5. Vai ikviena sieviete, kuras partneris pārmēru dzer, kļūst līdzatkarīga? 0
Diemžēl tas ir visai neizbēgams process. Tomēr, ja sieviete ir vērīga pret sevi, rūpējas par savām interesēm un vēlmēm, iespējams, tā nenotiek.
Ja sieviete, neraugoties uz visiem notikumiem un pret viņu vērstu emocionālu, nereti arī fizisku vardarbību, tik un tā turpina uzturēt šīs attiecības, ir iemesls domāt, ka viņa slimo ar līdzatkarību.
Ja vīrietim pārmērīgas dzeršanas dēļ rodas problēmas ar pienākumiem ģimenē, darbā, sociālajā jomā, katram ir skaidrs, ka vairs nav labi. Taču viņa sieviete būtībā ir devusi piekrišanu, ka tā notiek, jo joprojām ir kopā ar šo cilvēku.
Nez kur dzēris, vārtījies, vēmis, atnāk mājās, bet sieva pabaro, noliek gulēt, izmazgā drēbes, sakopj… Vai viņam rodas sarežģījumi, nelāgas alkohola lietošanas sekas? Nē! Tātad var turpināt dzert. Ģimeni taču dibina, lai mīlētu, lai kopā audzinātu bērnu, lai katrs pildītu savus pienākumus. Attiecībās nav jābūt žēlsirdīgajai māsai.
6. Ko darīt, ja ģimenē ir šāda situācija?
Var jau cerēt, ka notiks brīnums un viņš pārstās dzert. Tomēr lielākoties tā nenotiek.
Atveseļošanās iespējama tikai caur sāpēm. Jāļauj atkarīgajam krist dubļos. Lai piedzīvo īstas nepatikšanas, lai paliek bez darba, lai novēršas apkārtējie… Skaudri, bet citādi nevar.
Nevajag kautrēties par partnera slimību runāt radu, draugu klātbūtnē, paužot nostāju, ka man tas nav pieņemams. Jā, man ir kauns, bet es nevaru to slēpt. Ja slēpšu, tātad esmu līdzvainīga, turpinu atbalstīt to, ko viņš dara.
Ja vienotā frontē nostājas visi – sieva, māte, bērni –, var notikt pārmaiņas. Tikai nekad nevajadzētu aizmirst, ka alkoholiķis ir meistars kontrolēšanā, manipulēšanā.
7. Kad un kā paust viņam savus iebildumus?
Nevajag runāt, kad viņš ir reibumā, bet sagaidīt brīdi, kad apzinās notiekošo. Sarunai nav jābūt pārsātināti emocionālai, tieši tas liks domāt, ka viss ir kā parasti – sak, gan jau viņa izbļaustīsies un liksies mierā.
Svarīgi nolikt atbildības robežu: es zinu, kas man jādara, un esmu apzinājusies, kas nav jādara. Paust to mierīgi, lēnprātīgi, visu pamatojot, pastāvot uz savu pašvērtību. Teikt, ka esi gatava vērsties pēc palīdzības un par to nekaunies.
Var nofilmēt, kā dzērušais atnāk mājās, kā uzvedas. Tagad jau vairākumā mobilo telefonu ir filmēšanas iespēja. Pēc tam parādīt viņam – lūk, tādu es tevi redzu – un stingri pateikt: man šāda dzīve nav pieņemama, vēlos pārmaiņas. Vai nu mēs kaut ko darām, vai šķiramies!
Ja vīrietim attiecības ir svarīgas, būs spiests mainīties.
8. Kā sev palīdzēt, ja apzinies, ka esi kļuvusi līdzatkarīga?
Labi, ja ir draudzeņu, tuvinieku atbalsts, taču viņi diez vai uzdrīkstēties pateikt kailo patiesību. To var speciālists – narkologs, psihiatrs, psihoterapeits, kurš pauž nevis iznīcinošu, bet neitrālu, objektīvu viedokli. Skats no malas vienmēr ir noderīgs, tas ir līdzīgi, kā pavērst spoguli pret pašu cilvēku. Šādi var saskatīt nianses, kas it kā visiem redzamas, bet pats līdzatkarīgais tomēr tās nesaredz.
Nereti, īpaši tad, ja gadiem dzīvots sasprindzinājumā, var būt nepieciešama farmakoloģiska palīdzība, lai nomierinātu nervu sistēmu.
Nereti spēcīgi motivē bērni. Piepeši apzinies, kādu mantojumu dod viņiem līdzi dzīvē. Atkarība ir jūtu slimība – jūtas tiek pasniegtas izkropļotā veidā, nepareizi paustas, mīlestība ir kā manipulēšana. Līdz ar to bērns saņem greizu formulu visai dzīvei. Ja koks ir greizs, nevar gaidīt, ka atvase augs citāda. Taču māte, mainot savu dzīvi, palīdzēs arī bērnam.
Lai glābtos, var palīdzēt AlAnon jeb līdzatkarīgo grupa. Tajā satiekas un savā pieredzē dalās cilvēki, kuri paši šādas situācijas ir pārcietuši. Citu stāstos var saskatīt līdzību ar savu dzīvi un ieraudzīt veidus, kā no tā izrauties.
