8 galvenās vajadzības, ko mēs meklējam attiecībās 0
No dzimšanas brīža mums visiem ir nepieciešams kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Bērnībā nesaņemot obligāto uzmanības daļu no nozīmīgajiem tuviniekiem, mēs aizpildām šo deficītu visās vēlākajās attiecībās – gan draudzīgajās, gan romantiskajās. Kādas ir galvenās vajadzības, ko mēs cenšamies apmierināt?
Cilvēks ir sociāla būtne. Nekontaktējoties ar citiem cilvēkiem, mēs neattīstāmies.
Jau 20. gadsimta vidū daudzie pētījumi parādīja, ka bērns, kuram atņemta saskarsme ar māti, iestrēgst savā attīstībā, tostarp fizioloģiskajā, pat ja viņa fiziskās vajadzības tiek apmierinātas.
Katram cilvēkam un pirmkārt jau bērnam vispirms jāapmierina ne tikai fizioloģiskās un fiziskās drošības pamatvajadzības, par kurām runāja Abrahams Maslovs, bet arī vajadzība pēc attiecībām. Protams, mēs nerunājam par situācijām, kad nevienai no pusēm nekas nav vajadzīgs no otras, tad vienkārši attiecību nebūs.
“Ja veselīgas attiecības nav pieejamas, bērniem nākas pašiem parūpēties par sevi. Ja bērniem liegtas atsaucīgas, atbalstošas attiecības, tad, visticamāk, viņiem izveidosies pārliecība, ka neviens viņiem nepalīdzēs – ne tagad, ne nākotnē,” uzskata grāmatas “Aiz empātijas robežām” autori. Grāmatā detalizēti aplūkotas galvenās vajadzības attiecībās, pamatojoties uz psihoterapeita un klienta darba piemēriem.
Deficīts – bieži vien neapzināti – atspoguļojas mūsu ikdienas kontaktos parastajā dzīvē. Mēs ne vienmēr saprotam, kāpēc tik vētraini reaģējām uz pārdevēja piezīmi veikalā vai kolēģa frāzi darbā. Un bieži vien plaisa no bērnības izaug par atvērtu bezdibeni, kas pildīts ar tukšumu, un neļauj izveidot normālas pieaugušo attiecības.
Un otrādi, kad atrodam ko tādu, kā mums tik ilgi pietrūka, mēs nomierināmies un jūtamies daudz harmoniskāki.
Daudzus gadus mēs varam strādāt vienā un tajā pašā uzņēmumā, būt laulībā daudzus gadus.
Varbūt mēs beidzot saņēmām to, kas mums tik ļoti bija vajadzīgs. Un ja nē – tad turpinām meklēšanu. Kādas ir šīs pamatvajadzības attiecībās?
1. Drošība. Vajadzība, par ko runāja Maslovs, atspoguļojas attiecībās. Tajās mēs cenšamies izdzīvot un būt drošībā. Veselīgās attiecībās mēs varam būt tādi, kādi esam, bez bailēm no noraidījuma, nebaidoties zaudēt mīlestību un cieņu.
Taču parādīt sevi, savu atklātību ir riskanti, jo tas nozīmē parādīt savu ievainojamību un noņemt aizsardzības barjeras.
Ikviens vēlas būt pārliecināts, ka šajā brīdī nesaņems sitienu pa Ahileja papēdi – indīgu piezīmi vai negaidītu atgādinājumu par pagātnes kļūdām un neveiksmēm. Tieši tāpēc pašā attiecību sākumā katrs no mums pārbauda otru: cik droša ir atrašanās blakus. Jābūt gatavam, ka tajā brīdi pārbauda arī tevi. Vai mēs no savas puses varam garantēt drošību?
2. Vērtības atzīšana. Mēs vēlamies, lai mūs novērtētu, rūpētos un uzskatītu par tā cienīgiem. Vai mēs gribam būt blakus tiem, kuri mūs nesaprot, nenovērtē un neciena? Protams, pilnīga izpratne nav iespējama – mēs ne vienmēr saprotam paši sevi. Rodas jautājums: “Ja mani vispār nepazīst, kā var atzīt manu vērtību?” Taču tuvoties izpratnei ir iespējams. Interese par otru dod iespēju viņu iepazīt un sniegt viņam tik ļoti nepieciešamo vērtības atzīšanu.
3. Pieņemšana. Bērnībā vēlamies, lai mūs pieņemtu stiprais, stabilais un aizsargājošais pieaugušais. Kad bijām bērni, mēs visi vēlējāmies cienīt vecākus, audzinātājus, skolotājus un paļauties uz viņiem. “Mums bija vajadzīgi nozīmīgi cilvēki, no kuriem mēs varētu saņemt aizsardzību, iedrošinājumu un informāciju. Diemžēl daudzas no šīm vajadzībām netika apmierinātas,” raksta grāmatas autori.
Bieži vien no attiecību partnera mēs sagaidām, ka viņš būs stabils un uzticams: ievēros norunas, atbildēs uz tālruņa zvaniem, attaisnos mūsu uzticēšanos. Mēs vēlamies būt pārliecināti, ka rīt viņš būs tāds pats kā šodien.
4. Kopības sajūta. Būt ar kādu uz viena viļņa, sajust, ka blakus kāds jūt to pašu, vai piedzīvojis iepriekš – svarīgs attiecību parametrs. Kopības sajūta ir tas, ko dažreiz nevajag paskaidrot ar vārdiem. Tas ir tad, kad esam ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgi uzskati, pieredze vai jūtas. Ne vispārīgais “Visiem tā gadās”, bet “Man arī ir tāpat, kā tev”. Turklāt nevajag, lai cilvēks burtiski būtu piedzīvojis to pašu. Ir svarīgi, ka viņš ir juties tāpat kā mēs.
5. Individualitāte. Pat atrodoties attiecībās, mēs vēlamies saglabāt savu unikalitāti un saņemt šīs unikalitātes atzīšanu. Tas ir pretstats vajadzībai pēc kopienas: būt līdzīgam, bet ar kaut ko īpašam.
“Savas individualitātes izpausme var būt riskanta – pārāk bieža savas unikalitātes uzsvēršana var izraisīt nosodījumu un izsmieklu.
Tādas reakcijas visbiežāk sastopamas bērnībā un pusaudža gados, kad vienaudži sagaida bezierunu paklausību nerakstītajiem grupas noteikumiem,” uzskata grāmatas autori. Bērni, kas uzauguši konformisma vidē, neiebilstot pakļaujoties noteikumiem un normām, var nekad neiemācīties būt paši. Tādiem cilvēkiem attiecībās būs pastāvīga vajadzība būt īstiem un just, ka viņus novērtē un apbrīno.
6. Ietekme. Jebkurās attiecībās mēs vēlamies ietekmēt viens otru. Mēs sapņojam mainīt otra cilvēka domāšanas veidu, uzvedību, emocionālo reakciju. Mēs ne tikai vēlamies ietekmēt, bet arī “redzēt šīs ietekmes efektu un zināt, ka ar otru cilvēku tas noticis, pateicoties mūsu rīcībai”. Veselīgās attiecībās notiek abu partneru izaugsme. Mēs vēlamies piesaistīt otra cilvēka uzmanību, ieinteresēt, ietekmēt viņu.
Bieži vien bērni kā vien iespējams piesaista pieaugušo uzmanību. “Viņš vai viņa mani nedzird” – visbiežākā laulāto sūdzība pie psihoterapeita. Sadzirdēt otru ir viens no veidiem, kā ļaut partnerim saprast, ka mēs jūtam viņa ietekmi uz mums.
7. Iniciatīva. Mēs vēlamies, lai komunikācijas iniciatīva nenāktu tikai no mums. Jebkuras attiecības, kurās viens cilvēks vienmēr sper pirmo soli, galu galā kļūst vienpusējas vai pat slimīgas. Ļoti drīz mēs sākam šaubīties, vai patiešām esam interesanti otram, un ka tādas attiecības ir vērts turpināt. Dažreiz mēs tās saglabājam, bet noslēdzamies sevī. Ja neesam par sevi pārliecināti, varam sākt visā vainot sevi, un varbūt pat pārstāt just šo vajadzību vispār.
8. Mīlestības izpausme. Kas var būt dabiskāks par mīlestību un pieķeršanos kādam, kurš mūs labi pazīst, ciena, pieņem un rūpējas par mums? “Jebkādās tuvās pozitīvās attiecībās dalībnieki viens pret otru izjūt rūpes, mīlestību, cieņu un atzīšanu,” atgādina grāmatas autori. Šo jūtu izpausme ir viena no vajadzībām attiecībās. Galu galā tas, ko mēs jūtam pret otru, ir daļa no mums, un mēs vēlamies to izpaust.
Bieži vien attiecībās otra puse kavē mūsu jūtu izpausmi, jo nezina, ko atbildēt. Mēs esam auguši atmosfērā, kurā nedrīkst savas emocijas izpaust atklāti – vai tas būtu prieks vai dusmas. Bieži vien uz labo emociju atklātām izpausmēm reaģē ar aizdomām. Mācīties pateikties un pieņemt citu jūtas ir svarīga prasme veselīgu attiecību veidošanā.
Izmantoti materiāli no grāmatas “Beyond Empathy: A Therapy of Contact-in Relationships”.
