Bizantieši sakauj arābu floti ar “grieķu uguni”.

Pirms 1300 gadiem arābu Umajādu kalifāta karaspēks atteicās no iepriekšējā gada vasarā sāktā Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles aplenkuma un, cietis sakāves kā uz jūras, tā sauszemes, atkāpās atpakaļ uz Sīriju. Mūsdienu vēsturnieki šo epizodi uzskata par vienu no Eiropas vēsturei izšķirošākajiem brīžiem, jo pēc tam liela mēroga musulmaņu ekspansija ar mērķi ne tikai laupīt, bet konkrēti iekarot Eiropu dienvidu virzienā vairs neatkārtojās līdz pat 15. gadsimtam, kad pie arābu uzsāktā turpināšanas ķērās turku Osmaņu impērija. Arābi 717. gadā bija ļoti rūpīgi gatavojušies Konstantinopoles ieņemšanai un lūkoja to bloķēt kā no sauszemes, tā jūras, taču pilsētai no cietzemes puses bija spēcīgi nocietinājumi, savukārt jūrā bizantiešu flote ar leģendārās “grieķu uguns” palīdzību iznīcināja pat vairākas arābu flotes. Līdz ar to mēģinājums izolēt pilsētu no jūras izgāzās. Aplenktajiem pārtikas netrūka, bet no bada un slimībām sāka ciest paši aplencēji. Arābu karaspēkā bija 120 tūkstoši vīru, Bizantijas – aptuveni 15 tūkstoši. Ja Konstantinopole kristu, arābu iebrukums Eiropā turpinātos; Vidusjūra kļūtu par “arābu jūru” un kristīgās viduslaiku Eiropas valstis zaudētu pieeju tai. Kontinenta politiskās attīstības gaita tad būtu grūti prognozējama.