Atis Klimovičs: Kara beigu gadadienā svarīgi saprast, ka cietuši ir visi 0
Katru gadu no jauna 8. maijā tradicionāli Latvijas augstākās amatpersonas dodas uz Brāļu kapiem, lai bez liekas ažiotāžas pieminētu Otrā pasaules kara radītās ciešanas. Klusa godbijība liecina par cieņu pret daudzajiem upuriem, turklāt neizceļot īpaši vienu vai otru no karojošajām pusēm – angļus, amerikāņus vai krievus.
Ir tikai normāli ar skumjām pieminēt arī miljoniem bojāgājušo vāciešu, kas bija tādi paši kara upuri kā kara uzvarētāju rindās esošie.
Vienkārši nogalinātie karavīri gan vācu, gan krievu ierakumos, māju drupās apraktie poļi vai baltkrievi izskatās ārkārtīgi līdzīgi. Karš, lai no kuras puses skatītos, izskatās vienlīdz baisi. Tādās reizēs nevajadzētu akcentēt savai nācijai nodarīto kara postu. Kara beigu gadadienā svarīgi saprast, ka cietuši ir visi – kā demokrātijā dzīvojošie briti, tā totalitārās iekārtas pieredzējušie krievi un vācieši, kā arī vairākas reizes okupētie latvieši.
Dienu vēlāk – 9. maijā – arī viss tradicionāli. Jau no agra rīta pie “atbrīvotāju” pieminekļa daudz cilvēku. Dienas laikā turp visu laiku pienāk aizvien jauni ļaudis. Uzmanību pievērš kāda pavisam jauna sieviete, kas galvā uzlikusi haki krāsas armijas “pilotku”. Mēģinu saprast, kāds ir viņas vēstījums. Prātā nenāk nekas jēdzīgs, vien nospriežu, ka jaunā sieviete diezin vai ir puslīdz ciešami informēta par reālo šī kara norisi. Par ārprātīgi lielo upuru skaitu padomju spēku pusē, kam par iemeslu bijusi ciniskā nerēķināšanās ar savu pilsoņu zaudēšanu. Diezin vai viņa domājusi par to, ka PSRS vadība varētu būt līdzvainīga Otrā pasaules kara izraisīšanā – tātad arī atbildīga par miljoniem padomjzemes upuru.
Tā ir skaudrā realitāte, kas ļauj apsūdzēt padomju režīmu ne tikai svešu tautu piederīgo, bet arī savu pilsoņu nāvē.
Lūk, par to derētu padomāt ne vienam vien 9. maija svinētājam, tajā skaitā tiem, kuru rokās bija seni pabalējuši portreti tā saucamajā “nemirstīgo gājienā”. Varbūt tad būtu vieta mazākam patosam un negribētos izsaukties: “Varam atkārtot!”
Šobrīd nav īpašu ilūziju par to, ka miermīlīgums varētu stāties militāra revanšisma vietā. Par to jau gadiem regulāri rūpējas lielās kaimiņvalsts mediji un, kā redzams Latvijā, šiem propagandas ruporiem izdevies uzpumpēt ar naida pilnu uztveri daudzus mums līdzās dzīvojošos.
No sarunas ar ukrainieti, kas ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Latvijā 2014. gadā. “Sākumā mēs īrējām dzīvokli Pļavniekos.
Un ne viens vien tur dzīvojošais krievs nicīgi mūs sauca par banderiešiem un fašistiem.
Attieksme pret Ukrainu un Latviju daudziem no viņiem ir līdzīga. Reiz vaicāju vienam no viņiem – kas tad jums te nepatīk? Atbildēja – kur tad šeit ir uzraksti krievu valodā! Mani nesen intervēja krievu žurnāliste no portāla “Delfi” krievu redakcijas un viss, ko biju labu teikusi par Latviju, bija izņemts ārā no intervijas,” stāstīja sieviete.
Jāpiekrīt viedoklim, ka sabiedrības integrācija nav panākama bez abu pušu savstarpējas cieņas. Tā nebūs iespējama, kamēr šeit dzīvojošās krievu kopienas pārstāvji nepateiks, ka viņi respektē latviešu viedokli par aizvadīto gadsimtu. Tikai tad būs iespējams sagaidīt loģisku pretsoli no latviešiem.
Jāpiekrīt vēsturniekam Uldim Neiburgam, ka minētajam “atbrīvotāju” piemineklim Pārdaugavā līdzās Rīgas centram ir daudz mazāk nozīme nekā tam, kas notiek cilvēku prātos. Diemžēl par to kaut ko cerīgu pateikt nav viegli, ja ir zināma gan tā saucamo krievu politisko partiju nostāja it visos svarīgajos jautājumos, gan arī tradicionāli īpaši negatīvās attieksmes paušana Latvijas valstij šejienes krievu medijos.
Arī daudzu dzīvošana Krievijas mediju izveidotajā informatīvajā telpā nemaz nepalīdz uzlabot savstarpējo saprašanos, jo tā, maigi izsakoties, nav draudzīga Latvijai. Būtu labi, ja taisnība izrādītos U. Neiburgam, kam radies iespaids, ka Rīgas krievu vidusskolēnus tomēr neesot izdevies ietekmēt Krievijas militārajai naida propagandai.
