Godasardzes karavīri: Patīkami apzināties, ka ir Latvijā vēl braši puiši 8
Novembris ir valsts svētku mēnesis. Laiks, kad savu staltumu, nevainojamo soļa garumu, augstumu un tempu, kā arī prasmi rīkoties ar ieročiem tautai rāda godasargi. Tie, kurus ikdienā pie Brīvības pieminekļa fotografē tūristi un kuriem galvenais pienākums ir – būt atbildīgiem.
Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona Godasardzes virsseržants Guntars Kukuļinskis pastāsta, ka godasardzei šobrīd ir viens regulārais postenis – pie Brīvības pieminekļa, kur puiši dienā stāv sešas stundas – no pulksten 10 rītā līdz 16 pēcpusdienā. Īpašos gadījumos uz atsevišķiem pasākumiem arī citā laikā. Vēl nesen postenis bija arī pie Rīgas pils, taču remontdarbu laikā dežūras atceltas. Sešu stundu sardzi nodrošina trīs godasargu pāri – katram no tiem jāstāv kopumā divas stundas, starp katru no tām – divu stundu atpūta.
Viens no kritērijiem, kas ir būtisks, lai kļūtu par godasargu, ir augums – vislabāk nedaudz virs 1,8 m. Vēl tiek izvērtēts puiša izskats – godasargam nedrīkst redzamās vietās būt tetovējumi, pīrsingi, rētas u. tml.
“Godasargs, pirmkārt, ir arī karavīrs. Sākumā mēs Alūksnē apgūstam visas karavīram nepieciešamās iemaņas – orientēšanos, kaujas šaušanu un citas armijas pamatapmācības kursā noteiktās lietas. Vēlāk godasargu apmācības jau ir specifiskas – gan teorētiskās, gan darbības ar ieroci, gan defilē apmācības, kur vingrināmies koordināciju – soļa garumu, augstumu, tempu. Un, protams, apgūstam rituālus,” stāsta kareivis Egils Mikažāns.
Godasargu apmācība prasa aptuveni divus mēnešus. Psiholoģisko gatavību stāvēt postenī nosaka reālos apstākļos jeb, kā saka G. Kukuļinskis, pārbauda ar uguni. “Parasti tie ir kādi pasākumi, kuros tiek nodrošināta godasardze, taču ne tik ilgi kā ikdienā. Pirms cilvēks tiek laists dežūrās pie pieminekļa, viņam jāpierāda savas spējas, darbojoties ierindā uz sagaidīšanām vai kādām citām militārām ceremonijām, kur jāstāv īsāku laiku.”
Dižkareivis Sergejs Smirnovs stāsta, ka iestājies dienestā ar domu kļūt tieši par godasargu. “Bērnībā, kad pirmo reizi pie Brīvības pieminekļa redzēju nostājamies godasargus, sapratu, ka vēlos būt tāds pats kā viņi – stalts un brašs,” stāsta Sergejs. Arī kaprālis Ivars Ēvaldsons stāsta, ka bērnībā viņam, liepājniekam, atbraucot uz galvaspilsētu ekskursijā un skatoties uz godasargiem, iekšā kas ietrīsējies un ilgi palicis atmiņā. “Kad pienāca laiks doties armijā, gribējās pamēģināt to pašam,” viņš saka. Egilam Mikažānam godasardze esot tikai sākumposms, jo viņa mērķis ir virsnieka karjera.
Vīriem pieejamas divu sezonu formas – vasaras un ziemas. Atsevišķos laika posmos nākas paciest kā karstumu, tā aukstumu, neskatoties uz to, ka godasardzei nav jādežurē, ja karstums pārsniedz +25 C vai aukstums ir lielāks par -10 C, kā arī, ja vēja ātrums pārsniedz 5 m/s, līst lietus, snieg sniegs, krīt krusa vai bez nokrišņu laikā vējš ir stiprāks par 10 m/s. “Visbiežākais iemesls, kāpēc nākas noņemt godasardzi, ir lietus,” teic G. Kukuļinskis. Puiši nav vienisprātis, ko paciest grūtāk – karstumu vai salu. Tas esot ļoti individuāli. Ziemā palīdzot vecmāmiņu adītās zeķes, vasarā – viegls vējiņš.
Pie Brīvības pieminekļa patrulē arī apsargi, kas rūpējas par godasargu fizisko drošību, respektīvi, lai godasargus kāds neaizskartu, par tiem neņirgātos vai kā citādi netraucētu viņus veikt savu pienākumu.
Puišiem par nostāvētajām stundām iespēja saņemt apbalvojumu – kvalifikācijas zīmi “Par izturību”. Tai ir trīs pakāpes – bronzas nozīmi kareivji saņem par 400 goda- sardzē nostāvētajām stundām, sudraba – par 600, bet augstāko jeb zelta nozīmi iegūst par 800 dežūras stundām. Šobrīd no esošajiem un bijušajiem karavīriem sešu gadu laikā, kopš šīs kvalifikācijas zīmes ir ieviestas, ir seši cilvēki, kas saņēmuši zelta zīmi. Viens no tiem ir Sergejs. Viņš godasardzē dien jau astoņus gadus.
“Redzot puišus stāvam postenī un arī pašam to darot, vienmēr patīkami apzināties, ka ir Latvijā vēl braši puiši. Daudzi novērtē to un ir lepnums būt vienam no viņiem,” saka Sergejs. Viņš patiesu lepnumu un gandarījumu par savu darbu reiz izjutis, kad, stāvot pieminekļa pakājē, pie viņa pienācis vecs kungs ar savu mazdēlu un svinīgi teicis: “Šis ir mūsu kareivis, varbūt arī tu, izaugot liels, par tādu kļūsi.”
“Būt par godasargu ir liela atbildība. Mans uzdevums ir reprezentēt valsti. Pie pieminekļa apgrozās daudz tūristu un mēs esam tie, kas rada viņiem priekšstatu par Latviju,” saka Ivars. “Arī pasauli esam “apceļojuši”, iekļūstot ārkārtīgi daudz privātajos fotoalbumos.” Tūristi, lai iegūtu skaistākas bildes, cenšoties puišus smīdināt – ķēmojas un stāsta anekdotes. Reizēm savaldīties esot grūti, taču atbildības sajūta ņemot virsroku un nevienam no puišiem nav nācies sākt smieties. Ja tūristi paliekot pārlieku uzbāzīgi vai nepieklājīgi, iesaistās apsargi.
“Deviņdesmitajos gados, kad vēl bija obligātais dienests, godasargiem pie Brīvības pieminekļa bijis iespējams piepelnīties,” smaidot stāsta Guntars Kukuļinskis. “Dzimtenē atgriezās trimdas latvieši, fotografējās ar sargiem un lika viņiem kabatās naudu – visdažādākās valūtas.” Tagad interesenti vien nereti cenšas apkampt godasargus, lai izdotos skaistākas bildes, taču pieskarties godasargam ir aizliegts un, ja kāds to neievēro, iesaistās apsargs.
Visi godasargi, lai neiedzīvotos veselības pro- blēmās, kaulu vai muskuļu sāpēs, regulāri nodarbojas ar sportu. “Arī stāvēšana ir fiziska slodze, kas prasa sevi uzturēt formā. Godasargs nevar atļauties uzaudzēt riepiņu. Pirmkārt, tas ne pēc kā neizskatās, otrkārt – stāvot būtu papildu slodze mugurai,” norāda G. Kukuļinskis. Visi trīs puiši kā galveno īpašību, kādai jāpiemīt kareivim – godasargam, min atbildību. “Ar karavīra darbu miljonus nopelnīt nevar, tam jābūt aicinājumam…” piebilst G. Kukuļinskis.
Fakti
Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas – 1935. gada 18. novembra.
1940. gadā 21. jūlijā Godasardze tika noņemta.
Godasardzi atjaunoja: 1992. gada 11. novembrī pie Brīvības pieminekļa, bet 2002. gada 11. novembrī pie Rīgas pils.
Avots: www.mil.lv
