājumi… 1
Iepriekšējā nedēļas nogale bija grāmatmīļu sapnis – turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, jo jau 25. februārī darbu sāka “Viļņas Grāmatu izstāde 2016”. Kā jau ik gadu, Viļņas izstādes atklāšanā bija klāt valsts augstākās amatpersonas – gan prezidente, gan Ministru prezidents. Droši vien arī pa kādam ministram, kurus tik labi nepazīstam vaigā. Ar baltu skaudību nolūkojāmies, kā goda viesi lēni izstaigā izstādi, apstājoties un patērzējot pie izdevniecību stendiem. Ne vien izrādot cieņu, bet arī ieinteresētību. Jau izstādes pirmajā dienā nācās spraukties caur jauno lasītāju pulciņiem, kuri izstādi apmeklē ik gadu, un tur nebūtu pie vainas skolotāju streiks. Viļņas grāmatu izstādes enerģija un dzīvesprieks bija gluži vai taustāms – apskatot iepriekšējo gadu skaitļus, skaidrs, ka to apmeklē apmēram četras reizes vairāk cilvēku nekā mūsējo. Šogad mūsu izdevniecības sajūta Viļņā ir citāda – arī mēs pelnīti jūtamies kā tās daļa, jo kopā ar apgādu “Mansards” un “Nice Place” esam izstādes dalībnieki. Izdodam divus žurnālus un vairākus kalendārus lietuviešu valodā, kas tīri labi patīk izstādes apmeklētājiem. “Mīlam grāmatas,” sola milzīga instalācija pie izstādes ieejas, kalpojot par vienu no foto kārotāju punktiem. Nav pamata neticēt.
Piektdienas rīts Ķīpsalā diemžēl nebija tik ņiprs un možs. Bija sajūta, ka grāmatas nav spējušas apdzīvot visu izstādes telpu, jo vieta atradusies arī tirdziņam, kur blakus rotaslietām un amatniecības izstrādājumiem smaržoja desas un kūpinājumi… Atklāšanas brīdī uz skatuves stāvēja vien izstādes rīkotāji. Ar prominencēm izstāde šogad lepoties nevarēja, lai gan Latvijas Grāmatnieku ģildes valdes priekšsēdētāja Ināra Beļinkaja atgādināja – ir pamats svinībām: apmeklētājus gaida 15. “Latvijas Grāmatu izstāde”.
Patīkamie pārsteigumi bija jāpagaida līdz sestdienai, kad Kultūras programmas stendā jau kopš paša rīta bija grūti atrast brīvu krēslu. Izstādes apmeklētāji nāca, klausījās, jautāja, uzzināja. “Latvijas Radio” tiešraides ļāva tūkstošiem klausītāju sajust izstādes un grāmatu garšu. Dienas vidū mūsu autors Otto Ozols ar savu jaunāko grāmatu “Neērtās patiesības” gan pulcēja daudzus klausītājus, gan pirmo reizi manā izstādes pieredzē pirmais publikas jautājums izskanēja jau pašā diskusijas sākumā. Sarunas karstumā visi klausītāji pat netika pie vārda, jo stunda paskrēja nemanot. Arī autogrāfu kārotāju virkne pulcējās ap autoru vēl labu laiciņu pēc uzstāšanās – ne vien todien, bet ik mirkli, kad viņš parādījās mūsu stendā.
Svētdienā izstādē bija sastopams Guntis Eniņš, kura grāmata “Nezināmā Latvija” pērn ierindojās starp visvairāk pirktajām un gada nogalē nesa autoram pelnīto Veidenbauma prēmiju. Gunta Eniņa enerģija un radošais nemiers arvien aizrāvis cilvēkus – ne vien meklēt un pamanīt Latvijā dabas brīnumus, bet arī novērtēt koku, kas aug pašu pagalmā. Autora balss itin drīz sapulcēja klausītājus arī svētdienas pēcpusdienā, un sarunas ar autoru turpinājās izdevniecības stendā līdz pat mirklim, kad jau strauji tuvojās izstādes slēgšana un no kaimiņu stendiem lēnām sāka pazust plakāti, saukļi un grāmatas.
Domāju, ka godam nosvinējām arī jubileju – 200. grāmatu “Lata romāna sērijā”, pulcējot rakstniekus, ilustratorus, grāmatu māksliniekus. Tikšanās ar savējiem apliecināja, ka daudzās skaistās un vērtīgās grāmatas, kas uzpostas gaidīja stenda plauktos, ir kopīga lieta. Mēs tiešām pārtiekam viens no otra – autori un mākslinieki no izdevējiem, izdevēji no pircējiem un lasītājiem.
Kāda ir pēcgarša un secinājumi? Divējādi. No vienas puses – redzot, cik dzīva un draudzīga izstāde padodas Viļņā, skaidrs, ka mums vēl ir kur tiekties. Zinu, ka arī šajā lietā visi ir saistīti – izstādes organizatori, grāmatnieku organizācijas, dalībnieki, iespējamie atbalstītāji. Atceros, ka kādā no iepriekšējiem gadiem optimistiski cerēju, ka sanākšana pie viena galda varētu atrisināt vismaz daļu no problēmām. Šķiet, ka tāds galds nav vēl atradies. Varbūt nākamgad?
