Spēcīgs pārbaudījums 0
Bez liekas kavēšanās sākam iesildīties, kas, godīgi sakot, šķiet pēkšņa intensīva slodze, kam neesmu pienācīgi sagatavojusies. Jāpiebilst, ka ikdienā veicu nelielas slodzes vingrojumus, piemēram, pietupienus, staipīšanos, pumpēšanos, kaut ko no jogas, mazliet retāk dodos uz tuvējo sporta laukumu atspiesties un pievilkties. Tomēr ilgu laiku neesmu izpildījusi intensīvus vingrojumus pusotras stundas garumā. Man it kā ir iepriekšējā sagatavotība, tomēr krosfita treniņā saprotu – laikam nepietiekama.
Esmu radusi treniņa sākumā izstaipīties, tāpēc pēkšņā slodze ķermenim ir spēcīgs pārbaudījums. Muskuļu sāpes jūtu, šķiet, jau pirmajā nodarbības minūtē. Sāku nervozēt, vai vispār izturēšu līdz beigām.
Taču padoties es nedomāju! Izcīnu pirmās astoņas minūtes, kas paredzētas sešiem iesildošiem vingrojumiem – lāča rāpošanai jeb bear crawl, kāpšanai pa sienu jeb wall climb, krabja pastaigai jeb crab walk, vēl desmit izklupieniem, suņu pastaigai jeb doggy walk un desmit pietupieniem –, un atkal viss no gala. Vingrojumus katrs var izpildīt sev pieņemamā tempā, tomēr visi cenšas darīt pēc iespējas vairāk, un tas rada sacensības garu. Slinkot arī nedrīkst – Nika vēro katru sportistu, atgādina par pareizu izpildījumu un neļauj atvilkt elpu, kamēr nav pagājušas visas astoņas minūtes.
Divdesmit piecas smagas minūtes
Tiekam sagatavoti beidzamajam posmam, kurā ietilpst 250 metru gara airēšanās, desmit atkārtojumi vēderpreses vingrināšanai, izklupieni līdz telpas pretējai sienai, pieci bērpiji (atspiešanās no grīdas, palēciens uz augšu, pietupiens) un izklupieni atpakaļ. Tas viss jāizdara piecos piegājienos – katrs piecas minūtes ilgi. Atpūsties ļauts, ja visu kompleksu esi izpildījis ātrāk.
Pirmais piegājiens ir raits – abi ar pārinieku visu izpildām aptuveni četrās minūtēs, līdz ar to minūti atpūšamies un sākam visu no jauna.
Otrajā piegājienā jau jūtu nespēku, arī 250 metru neapzināti saīsinās un pārvēršas par 200. Taču trenere visu redz un šmaukšanos nepieļauj.
Izklupienos kājas kļūst ļenganas, bet pēc katras presītes vienkārši gribas palikt guļam uz grīdas. Arī atpūtas brīži kļūst arvien īsāki, līdz ar to treniņa beigu posms ir mokošs.
Lai gan trenere mierina, ka man viss kārtībā un nav pat sārtuma sejā, tomēr iekšēji jūtos pārdegusi.
Kad beidzas pēdējais posms, nodomāju – viss, ja vēl liks lēkt ar lecamauklu, iešu mājās! Bet Nika paziņo, ka esam izturējuši, treniņš ir galā! Pēc šiem vārdiem jūtu milzīgu atvieglojumu un gandarījumu.
Secinājumi un pārdomas
Treniņa beigās sportotāju komanda izretojas un izpilda pāris stiepšanās vingrojumu. Tie ļauj nedaudz atgūties. Visbeidzot ir atsveicināšanās un gandarījuma rituāls, savstarpēji sasitot plaukstas.
75 minūtes paskrējušas neticami ātri, tomēr – nenoliegšu – mokoši. Diez vai krosfits varētu būt mana aizraušanās, jo dodu priekšroku ne tik augstas intensitātes nodarbībām. Tomēr tagad labāk saprotu tos, kuriem šis sporta veids kļūst par sava veida atkarību. Krosfitam piemītošā dinamika, draudzīgais komandas sacensības gars, manuprāt, motivē katru sasniegt arvien labākus rezultātus. Palīdz arī tas, ka treneris visu laiku ir līdzās, pastāvīgi uzmundrina un uzmana.
Mierīgu, harmonisku aktivitāšu cienītājiem es krosfitu neieteiktu. Trenere gan apgalvo, ka speciāla sagatavotība nav vajadzīga, tomēr man šķiet, ka krosfita nodarbība ne pārāk sportisku cilvēku varētu atbaidīt no sportošanas vispār, turklāt visai ātri var iedzīvoties traumā. Tas drīzāk varētu būt jauns, interesants izaicinājums cilvēkam, kuram ir laba iepriekšēja fiziskā sagatavotība, bet trūkst dažādības un kārojas intensīvākus treniņus.
Konsultante NIKA LINDE, CrossFit Factory Riga trenere
