Kārlis Streips: “Nekad neesmu sapratis, kāpēc konkrēti šim politikānim viendzimuma pāri un to tiesības bijis tik milzīgs jājamzirdziņš” 0
Ceru, ka visiem LA.LV lasītājiem 2024. gads ir sācies veiksmīgi. Dabas māte pēc Jaungada atzīmēšanas mūs aplaimoja vai skumdināja – kā nu kuram, ar ievērojamu snigšanu un ļoti aukstām gaisa temperatūrām.
Komentāru rakstu Zvaigžņu dienā, 7. janvārī, kad visu dienu mans dators ir rādījis, ka ārā ir -23 grādu. Biju iepirkties un jāatzīst, aukstais gaiss bija uzmundrinošs, lai arī biju silti satuntuļojies.
Šonedēļ ir pāris lietas, kuras vēlos apsvērt. Pirmkārt, atsevišķu personu centieni nobloķēt Saeimas pirms pāris mēnešiem pieņemto likumu grozījumu sēriju, kurā paredzēts pirmoreiz mūsu valstī izveidot tā dēvēto partnerības institūtu.
Partnerību veidot var jebkuras divas personas, taču Saeimā lielā bļaušana likumprojektu apspriešanas laikā bija par faktu, ka šajā kategorijā arī taptu iekļauti divi vīrieši vai divas sievietes. Ak, kas par šausmām!
Par Saeimas debatēm un par likumprojektu kā tādu rakstīju vairākos komentāros pagājušā gada nogalē. Te vien atgādināšu, ka mūsu likumdevējam milzīgi lielas izvēles te nebija, jo arvien garāks laika posms bija pagājis kopš Satversmes tiesas sprieduma, kurā bija pateikts, ka šāda veida likums ir nepieciešams.
Kā zināms, pēc likumprojektu pieņemšanas galīgajā lasījumā, opozīcijas deputāti savāca pietiekami daudz parakstu savā starpā, lai panāktu likumprojektu izsludināšanu uz vienu mēnesi. Šī mēneša laikā šie aizspriedumainie pāķi centās panākt pietiekami daudz parakstu, lai par jautājumu forsētu referendumu.
Nu ir zināmi šī procesa rezultāti. Referenduma forsēšanai bija vajadzīgs 154 241 paraksts, kas atbilst vienai desmitajai daļai no balsstiesīgo personu skaita pēdējo Saeimas vēlēšanu laikā.
Mēneša laikā cilvēka tiesību bloķētāji savāca 35 089 parakstus. Mazāk nekā ceturtā daļa no vajadzīgā. Process izmaksāja 1,06 miljonus eiro, jeb 28,67 eiro par ikkatru no tiem.
Summu var arī pārdalīt atbilstoši tiem 34 Saeimas deputātiem, kuri parakstīja prasību par izsludināšanas iesaldēšanu. Tādā gadījumā par ikkatru no šiem dabas bērniem mēs nodokļu maksātāji samaksājām 29 588,23 eiro.
Tie, kuri to prasību parakstīja, noteikti zināja pavisam perfekti, ka vairāk nekā 150 tūkstošus parakstu savākt neizdosies.
Kā mēs to zinām? 2022. gadā mazināma, bet bļaustīga organizācija vārdā Latvijas Vīru biedrība, iesniedza vēlētāju iniciatīvu ar mērķi grozīt Satversmes 110. pantu.
Patlaban pants skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.”
Mačo vīru organizācija vēlējās panākt panta grozīšanu tā, lai tā saturs būtu šāds:
“Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērnam audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko vai filozofisko kārtību.”
Citiem vārdiem sakot, vecāku tiesības izmantot reliģiju kā bomi, ar kuru apkarot tos, kuriem dzīvē ir cits statuss, cita seksualitāte vai cita dzīves pārliecība.
Vīru biedrībai bija vesels gads laika savākt parakstus par šī priekšlikuma iesniegšanu Saeimā un tad referenduma rīkošanu, ja parlaments to neakceptē.
Toreiz bija vajadzīgi 154 868 paraksti. Vai zināt, cik daudz ļaužu 12 mēnešu laikā parakstījās?
2943.
Tieši tā. Mazāk nekā trīs tūkstoši. Vesela gada laikā.
Man tas pasaka pāris lietas. Pirmkārt, Latvijas sabiedrība acīmredzot nav tik ļoti aizspriedumaina pret citādākiem cilvēkiem, kā atsevišķi kretīni Saeimā ir padomājuši.
Dažiem no tiem un konkrēti deputātam Ainaram Šleseram geju lietas ir bijušas centrāls domāšanas elements jau ļoti sen.
Tas bija konkrēti viņš, kurš 2005. gadā panāca 8. Saeimas piekrišanu domai, ka 110. panta saturs būtu grozāms.
Pirms tam tajā bija rakstīts šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.”
Deputāts Šlesers panāca piekrišanu šādam panta grozījumam: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un ģimeni…” un tad tālāk tāpat, kā iepriekš.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc konkrēti šim politikānim viendzimuma pāri un to tiesības bijis tik milzīgs jājamzirdziņš. Neņemšos par to spriest, bet man jau liekas skaidra arī otra lieta:
Ja deputāti, kuri panāca parakstu vākšanu šoreiz zināja, ka vesela gada laikā homofobijas veicināšanu atbalstīja mazāk nekā 3 tūkstoši no valsts 1,8 miljoniem iedzīvotāju, tad bija jābūt pavisam skaidram, ka viena mēneša laikā neizdosies savākt nepieciešamo skaitu.
Līdz ar to man personīgi nebūtu iebildumu, ja ikkatram no tiem 34 deputātiem, kuri atteicās dzīvot mūsdienu cilvēku tiesību laikmetā un niķīgi panāca likumprojektu izsludināšanas iesaldēšanu, liktu katram pēc kārtas Valsts kasē atmaksāt 29 588,23 eiro.
Jo nodokļu maksātāju naudas izmantošana ar mērķi šaurināt un bloķēt izpratni, ka cilvēktiesības ir universālas un nevis atbilstošas atsevišķu politikāņu vēdergraizēm un aizspriedumiem, nav laba lieta nemaz.
Saprotu, viens elements šajā procesā ir fakts, ka nu jau visai drīz ir gaidāmas šī gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
Nebūšu nemaz pārsteigts, ja vismaz dažas partijas priekšvēlēšanu laikā centīsies sevi prezentēt kā “tradicionālo” un “latvisko” vērtību aizstāvētājas pret viņuprāt pārāk “liberālo” attieksmi Eiropas rietumos.
Jo ir fakts, ka 20 Eiropas valstīs, tajā skaitā mūsu kaimiņvalstī Igaunijā kopš šī gada sākuma, viendzimuma laulības ir atļautas un akceptētas. Vēl 11 valstīs ir kaut kāda līmeņa partnerattiecību likums.
Tas, kuru ar gariem zobiem pieņēma mūsu Saeima, nekāds brīnums nav. Sauss, jo sauss likums par partnerības dibināšanu un šķiršanu un nekas daudz vairāk.
Atgādināšu, jau minētais Satversmes tiesas spriedums bija sakarā ar divām lesbietēm, kuras vērsās tiesā pēc tam, kad piedzima otrs no viņu diviem bērniem, un nedzemdējošajai mātei valsts nenodrošināja bērna kopšanas atvaļinājumu, kāds pienāktos, ka viņa būtu tēvs un vīrietis.
Tiesa piekrita. Laikā kopš tam administratīvā tiesa vairākos desmitos gadījumu ir atzinusi divu vīriešu vai divu sieviešu kopdzīvi kā atbilstošu jēdzienam “ģimene” jau minētajā 110. Satversmes pantā.
Gribu cerēt, ka vēlētāji uz piedāvājumu cilvēka tiesības liegt un nevis veicināt neuzķersies. Kaut kādā brīdī arī mūsu dikti “tradicionālajai” tautai ir jāienāk mūsdienu laikmetā. Jo, kā esmu rakstījis citreiz, tur, kur geju laulības jau notiek, neviena “tradicionālā” laulība nav sabrukusi un nevienam neviens gabals nav nokritis.
Tāpat arī būs Latvijā reiz šī Saeima vai cita sapratīs, ka laulību statusa un visu attiecīgo tiesību liegšana vienai grupai sabiedrības nav pareizi, un arī mūsu valsts šajā ziņā pievienosies apgaismībai.
Otra lieta, kuru šonedēļ vēlos apspriest, ir fakts, ka gada sākumā sākās trešais iesaukums Latvijas Bruņotajos spēkos atbilstoši valsts aizsardzības dienesta likumam, kādu Saeima pieņēma pērn aprīlī.
Doma par šādu likumu radās jau iepriekšējās, 13. Saeimas sasaukuma laikā, taču likumprojekts, kādu izstrādāja un iesniedza Aizsardzības ministrija, tapa deklarēts par brāķi, un tāpēc 14. Saeima izstrādāja principā jaunu variantu.
Tajā bija paredzēts, ka pērn divās iesaukuma kārtās process būs voluntārs, un kopumā LR Bruņotajos spēkos uz 11 mēnešu garu dienesta termiņu iestājās 751 vīrietis un sieviete.
23. janvārī būs iesaukums, kurā patlaban iztrūkstošo skaitu jaunkareivju valsts nodrošinās ar atlasi pēc nejaušības principa. Izvairīšanās no iesaukuma būs kriminālnoziegums, un ir būtiski, ka likums arī attiecas uz Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs.
Ja šo tekstu lasa kāds Lielbritānijā, Zviedrijā, Francijā vai citur, kuram ģimenē ir pusauga dēls, iesaku vērsties tuvākajā vēstniecībā vai konsulārā nodaļā un painteresēties par to, kā tas notiks.
Vīriešiem piedalīšanās šajā “izlozē” būs obligāta. Sievietes ir varējušas un turpina varēt Bruņotajos spēkos iestāties brīvprātīgi. Vērā ņemams skaits tā arī ir darījušas.
18. g.v. vīrietis mūsu valstī un citur pasaulē visticamāk ir pabeidzis vidusskolu. Pavadīt 11 mēnešus palīdzot sargāt savu dzimteni vai tēvzemi visticamāk nebūs pārāk daudz prasīts, it īpaši, ja jaunietis vēl nav izdomājis, ko viņš vēlas dzīvē darīt.
Iespējams, dienests iepatiksies un cilvēks kļūs par militāru karjeristu. Ja nē, tad Valsts Aizsardzības dienesta likumā ir noteikts, ka tiem, kuri procesā ir piedalījušies voluntāri, pēc dienesta būs pieejamas bezmaksas profesionālās augstākās izglītības un pirmā cikla augstākās izglītības programmas valsts finansētajās augstskolās un koledžās.
Šis iesaukumu process, protams, notiek laikā, kad turpinās Kremļa fašista genocīds Ukrainā. It kā mūs kā NATO dalībvalsti fašists īpaši neapdraud, jo alianse ir skaidri pateikusi, ka tā aizsargās ikkatru kvadrātmilimetru savas teritorijas.
Taču fašists turpina žvadzināt savus kodolieročus. Man personīgi šķiet mazticams, ka viņa ģenerāļi viņam ļautu tos izmantot, zinot, ar ko tā kaut kas varētu beigties.
Taču sena gudrība vēsta, ka Dievs sargā tos, kuri sargā paši sevi, un šajā nozīmē ir pozitīvi, ka atjaunots iesaukums Bruņotajos spēkos, kur jaunieši var demonstrēt savu patriotismu un gatavību dienēt.
Te varu atgādināt, ka laikā pēc valsts neatkarības proklamēšanas 1918. gadā, vieni no galvenajiem bruņoto spēku organizētājiem tai sekojošo brīvības cīņu vajadzībām bija augstskolu studenti un vecāko klašu skolnieki.
Izveidota Atsevišķā studentu rota, kurā apmēram puse kadru nāca no sešām latviešu studentu korporācijām. Viņiem kopā ar dienesta biedriem izdevās nosargāt mūsu valsts neatkarību brīdī, kad tā varēja šķist pavisam trausla.
Ir fakts, ka pēc Krievijas impērijas sabrukšanas vien trīs Baltijas valstīm un Somijai izdevās nodrošināt savu neatkarīgas valsts statusu. Otrā pasaules kara laikā Somija savējo saglabāja, bet Latvija, Lietuva un Igaunija to zaudēja.
Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna – visos gadījumos pēc pirmā pasaules kara beigām īslaicīgi pastāvēja vairāk vai mazāk neatkarīgas valstis. Drīz vien boļševiki bija klāt, un neatkarība atkal pazuda.
Visas 15 PSRS republikas atguva neatkarību pēc 1991. g. augusta puča Maskavā un no tā izrietošā Padomju savienības sabrukuma, tajā skaitā arī Krievijas federācija.
Pirmā KF prezidenta Jeļcina laikā Moldovā bija cīņa starp valsti un nemierniekiem Piedņestrā. Piedņestra no Moldovas atdalījās un līdz pat šai dienai ir “neatkarīga” valsts, kuru atzīst vien Abhāzija un Dienvidosetija.
Tās, savukārt, ir teritorijas, kuras ap to pašu laiku pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vēlējās atšķelties no Gruzijas un tā arī izdarīja. Piedņestras gadījumā īsais karš starp Krieviju un Gruziju 2008. gadā nostiprināja tās statusu ārpus Tbilisi kontroles.
Mūsdienās šīs divas teritorijas atzīst vien Krievija, Sīrija, Venecuēla, Nikaragva un Nauru. Jauka kompānija.
Savukārt Ukrainā teritorijas ir sagrābtas tīšuprāt un ne par visu varu atbilstoši vietējo iedzīvotāju vēlmēm vai vajadzībām.
Krimā iesoļoja tā dēvētie “mazie zaļie vīriņi,” kuri savu specializēšanos Krimas teritorijā pierādīja brīdī, kad tie okupēja celtni, kurā tie domāja, ka darbojas attiecīgās pilsētas pašvaldība.
Izrādījās – tas bija opernams.
Taču Kremļa fašista spēki saorganizēja referendumu par teritorijas iekļaušanu Krievijas federācijā, un atbilstoši pašām “labākajām” PSRS tradīcijām, pēc iecirkņu slēgšanas paziņots, ka par Krimas atsevišķā statusa izbeigšanu nobalsoja 97,47% vēlētāju.
Tajā pat laikā fašista spēki sāka marodēt Ukrainas austrumos un dienvidaustrumos. Nākammēnes 24. februāri būs divi gadi, kopš Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju.”
Ukraiņi ir cīnījušies pret, tajā skaitā pirms pāris dienām vēstīts, ka izdevies pamatīgi papluinīt Krievijas militārās pārvaldes struktūru okupētajā Krimā. Tas spēcina.
Turu visus iespējamos īkšķus, ka ārpasaule turpinās atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, tajā skaitā ar ieročiem, munīciju un cita veida sistēmām.
Tur ir radušies sarežģījumi gan Eiropas Savienībā, gan Amerikā, abos gadījumos tāpēc, ka atsevišķi kretīniski politikāņi ir iecirtušies. Tomēr abos gadījumos palīdzība turpina plūst uz Ukrainu, un tas ir tikai vienīgi svētīgi.
Nobeigumā pāris gadadienas saistībā ar mūsu valsts Latvijas nacionālo drošību.
Pirmkārt, 5. janvārī bija apaļi 30 gadi kopš Latvijas Ārlietu ministrija oficiāli paziņoja mūsu valsts mērķi iestāties Ziemeļatlantijas Līgumorganizācijā, jeb NATO.
Savukārt 29. martā būs apaļi 20 gadi kopš mūsu valsts kļuva par oficiālu minētās alianses dalībvalsti.
Allaž to esmu uzskatījis par lielu brīnumu – divpadsmit ar pusi gadu laikā pārkārtoties no PSRS republikas uz pasaules varenākā militārā spēka dalībvalsti.
Taču arī NATO ietvaros no dalībvalstīm tiek sagaidīta rīcība. Šī gada valsts budžetā iekļauts finansējums bruņotajiem spēkiem, kas ir 2,4% līmenī no iekšzemes kopprodukta.
Valsts budžeta trīs gadu ietvarā, savukārt, ir paredzēts, ka 2027. gadā šī summa pieaugs līdz visiem trim procentiem no IKP.
Iesaukuma atjaunošana bruņotajos spēkos arīdzan ir solis pareizajā virzienā. Joprojām šķēpi tiek lauzti par aizsardzības mācīšanu Latvijas vidusskolās. Ir daudz skolu, kurā tas jau tiek piedāvāts, citās – nē.
Tā vai citādi, piedalīšanās dienestā nudien mūsu valsts jauniešiem dod iespēju demonstrēt savu patriotismu un mīlestību pret valsti, kā arī attīstīt dažāda veida zināšanas un prasmi, kas, ļoti iespējams, būs arī derīgas nākotnē.
Slava Ukraini. Dievs, svētī Latviju!
