„73. Berlināles “kurss” un trumpji,” kinokritiķe Anita Uzulniece – par iespaidiem Berlinālē 0
Anita Uzulniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Atļaušos izmantot kāda vācu kolēģa salīdzinājumu par nu jau ceturto gadu Berlināles vadībā esošā Karlo Čatriāna programmas izveides principiem. Bijušais Lokarno festivāla direktors saliek arī Berlināles programmu kā tādu nejaušu kāršu kavu – ar cerību, ka tajā izrādīsies arī pa kādam trumpim. Izceļot “Berlinale Special” un ieviešot sekciju “Encounters” (“Tikšanās”), vienīgajā festivāla programmas žurnālā Čatrians to deklarē kā filmas, kuru autoriem bijusi drosme izrādīt savu pozīciju.
Berlināle, kas radusies kā Austrumu–Rietumu festivāls, sava veida logs uz Rietumiem, kurā savu spozmi pirmizrādēs rādīja gan Holivudas zvaigznes, gan Eiropas autorkino, nu vairs neizdod ne lielo, ne mazos katras sekcijas katalogus.
Savulaik tā bijusi arī tāds kā pakāpiens uz “Oskariem”, kuru pasniegšana kopš 2004. gada bija drīz pēc festivāla. Vēlāk tas ticis kritizēts par pārmērīgu Holivudas īpatsvaru, vācu filmu neiekļaušanu programmā, pārmērīgu politizēšanos un citiem “nāves grēkiem”. Kāda tad lielās līnijās bija 73. Berlināle? Īsumā – šogad filmas, kuru veidotāju vārdi ir jēdziens kino pasaulē, savas pirmizrādes bija piedzīvojušas jau Venēcijā, Kannās vai Sandensā, dažas tiek pat jau rādītas savas valsts kinoteātros. Konkursā nebija nevienas filmas no Austrumeiropas.
Protams, festivālu bija ietekmējusi pandēmija un karš Ukrainā, par ko blakus sekcijās atgādināja Šona Pena un Ārona Kaufmana dokumentālā filma “Superpower” un nu jau rīdzinieka Vitālija Manska un Jevhena Titarenko “Austrumu fronte”. Pazīstamais amerikāņu aktieris kā kara sākuma aculiecinieks Kijivā un Ukrainas prezidenta intervētājs bija uz skatuves arī Berlināles atklāšanā, kad mēs, gan klātesošie, gan pie saviem ekrāniem esošie, klausījāmies Zelenska videouzrunu.
Vēl par to drosmi: žēl, ka šajā brīdī, iespējams, tik drosmīgā Dominika Grāfa filma “Katrs raksta tikai sev” par cilvēku iekšējo emigrāciju nacistiskajā Vācijā nebija atradusi vietu nevienā no daudzajām sekcijām. Berlīne varēja arī cerēt uz Martina Skorsēzes jauno filmu “Killers of the Flower Moon” (pat ja viņam tie drosmīgākie laiki jau aiz muguras), bet nupat parādījās ziņa, ka tās pirmizrāde būs Kannās.
Šogad konkursā bija pat piecas vācu filmas, citās sekcijās – vēl četras. Starptautiskā žūrija no konkursa ar savu speciālo balvu, “Sudraba Lāci”, apbalvoja Kristiāna Pecolda filmu “Sarkanais mežs”. Tās četri varoņi pavada laiku kopā pie jūras, katrs nododoties savām radošām mokām, medījot iedvesmu vai izpaužoties pa savam. Tāda kā “literārā akadēmija” degošu mežu ielokā, kurā atklājas cilvēka patiesā būtība un varbūt – talants.
Neskatoties uz ievadā izteikto skepsi par festivāla kopējo ievirzi, jāatzīst, ka gan Kristenas Stjuartes vadītā lielā, gan citu sekciju žūrijas programmā atradušas un apbalvojušas mākslas darbus ar lielu humānisma potenciālu, kas to izsaka oriģinālā kinovalodā. Starptautiskās žūrijas sastāvā strādāja irāņu aktrise Golšiftena Farahani, spāņu un vācu režisores, amerikāņu un ķīniešu producente/s un rumāņu režisors un scenārists.
Humānisma dažādās sejas
Žūrija par labāko atzina kādas īpašas filmas scenāriju – Angelas Šanalehas (viņa ir arī tās režisore) “Musik”. Maģiska, mīklaina, ne uzreiz vai pat vispār nepamanāmu simbolu pilna. Par mitoloģisko Edipu varētu “signalizēt” viņa savainotās kājas. Kalni, ceļi, jūras krasts, bērns, kuru adoptē kāds zemnieku pāris, klints, no kuras var nogrūst un nolēkt, var nonākt cietumā, var viegli pārcelties no antīkās Grieķijas uz mūsdienu Berlīni. Vainas apziņa. Un laiku pa laikam un pāri visam fascinējoša mūzika – no Pergolēzi līdz mūsdienu ritmiem.
Filma, kuru skatoties var nemulst, ja nevar uztaustīt tās sižeta pavedienu, bet kuras mistiskajai iedarbībai gribas ļauties. 2019. gadā Šanaleha jau saņēma “Sudraba Lāci” kā labākā režisore par savu filmu “Es biju mājās, bet…”.
No deviņpadsmit konkursa filmām galveno balvu, “Zelta Lāci”, ieguva franču režisora Nikolā Filibēra dokumentālā filma “Sur L’Adamant”. Tas ir rets gadījums, kad uzvar dokumentāls darbs, manā festivālu pieredzē atceros tika vēl vienu līdzīgu – Kannās – ar Maikla Mūra filmu.
Franču filmas režisors sešus mēnešus ar kameru apciemojis kāda dienas centra baržu, kas atrodas netālu no Lionas stacijas uz Sēnas un kurā visāda veida terapiju saņem cilvēki ar psihiskas dabas traucējumiem. Katrs no viņiem dzīvo it kā savā kosmosā, un piedalīšanās dažādās darbnīcās šeit, tādā kā laimes salā, ļauj viņiem justies labi, dzīvot pilnvērtīgi šajā pasaulē, kur cilvēki netiek klasificēti kaut kādās kārtās u. tml. Viņi izpaužas, reflektējot par savu dzīvi, stāstot par to, dziedot, zīmējot. Pat apzinoties savu atkarību no medicīnas, viņi ir apbrīnojami kreatīvi, un mēs ieraugām cilvēkus, kas ir absolūti līdzvērtīgi!
Tieši šī vieta, vide, kur katrs var poētiski, pat intelektuāli parādīt sevi, rada cieņu un atzinību, ļaujot novērtēt gan centra personāla, gan filmas veidotāju milzīgo iejūtību un cilvēcību. Kaut nu kādā fonā jūtamās bažas par šāda dienas centra eksistences apdraudētību izrādītos maldīgas! “Adamant” tulkojumā nozīmē “nelokāms”. Tādas baržas pastāvēšana būtu nelokāma cilvēcība! Arī Ekumeniskā žūrija atzīmēja konkursa programmā tieši “Sur L’Adamant”. Savu balvu tā piešķīra meksikāņu režisores Lilas Aviles filmai “Totem” (kopražojums ar Dāniju un Franciju).
Tā ir ģimenes solidaritātes un traģēdijas drāma. Gatavošanās slimā tēva dzimšanas dienas svinībām no viņa mazās meitas perspektīvas. Meitas lielākā vēlēšanās – kaut tēvs nenomirtu. Rosība, sadzīviskā (var reizē krāsot matus un cept torti, piemēram!) un cilvēciskā sinhronitāte – drudžainā saimniekošana – netraucē sajust ģimenes locekļu un kalpotāju savstarpējo mīlestību. Arī sagaidot vēl jaunā ģimenes galvas neizbēgamo aiziešanu. Un meksikāņu kultūras īpašā attieksme pret nāvi un dzīves svinēšanu.
Mans šīs Berlināles spēcīgākais iespaids arī nepalika bez oficiālas atzinības – turklāt tieši no mūsu “ceha”, t. i., FIPRESCI žūrijas. Tā ir mūsu “arsenāliešiem” pazīstamā holandiešu režisora Rolfa de Hēra filma “Laipnības izdzīvošana” (“The Survival of Kindness”). Ļoti skarbs un eksistenciāli nospriegots stāsts par būrī ieslodzītu un tuksnesī drošai nāvei izvestu melno sievieti. Varam tikai minēt, vai viņas izlaušanās un ceļš pāri kalniem un cauri smiltājiem pie citiem nāvei atdotajiem bija tikai cerība, vai arī vīzija par to, ka ir iespējams saglabāt laipnību un žēlastību. Filmas fināls pieļauj abas versijas. Mākslas darba suģestējošo spēku šī mīkla neliedz izjust.
Nu jau daudzus gadus gan Ekumeniskā, gan FIPRESCI žūrija gan Kannās, gan Berlīnē vērtē ne tikai konkursa, bet arī pārējo sekciju filmas. No sekcijas “Encounters” (“Tikšanās”) kritiķu federācijas žūrija par labāko atzina režisora Basa Devosa filmu “Here” (“Šeit”, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes kopražojums). Šķietami rūpnieciskais darbs – rumāņu celtnieks atgriežas dzimtenē no darbiem Briselē. Iztīrot ledusskapi, izvāra atvadu zupu visiem šejienes biedriem. Nejauša satikšanās ar jaunu ķīniešu izcelsmes sievieti, sūnu pētnieci, ļauj filmai pārvērsties par meditatīvu dabas studiju, kas velk paralēles starp cilvēka sūtību un dzīvi.
Īpašu balvu pasniedza arī par labāko debiju – priecājos, ka man bija izdevies to redzēt: argentīniešu un spāņu jauno autoru Leandro Koha un Palomas Šahmanes “Adento mio Estoy bailando” (“Klezmera projekts”). Nejauši kādās kāzās satikušies fotogrāfs un klarnetiste iemīlas un apceļo Austrumeiropu, veidojot filmu par to, kā Rumānijā, Ungārijā un citur saglabājušās klezmera mūzikas tradīcijas.
Jaunā kārtība un izmaiņas šajā pasaulē (vai tikai Vācijā?)
Dīvainā kārtā pēc trīs gadu Berlināles izlaišanas (divi pandēmijas gadi, viens – ģimenes apstākļu dēļ) man bija aizmirsies jaunais uzstādījums, ka “Lāci” vairs nedod par labāko sieviešu un vīriešu, bet tikai par galveno un otrā plāna lomu. Diemžēl neredzēju nevienu no šīm abām filmām, iespējams, ka tā ir sakritība, ka par labāko galvenajā lomā atzina astoņgadīgo Sofiju Otero basku filmā “20 000 bišu sugu” transmeitenes lomā, un par labāko otrajā plānā – transpersonu Tea Ēre vācu kriminālfilmā “Līdz nakts beigām”. Reālajā dzīvē jau vairākās festivāla spēles vietās nācās sadzīvot ar raibu rindu pie labierīcībām, kas tagad Berlīnē ir visiem dzimumiem kopā.
Svaigākais šoks par šo valsti – sestdienas demonstrācija pie Brandenburgas vārtiem! (Kreiso ekstrēmistu organizētajā pasākumā vairāki tūkstoši cilvēku pulcējās, lai protestētu pret ieroču piegādi Ukrainai. – Red.) Slavenā “Vergangenheitsüberwältigung” (latviski – “Pagātnes pārvarēšana”) šajā valstī pēc Otrā pasaules kara nav neko devusi! Vācu tauta turpina vai nu dzīvot ilūzijās par saprātīgu sarunu iespējamību ar Kremli, vai arī nespēj tikt pāri savtīgām ekonomiskām interesēm.
Vēl īsi par jauno vadību un kārtību: tiešsaistē biļešu rezervācija (vairs nepietiek ar preses kartēm) diemžēl neļauj pilnvērtīgi izmantot festivāla laiku – iekombinēt kādu filmu seansu starp iepriekš rezervētajiem. Paldies Dievam, iepriekšējo festivāla zāļu (“Festival Palast”, “CineMax”, “Arsenal”) darbinieki spēj būt elastīgi, tomēr sarežģītāk ir ar jaunajām, tālajām festivāla filmu rādīšanas vietām. Kad esi pēc stundas brauciena nonācis kaut kur Austrumberlīnē pie kaut kāda izklaides centra (“Verti Music Hall”), seanss, protams, jau sācies, un tevi neielaiž pat vestibilā, bet, kad centies satikt viņu priekšnieku, draud ar policiju.
Neticami, bet ļoti vērtīgu un aktuālu amerikāņu un īru dokumentālo filmu “Kiss the Future” (producenti Mets Deimons un Bens Afleks) par Sarajevas nelegālās organizācijas cīņu 90. gados ar mākslu un mūziku, kas noslēdzas ar grandiozu “U2” koncertu un pilsētas uzvaru pār etnonacionālismu, vienā no “Cinemax” zālēm skatījāmies tikai pieci cilvēki. Bet programmā ielikti trīs seansi tālajā “Verti Music Hall”. Turklāt Bono bija pats ieradies Berlīnē – lai pasniegtu Stīvenam Spīlbergam “Lāci”, bet konteksts, intervijas un uzstāšanās caur šo filmu taču vēl plašāks, starptautisks un aktuāls!
Prieks par tiem humānisma trumpjiem, kurus žūrija atrada un apbalvoja 73. Berlināles programmā. Cerams, ka šie kinomākslas darbi nonāks pie skatītājiem arī Latvijā.
