Brīvais tirgus vai koncentrācijas nometne. Ko atrisinātu 80 radošās stipendijas? 0
Izstāstīšu vienkārši par sarežģītu tēmu. Kāpēc ir vajadzīgas 80 stipendijas, un kā tas atrisinās visas problēmas.
Tiem, kas nebija pamanījuši, pēdējos gados Latvijas ekonomika attīstās tik strauji, kā nekad agrāk. Un eksporta struktūra ir veselīga, lasīju pie ekspertiem.
Kultūras ministrija pieprasījusi 2020. gadam papildus 14 miljonus eiro algām. Un sarunās ar Finanšu ministriju, protams, summa tiks kaulēta uz leju, bet pats pieprasījuma fakts un pamatotība netiek noraidīta.
Nu labi, mazliet pārspīlēts, finanšu ministrs Reira kungs noteikti labprāt nedotu ne santīma klāt.
Taču valstī nauda ir, un, cerams, drīzā nākotnē dzīves uzlabojumus jutīs arī kultūras darbinieki.
Ak vai, taču labā ziņa attieksies tikai uz valsts kultūras institūcijām. Rakstniekus, māksliniekus, komponistus un citus, kas darbus kultūras kanonam gan ražo, bet darba vietas valsts viņiem nenodrošina, šis nekā neskar.
Ekonomikas uzplaukuma laikos Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) budžets septiņus gadus ir nemainīgs. 0 pieaugums.
Fokusēšanās uz valsts institūcijām nav jauna lieta, šis administratīvais pasaules skatījums sniedzas atpakaļ līdz romiešiem. Sinerģija, horizontālā ietekme, starpdisciplinaritāte utml. lai paliek gudriem papīriem, bet realitātē politiku var īstenot caur institūcijām.
Ja nav valsts institūciju, nav arī valsts politikas. Kāda ir bijusi valsts kultūrpolitika, piemēram, literatūras vai vizuālās mākslas nozarēs? Kāds ir bijis valsts pasūtījums?
Atļaušos apgalvot, ka nekāds – jo nav jau valsts kultūras institūciju. Lai “brīvais tirgus” tur visu kārto un sakārto.
Vizuālajā mākslā valsts paļaujas uz privātu Purvīša balvu un privātiem muzeja būvētājiem. Savukārt literatūras nozarē tika nodibināta eksporta platforma “Latvian Literature”.
Okei, ārēji tas izskatās glamūri, par mums “runā”, un literāti godam nes Latvijas vārdu pasaulē, tikai tas nekā neatrisina rakstnieku atalgojumu pašu mājās, bibliotēku iepirkumu (tā neesamību) un kultūras periodikas mazasinīgo agoniju.
Sociālā nevienlīdzība sākas galvās.
Kad šī gada janvārī iepriekšējā kultūras ministre rosināja atalgojumu kultūras nozarē celt līdz sabiedriskā sektora vidējam, bet primāri veicināt mūziķiem algas Eiropas līmenī, jo viņi, redz, konkurē starptautiskā tirgū, tas lika aizdomāties.
Publiski neizteikta, zemdegās noģista ir notikusi vērtību pārbīde.
Kad domājam par diženo Latvijas pagātni, tad piesaucam rakstniekus: “arī mūsu valstī ir bijuši gaiši prāti un domu skaidras galvas – Plūdonis, Skalbe, Virza, Vācietis un Bels” (A. Miesnieks, 9vīri).
Bet kad runājam par mūsdienu Latviju, tad par “mūsu izcilajiem mūziķiem, diriģentiem un operdziedātājiem”, kas ir gaidīti viesi pasaules prestižākajos opernamos.
Atjaunotā Latvija – valsts, kas dzied. Visos līmeņos. Okei, mūzika, protams, ir ļoti nozīmīga, kā teikuši klasiķi, “mūzika ir sastingusi arhitektūra” un “dzīve bez mūzikas būtu kļūda”. Tomēr, vai drīkstētu gribēt arī mazliet “domu skaidras galvas”?
Mūziķiem rosina celt algas, bet literatūras nozarē nodibina eksporta platformu – lai rakstnieki cīnās paši, še jums makšķere, nekādas zivis nebūs.
Nē, nu daļēji var piekrist par brīvo tirgu literatūrā. Tādi lasīti autori kā Māra Zālīte, Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, iespējams, spētu darboties arī bez valsts atbalsta. Līdzīgi kā mūzikā Vestards Šimkus, Andris Nelsons un Mariss Jansons var brīvi eksportēt savu darbu, kur grib, un konkurēt brīvajā tirgū.
Bet šo triju izcilo mūziķu veiksmes stāsti tomēr neliedz Kultūras ministriju nodrošināt algas mūziķiem Latvijas orķestros un cīnīties par šīs atalgojuma dotācijas palielināšanu, vai ne?
Faktiski vienīgā vieta, kur rakstnieki, mākslinieki un citas radošās personas, kas nav nodarbinātas valsts kultūras institūcijās, var saņemt finansējumu radošam darbam, ir Valsts kultūrkapitāla fonds.
2018. gadā VKKF vidējais radošās stipendijas apjoms bija 1022 eiro. Lietuvas kultūrkapitāla fondā – 4557 eiro.
Bet Igaunijas situācija vispār nav salīdzināma – papildus Kultūrkapitāla fonda radošajām stipendijām 2015. gadā Igaunijā ieviesa arī “Rakstnieku un mākslinieku algas”, kur vienpadsmit rakstnieki un vienpadsmit mākslinieki un kuratori trīs gadus saņem neto algu 1000 eiro mēnesī, turklāt par viņiem tiek nomaksāti visi sociālie nodokļi.
Latvijā vēl tāls ceļš ejams līdz Lietuvas labklājībai un Igaunijas izpratnei (būsim reāli – nekad),
taču mazu pirmo solīti mēs varētu spert.
Latvijas Radošo savienību padomes sarunās ar kultūras ministru Nauri Puntuli esam ierosinājuši izveidot atsevišķu “Radošo stipendiju mērķprogrammu” Valsts kultūrkapitāla fondā, kas adekvāti atlīdzinātu radošām personām par veikto darbu.
Pašreizējie radošo stipendiju apjomi degradē radošā darba vērtību un ārpusē rada arī deformētu izpratni – ka 1500 eiro par romānu vai 1000 eiro izstādes izveidošanai ir adekvāta atlīdzība un ir “brīvā tirgus” noteikta cena.
Manuprāt, iederīgāka metafora nekā brīvais tirgus būtu koncentrācijas nometne.
VKKF eksperti ir situācijas ķīlnieki. Un var pragmatiski visu atdot spēcīgākajiem vai arī kā žēlsirdīgi kapo sadalīt līdzvērtīgi arī bērniem, sirmgalvjiem, reģioniem un bibliotēkām.
Tāpēc Latvijas Radošo savienību padome ierosina jaunizveidot atsevišķu “Radošo stipendiju mērķprogrammu”. Piešķirt 80 radošās stipendijas uz 12 mēnešiem 80 radošām personām, kas savā iepriekšējā darbībā ir apliecinājuši profesionalitāti un radījuši nacionālas nozīmes mākslas darbus. Stipendijas apjomu mēnesī pielīdzināt vidējai mēnešalgai Latvijā.
Ieviešot šo mērķprogrammu pakāpeniski, 2020. gadā tas izmaksātu 168 000 eiro. Tā ir viena simtā daļa no 14 miljoniem, ko Kultūras ministrija prasa valsts kultūras institūcijām.
LRSP priekšlikums Radošo stipendiju mērķprogrammai Valsts kultūrkapitāla fondā
• 2020. gads: 40 radošās stipendijas; 6 mēneši reiz 700 eiro /mēnesī; kopā 168 000 eiro.
• 2021. gads: 80 radošās stipendijas; 6 mēneši reiz 700 eiro /mēnesī; kopā 336 000 eiro.
• 2022. gads: 80 radošās stipendijas; 12 mēneši reiz 700 eiro /mēnesī; kopā 672 000 eiro.
