Māris Antonevičs: 9. maijs Mordorā – Putina runa veidota no vecām klišejām, bet, ko viņš plāno Ukrainā, no tās nevar uzzināt 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā kā 9. maijs kļuvis par rašisma (vai putinisma – tam nav būtiskas atšķirības) ideoloģijas galveno datumu, tam šogad bija pievērsta īpaša uzmanība. Ne vien lai redzētu, kā orku zeme Mordora svin savus svētkus, bet arī gaidot kādu pavērsienu Krievijas–Ukrainas karā. Iepriekš bija izskanējuši divi – savā ziņā pretēji – varianti.
Pirmais – Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņo par “uzvaru” un paša izvirzīto mērķu (Ukrainas “denacifikācija” un “demilitarizācija”) sasniegšanu. Protams, tas izklausītos absurdi, zinot situāciju frontē, kas raksturojuma kā Krievijas armijas un tās politiskās virsvadības izgāšanās.
Taču tikpat absurdi jau ir arī paši mērķi, tāpēc kā “pierādījumu” to sasniegšanai varētu nosaukt pilnīgi jebko – Hersonas apgabala sagrābšanu un veco padomju pieminekļu atjaunošanu tur, Mariupoles nopostīšanu, apgalvojot, ka tur paslēpušies “nacistiskie bataljoni”, un tā tālāk.
Krievijas sabiedrība jau sen dzīvo paralēlajā realitātē, tāpēc meklēt tur kādu loģiku nav vajadzības.
Tomēr šāds paziņojums varētu nozīmēt “specoperācijas” beigas, tātad arī karadarbības atslābšanu, ja jau “uzvara” it kā sasniegta.
Otrais – Putins paaugstina likmes. No tribīnes Maskavas Sarkanajā laukumā oficiāli pasludina karu Ukrainai, bet varbūt pat kādam iedomātam “pasaules nacismam” (NATO?) un izziņo vispārēju mobilizāciju, jo skaidrs, ka ar pašreizējiem resursiem plašam uzbrukumam Ukrainā vairs nepietiek. Tieši šis variants pēdējās nedēļās tika apspriests kā ticamākais.
Piemēram, par to bija diezgan plaši izteicies britu aizsardzības ministrs Bens Volless. Pēdējā laikā tas nedaudz saspringti tika apspriests arī atsevišķās krievvalodīgajās interneta vietnēs, kur parādījās pat skaidrojumi, uz ko attiektos mobilizācija un kā no tās varētu censties izvairīties.
Taču 9. maijā nenotika ne viens, ne otrs.
Putina runa bija veidota no vecām klišejām un frāzēm par padomju armijas “varoņdarbiem”, kurus tagad atkārtojot Krievijas karavīri, kas “aizstāv mūsu cilvēkus Donbasā un mūsu dzimteni”.
Arī kārtējā taisnošanās, ka Krievija piespiesta karot, jo “NATO mūs negribēja saklausīt, tai bija pavisam citi plāni”, “tika gatavots uzbrukums mūsu vēsturiskajām zemēm, ieskaitot Krimu”. Viss atbilstoši Kremļa mitoloģijai, taču līdz ar to 9. maijs nav nesis nekādas būtiskas izmaiņas.
Kāpēc tā? Viens no būtiskākajiem un vienlaikus noslēpumainākajiem ietekmējošajiem faktoriem lēmumu pieņemšanā ir noskaņojums Krievijas armijā. Skaidrs, ka to neatspoguļo tūkstošiem karavīru parādē, kas pēc Putina aicinājuma bļauj “urāāā”, vai aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, kurš kabrioletā svinīgi brauc pa Sarkano laukumu.
Pašlaik jau ir skaidrs, ka militārā ziņā Krievija ne tuvu nav tajā līmenī, kādā tā tika iztēlota daudzus gadus, un nav bijusi gatava tiem uzdevumiem, kurus tai izvirza.
Te vērts atgriezties nesenā pagātnē – nepilnu mēnesi pirms kara sākuma, kad janvāra beigās Krievijas medijos parādījās kāds paziņojums, kas tolaik daudzus pārsteidza un samulsināja, bet no šodienas skatpunkta izrādījies ļoti pravietisks, jo piepildījies gandrīz viss, ko autors (iespējams, autoru kolektīvs) paredzēja.
“Mēģinājumi ar ultimātu piespiest “iemīlēt” Krievijas Federāciju un tās vadību ir bezjēdzīgi un ļoti bīstami. Karaspēka izmantošana pret Ukrainu, pirmkārt, liks uzdot jautājumu par pašas Krievijas valsts tālāko eksistenci. Otrkārt, uz visiem laikiem padarīs krievus un ukraiņus par nāvīgākajiem ienaidniekiem.
Treškārt, tas nozīmēs desmitiem tūkstošu kritušo jaunu, veselu puišu, kas ietekmēs demogrāfisko situāciju mūsu valstīs.
Kaujas laukā Krievijas armija sastapsies ne tikai ar Ukrainas karavīriem, starp kuriem būs arī daudzi krievi, bet arī ar NATO militāro tehniku un militārpersonām. (..)
Turklāt Krievija viennozīmīgi tiks iekļauta to valstu sarakstā, kas apdraud starptautisko drošību un mieru pasaulē, pret to tiks noteiktas smagākās sankcijas, tā pārvērtīsies par izstumto valsti un, visticamāk, zaudēs neatkarīgas valsts statusu.”
Paziņojums noslēdzās ar prasību atteikties no “noziedzīgās karu provocējošās politikas” un “kara propagandas”, kā arī aicinājumu Krievijas politiskajai vadībai atkāpties.
Pārsteidzošākais bija nevis teksta saturs, jo tādu varētu sagaidīt no kāda opozīcijas aktīvista, kuram izdevies iegūt informāciju par briesmīgajiem Kremļa plāniem. Taču šo paziņojumu organizācijas “Viskrievijas virsnieku sanāksme” vārdā bija parakstījis atvaļinātais ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs – iepriekš zināms kā ļoti kareivīgs impērisku uzskatu piekritējs.
Pat tie, kas pauda, ka gatavi pilnībā parakstīties zem šiem vārdiem, nespēja noslēpt savu apmulsumu, ka nākas piekrist tieši šādam cilvēkam, ar kuru iepriekš vienmēr bijuši pretējās barikāžu pusēs.
Pašlaik nākas secināt, ka Ivašovs vienkārši aprakstījis reālo situāciju. Tā bija labi zināma arī tiem ģenerāļiem, kas atskaitās Putinam, un tomēr viņi nespēja atturēties no šīs militārās avantūras, noticot, ka varbūt tomēr izdosies plāns ātri ieņemt Kijivu un piespiest Ukrainu padoties.
Ir ziņas, ka daļai okupantu, kas iebruka Ukrainā pat bijušas līdzi parādes formas, acīmredzot, lai tajās maršētu pa Kijivas ielām.
Tas, ka Putins 9. maijā nav ielicis nekādu “ķeksīti”, vēl nenozīmē, ka viņš no kādiem nodomiem atteicies, tomēr vēlmes ar iespējām acīmredzami nesakrīt.
