Vai bija jāievēro arī kādas pārmaiņas ēšanā? 2
Ļoti daudz ierobežojumu. Aizliegts jebkādi saldumi – ķīmijterapija nesader ar to. Esmu liela saldummīle, bet nācās atteikties no kūkām. Man padodas saldumu gatavošana, cepu arī slimības laikā. Izmantoju cukura aizvietotājus, arī stēviju. Citiem šķita neēdami, bet es priecājos par nieka saldumiņu. Atradu sulas bez cukura, pirku nesaldinātu šokolādi un cepumus.
Ķīmija maina garšas sajūtu. Sākumā varēju ieēst vienīgi tomātus, gurķus un avenes, ko mamma veda no laukiem. Šķita, ka jebkurš cits ēdiens netīkami smird. Kamēr palātas biedrene pusdienoja, sēdēju uz balkona un grauzu gurķi.
Pēc tam meklēju iespēju ēst ārpus slimnīcas. Organismam ir jācīnās, bet kā šajā cīņā var palīdzēt kotletes un cīsiņi, ko pasniedz klīnikas pusdienās?!
Ārsti ieteica uzņemt daudz šķiedrvielu. Sāku ēst spinātus, cukīni un baklažānus. Izrādījās garšīgi. Līdzīgi ar zivīm – pirms tam tās negāja pie dūšas. Pavasarī ķēros pie dabas veltēm. Ar mammu un māsu gājām mežā lasīt nātres, tās blendēju ar bezpiedevu jogurtu. Rudenī baudīju melnos pīlādžus. Tie aug pie mūsu mājas Kuldīgā. Kad bērnībā slimoju, omamma vienmēr centās tos iebarot. Tagad sapratu, cik garda ir ķirbja sula, ja tai pievieno melno pīlādzi.
Visus sešus mēnešus dzēru arī speciālu maisījumu, ko paziņas ieteica nopirkt internetā. Tas sastāv no reiši, šitake un citu eksotisku sēņu bioloģiski aktīvajām vielām, arī vērtīgiem polisaharīdiem. Palīdz mazināt ķīmijterapijas nevēlamo blakusiedarbību un atjauno organismu.
Sākumā biju pārliecināta, ka skriešu pie visiem dziedniekiem, lai palīdz, taču bija bail mesties nezināmajā – ja nu tas izjauc mediķu veikto ārstēšanu. Es viņiem pilnībā uzticējos. Nekas nav viennozīmīgs – kas vienam palīdz, otram var kaitēt. Zinu cilvēkus, kuriem pēc aizbraukšanas uz Indiju kļuvis nevis labāk, bet sliktāk.
Man gan palīdzēja attāls radinieks. Viņš ir studējis Ķīnas medicīnu, darbojas ar cigunu un bezkontakta masāžu. Pašam izdevies izārstēties no smadzeņu audzēja. Reiz viņš stundu strādāja ar mani, turēja roku tur, kur audzējs. Kad roku noņēma, bija sajūta, ka izlec tāds kā korķis. Beidzot varēju dziļi ieelpot. Sāku raudāt. Jutu, ka elpoju, beidzot elpoju!
Viņš arī ierādīja punktus, kam uzspiest, ja kļūst slikti. Tā varēju pati sev palīdzēt.
Spēki atgriezās ļoti lēnām, turklāt bija jātiek galā ar emocijām, kas itin bieži šķita pilnīgi neizprotamas arī man pašai. Ļoti palīdzēja mandalu krāsošana. To daru joprojām. Ja gribu iztīrīt galvu un nomierināties, ņemu zīmuļus un krāsoju.
Kāda bija apkārtējo attieksme, kad saslimi? Vai cilvēki zina, kā palīdzēt, atbalstīt?
Pastāv viedoklis, ka vēža slimnieks jāliek mierā, taču tā iznāk tāda kā ignorēšana. Pamanīju, ka daudzi nesaprot, kā izturēties. Baidās par daudz žēlot. Kautrējas pavaicāt, kā var man palīdzēt. Iespējams, šķiet, ka šādi aizvainos, jutīšos vēl sliktāk. Bet slimniekam vissvarīgākais ir atbalsts, kad, pat nesaprotot, mēģina saprast.
Tuviniekiem un draugiem bija grūti. Visgrūtāk – mammai. Pat nespēju iedomāties, cik smagi ir redzēt, kā bērns mokās. Ļoti liels paldies viņai, ka bija blakus, viņai savu dzīvi nācās nolikt otrajā plānā. Ļoti satuvinājāmies ar māsu, viņa palīdzēja, cik vien varēja. Man visu laiku bija jāturas, jābūt stiprai. Neizrādīju, cik ir grūti. Dažas dienas nevarēju piecelties no gultas, domas pinās, tomēr saviem tuvajiem uzsmaidīju. Sapratu: ja apkārtējie zaudēs ticību, tad arī es pati.
Paldies, ka neviens neteica – es saprotu, kā jūties. Kurš gan var saprast, kā jūtas ar vēzi slimais! Un nevajag to iedomāties.
Bija cilvēki, kuri izvairījās satikt mani. Tas, protams, sāpēja. Tomēr saku paldies slimībai, ka tagad ar mani ir tikai labākie un sirsnīgākie draugi. Ka tiku vaļā no tiem, kuri bija ar mani, jo, iespējams, viņiem tā bija izdevīgi. Tagad zinu, ka drīkstu izvēlēties, nelaist sev tuvumā ļaunumu, naidu, skaudību.
Kad ķīmijterapiju maratons beidzās, visu sarakstīju uz lapas. Noslēdzu slimošanas bilanci. 72 dienas slimnīcā, 70 litru zāļu… Iedomājos garā rindā saliktus 14 pieclitru ūdens bunduļus, tik daudz tas bija.
Ārste ieteica doties uz Sanktpēterburgu, lai veiktu speciālu pārbaudi, kas apliecinātu, ka vairs nenēsāju sevī vēža šūnas.
