Edgars Engīzers: 9. maijs piemiņas dienu kalendārā ir ar daudz plašāku jēgu 0
Pēdējos gados vairākums latviešu sagaida 9. maiju kā zobu sāpes. Jau iepriekš ir skaidri sagaidāms, ka šajā dienā notiks Sarkanās armijas varenības glorifikācija un padomju sentimenta izrādīšana, kas vairumam latviešu skaidri sasaistās ar neatkarības zaudēšanu, padomju represijām un teju pusgadsimtu ilgu nebrīvi visu tautu cietumā. Bet 9. maijs mūsu piemiņas dienu kalendārā ir ar daudz plašāku jēgu.
Šī gada februārī Eiropas Parlaments ar lielu balsu vairākumu atbalstīja priekšlikumu aicināt noteikt 9. maiju kā brīvdienu visā Eiropā. Bažījoties par padomiskuma glorifikācijas ietekmi Latvijā, daudzi no mūsu Eiroparlamenta deputātiem balsoja pret šo iniciatīvu, kas pēc būtības ir pareizi, jo sabiedrības vērtīborientēšanās ziņā mēs neesam izpildījuši svarīgu mājasdarbu – saprotami izskaidrojuši, cik svarīga un cik ļoti ar norisēm otrpus dzelzs priekškaram esošajā Latvijā saistīta ir Eiropas integrācijas priekšvēsture.
Visā Austrumeiropā šis datums ir ar duālu, pretrunīgu un sarežģītu nozīmi.
Vieni šajā dienā atzīmē Sarkanās armijas uzvaru pār nacistisko Vāciju – ignorējot to, ka Vācija jau bija kapitulējusi Sabiedrotajiem (ieskaitot PSRS) dienu iepriekš. Arī Latvijā jau kopš 1995. gada, tāpat kā visā pārējā Eiropā, oficiāla Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru pieminēšana notiek 8. maijā.
Un pat Padomju Savienībā 9. maijs nekad nav bijis tik ļoti izcelts uz citu ideoloģiski nozīmīgo datumu fona, kā tas tiek izcelts Krievijā Vladimira Putina valdīšanas laikā. Arī Latvijā šīs dienas atzīmēšana lielā mērā ir saistāma ne tik daudz ar Otrā pasaules kara beigu pieminēšanu, kā ar krieviskās kultūrtelpas, informatīvās telpas un ideoloģiskās piederības manifestāciju.
Otri šajā pašā datumā atzīmē gadskārtu kopš Francijas ārlietu ministra Robēra Šūmana deklarācijas publiskošanas – aicinājuma Francijai, Vācijai un citām Eiropas valstīm apvienot ogļu un tērauda industriju pārvaldību, lai izvairītos no nākotnē iespējama savstarpēja kara un spertu pirmo soli apvienotas Eiropas izveidē, kas, bez šaubām, vienotas Eiropas izveides priekšvēsturē ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums, tomēr padomju skolās skoloto latviešu apziņā – tāls un svešs.
Bet vai šie divi vēstures notikumi un to izraisītās sekas ir tik atrautas viena no otras? Domāju, ka nē, mums tikai ir jāparaugās mazliet plašāk uz 20. gadsimta vēsturi.
Ir skaidrs, ka PSRS uzvara pār nacistisko Vāciju neeksistē atrauti no Sabiedroto valstu uzvaras Otrajā pasaules karā. Nav iespējams arī nodalīt PSRS militāro ieguldījumu no Francijas, ASV vai Lielbritānijas ieguldījuma nacisma sagrāvē, bet skaitliskie salīdzinājumi bieži ir nekorekti, jo nereti padomju upuru lielais skaits bija atkarīgs nevis no vācu spēku darbībām, bet no pašas sarkanarmijas vadības pieļautajām aplamībām.
Turklāt Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un daudz kur citur Sabiedroto uzvara pār nacistisko Vāciju neatjaunoja taisnīgumu un pirmskara kārtību, bet nostiprināja jaunu okupāciju.
Tāpat atzīmēšanas vērts ir tas, ka PSRS ekspansija Rietumu virzienā un agresīvā politika bija vieni no svarīgākajiem faktoriem, kas mobilizēja Rietumeiropas valstis veidot pēckara sadarbības mehānismus, kas pārauga Eiropas Savienības un NATO formātos.
Tikko mēs atzīmējām 15 gadus kopš Latvijas pievienošanās ES, kas iezīmē būtisku Latvijas attīstības pagriezienu no postpadomju sabiedrības uz modernu eiropeisku sabiedrību. Bet nepietiek paust sašutumu par Krievijas atbalstīto PSRS uzvaras glorifikāciju, mums kā sabiedrībai ir patiesi jānovērtē tie vienotas Eiropas rašanās apstākļi un darbi, kas tika veikti dzelzs priekškara otrā pusē.
9. maijs ir svētku diena – Eiropas diena, un tikai tad, kad mēs kā sabiedrība pieņemsim un sapratīsim vienotas Eiropas veidošanās vēsturi un nozīmīgumu, mēs spēsim būt pilnvērtīgi piederīgi modernai Eiropas kultūrtelpai.
