“Tantiņa iet pieminēt tēvu, mīl Latviju, bet norāda uz nevienlīdzību!”, “Pusmūža pāris atbalsta Krieviju, ne Putinu” un citi 9. maijā satikto svinētāju stāsti 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir 9. maija dienas vidus – kā ierasts šajā dienā Rīgā uz padomju pieminekli Pārdaugavā plūst ļaužu masas no visām pusēm. Varbūt rimtāk, klusāk nekā pirmspandēmijas un pirmskara laikā, bet tomēr diezgan daudz. Stundas laikā dzirdu tikai vienu skaļu garām braucošu automašīnu, no kuras skan “Katjuša”.
Nemanu nevienu Georga lentīti, neviens uz sava “bembja” sāniem nav uzķēzījis uzrakstus krievu valodā “Varam atkārtot”, “Uz Berlīni” un tamlīdzīgi. Kāds klusībā gan uzrauj “Uzvaras dienu”, ko citi atkal filmē, bet policisti neiebilst – kamēr nav pārāk skaļi, tikmēr drīkst.
Kā ziņo LETA, līdz pēcpusdienai saistībā ar 9. maija notikumiem aizturētas astoņas personas un sākti 15 administratīvā pārkāpuma procesi – lielākoties par militāras agresijas un kara noziegumu slavinošu simboliku izmantošanu, bet arī par sīko huligānismu.
Piemineklis ieskauts barjerām, kuras rotā Latvijas un Ukrainas karogi, gar parka malām šausmu bildes no Krievijas kara Ukrainā, ziedi jāliek uz galdiem vai jādod policistiem rokās, kuri pēc tam tos kārto pieminekļa pakājē.
Krievijas vēstniekam, kurš pie pieminekļa devies rīta pusē, gan pavērtas barjeras un atļauts pieiet klāt. Ukrainas notikumi nav atturējuši no ierastā gājiena daļu Latvijas Krievu savienības politiķu, piemēram, Tatjanu Ždanoku, Miroslavu Mitrofanovu, Jakovu Plineru, tāpat ieradušies arī vairāki “Saskaņas” pārstāvji – Regīna Ločmele, Igors Pimenovs un citi.
Par karu Ukrainā nerunā
Mans gājiens uz Uzvaras parku sākas no atjaunotā Āgenskalna tirgus. Jau no tā ar ziediem rokās dodas daudzi cilvēki. Arī kāda kundze ar sarkanām neļķēm rokās, kura gan atsakās nosaukt savu vārdu un uzvārdu (arī pārējie svinētāji vai pieminētāji nezin kāpēc baidās). Dzimusi 1941. gadā.
Trīs gadu vecumā pārcietusi bombardēšanu Jelgavā, iet pieminēt tēvu, kas kara gados bijis padomju dzelzceļnieks, bet, kas interesanti, pirmā Ulmaņa laikos – dienējis Latvijas armijā. Pati kundze strādājusi kādā uzņēmumā par galveno inženieri, tagad žēlojas par mazu pensiju. Uzskata, ka Latvijā ir liela nevienlīdzība. Latviju uzskata par pamāti. Sirdī tomēr Krievija, kaut gan nākot no krievu vecticībniekiem, kas Latvijas teritorijā dzīvojuši jau 300 gadus.
Kundze pasmaida un saka, ka parādīšot man ko aizliegtu, par ko pie pieminekļa var sodīt: un atskaņo savā telefonā dziesmu krievu valodā, video vīd Georga lentītes krāsas un Kremlis. “Bet es lasu arī latviešu presi, sekoju visai informācijai, vienādi godāju par savu pārliecību gan Rubiku, gan Dobeli,” saka kundze. Kad jautāju par Krievijas karu Ukrainā, viņa noskalda: “Man trūkst pilnīgas informācijas, turklāt melo visi.”
Tālāk iet pusmūža pāris: vīrietis krievu valodā sievietei stāsta Uzvaras parka vēsturi. Rīdzinieki. Bez ziediem. Bet, ja redzētu, ka pie pieminekļa maz ziedu, tad nopirktu un aiznestu. Atnākuši pieminēt savus karā bijušos onkuļus un tanti, kas izdzīvojusi vācu koncentrācijas nometnē.
Kad jautāju par karu Ukrainā, sieviete vīrieti kušina, bet viņš tomēr saka: “Esmu pret Putinu, bet par Krieviju. Negribu teikt, ka Ukrainai visur taisnība, bet tas, kā Ukrainas iedzīvotāji, parasti cilvēki, ņem rokās ieročus un aizstāv savu zemi, ir lielas cieņas vērts.
Esmu pret antikrievisma vilni pasaulē, kas tagad veļas. Par Latviju varu teikt, ka te krieviem pāri nedara. Pie manis bija draugs no Krievijas atbraucis. Kad viņš devās prom, viņš man teica: “Ja Krievijā man kāds vēlreiz teiks, ka Latvijā krieviem dara pāri un aizliedz izdot avīzes krievu valodā, tad uzreiz došu pa mūli!””
“Okupekli uz pekli!”
Lai arī ko cilvēki teiktu vai par ko klusētu, skaidrs, ka absolūti lielākā daļa, kas nāk uz Uzvaras parku, ir ar Krieviju, PSRS sirdī, impēriski noskaņoti. Latvija labākajā gadījumā, kā teica uzrunātā kundze, ir pamāte. Ja Latvija būtu māte vai vienkārši mīļa vai vismaz godājama, būtu kādam taču arī kāds Latvijas karodziņš vai cits mūsu valsts simbols, kas nav aizliegts. Nav neviena… Gandrīz nedzird arī latviešu valodu, tomēr beigās to saklausu. Rīdziniece Ināra Randere un gulbeniete Rita Medne. Abas ar Ukrainas simboliem.
“Atnācām paskatīties, cik daudz Latvijas valstī nelojālu cilvēku šeit pie okupekļa, kā saku, mēslu čupas pulcējas,” teic I. Randere.
“Iepriekš 9. maijā Rīgā nekad nebiju bijusi. Pie mums Gulbenē nekas tāds sen vairs nenotiek: ja kāds ziedus noliek, tad Brāļu kapos, kas ir normāli. Galvaspilsētā pavisam cita atmosfēra: eju te un klausos, kādi briesmoņi tie ukraiņi, pulcējuši karapūļus, gribējuši diženai Krievijai uzbrukt, bet viedais Putins atšifrējis šos nacistu plānus un pirmais devis taisnīgu triecienu,” emocionāla ir R. Medne, kura uzvilkusi kreklu ar uzrakstu “Okupekli uz pekli”.
Kāds vīrs netālu no policistu apsargātā Uzvaras parka izejas dala mazas lapiņas. Apolitiski kristīgi dievvārdi, kur visa cita starpā teikts, ka ļaunums nevar mūžīgi būt ne mums apkārt, ne mūsu prātos. Varbūt patiešām nākamgad 9. maija svētku Uzvaras parkā vairs nebūs?
