Ko zina arhīvu glabātāja 5
Einšteina arhīvu glabātāja Barbara Volfa presei stāsta: “Ar savu pirmo sievu Milevu Mariču Einšteins kopā mācījās augstskolā. Baumo, ka viņa esot īstā relativitātes teorijas autore. Taču tās ir blēņas. Viņa nebija tik talantīga, lai spētu veikt tāda mēroga atklājumu.”
Mariča laida pasaulē divus Einšteina dēlus – Eduardu un Hansu Albertu. Einšteins viņiem bija labs tēvs, viņi ļoti labi sapratās, bieži kopā pavadīja brīvdienas. Eduards bija ļoti apdāvināts zēns, ar izteiktām spējām valodniecībā, mūzikā. Viņš sarakstījis vismaz 300 dzejoļu un aforismu jau pusaudža vecumā. Lūk, viens viņa aforisms: “Vissliktākais liktenis ir tad, ja tev pašam nav nekāda likteņa un nevienam citam arī tu neesi liktenis.” Bet Eduardam bija tikai 21 gads, kad ārsti viņam konstatēja šizofrēniju. Viņš nokļuva psihiatriskajā slimnīcā un tur arī nomira. Einšteins to ļoti pārdzīvoja, bieži par to runājot savās vēstulēs. Viņš centās materiāli palīdzēt dēlu mātei, taču darīja to neregulāri un ne gluži pietiekamā apjomā, tādēļ dēliem un viņu mātei klājās ļoti grūti.
Pirmo reizi Einšteins apprecējās 1903. gadā 24 gadu vecumā. Viņa izredzētā tātad bija serbu matemātiķe Mileva Mariča. Viņi iepazinās Cīrihē, mācoties politehnikumā. Mileva palīdzēja Einšteinam zinātniskajā darbā, kļuva par trīs viņa bērnu māti. Pirmā bija meita Lizerle, kura piedzima vēl pirms vecāku kāzām. Viņas precīzs liktenis nav zināms. Viena versija vēsta, ka viņa ar skarlatīnu nomirusi jau ļoti agrā vecumā, cita – ka sākotnēji viņu audzinājuši Milevas vecāki, bet vēlāk viņu adoptējuši sveši ļaudis. Par Eduardu jau bilsts iepriekš. Bet vecākais dēls Hanss Alberts bija visnotaļ normāls, centīgs skolnieks, kurš kļuva par hidrauliskās inženierijas profesoru un strādāja Kalifornijas universitātē ASV.
