Neaizvietojiet vecmāmiņas un draugus 0
Vislabākās bērnības atmiņas ir par to, kā mēs spēlējām paslēpes, laidām ūdenī kuģīšus, spēlējām sunīšus, taisījām alas sniegā un lēcām pa lielām lapu kaudzēm.
Bet tagad, kad bērnu iekšpagalmu kultūra ir gandrīz izudusi, mūsu bērniem neviens nevar nodot “sakrālās” zināšanas par to, kā taisīt svilpošanai derīgus instrumentus no vālītēm, laist kuģīšus no mizām…. Bērni atnāk ciemos pie draugiem un nevēlas iziet ārā, bet vēlas sēdēt pie datora. Tātad vecākiem ir jāiepazīstina bērni ar cilvēcīgu pieredzi.
Protams, ir aizkustinoši, ja atvase jautā mammai, lai viņa izstāsta, ko darījusi bērnībā. Taču par to jāiztaujā arī vecvecāki. “Vecmāmiņas un vectētiņi,” skaidro Katerina Djomina, “nodod dzīves zināšanas par dzimtu, par to, kā dzīvot; vecāki nosaka noteikumus un robežas. Ja reiz gribas, lai bērns saprastu un justu dabu, prastu tajā dzīvot – viņu jāaizved uz īstiem laukiem, “jāatrauj” no planšetes, “jāatņem” civilizācijai – tad bērni ātru visu ko iemācās. Un vecāku klātbūtne nebūt nav obligāta.”
Ja bērns nevar iegūt kādu pieredzi no citiem, vecākiem bērniem, iemāciet viņam to paši, bet kopā ar citiem bērniem. “Ja bērnam neviens neiemāca uztaisīt kuģīšus, paejiet soli pretī,” iesaka Jevgēnija Paisone. “Kopā ar bērnu un pāris viņa draugiem iemāciet uztaisīt un peļķēs laist kuģīšus un – lieciet viņus mierā. Aizvediet viņus uz parku vai mežu, parādiet, kā darīt kaut ko brīnišķīgu un lai viņi paši rotaļājas. Lai būšana ar vecākiem ir kā impluss tam, ka bērnam ir interesanti ar draugiem. Jūs varat kļūt par to vecāko paaudzi, kas nodod sakrālās zināšanas jaunākajiem. Mūsdienu bērni neprot spēlēties? Iemāciet viņiem to un – lai paši savā vaļā spēlējas.”
Tas nenozīmē, ka kopā ar bērniem nevarētu nodarboties ar to, kas viņiem sagādā prieku. Vienkārši ir vērts atcerēties, ka mamma nevar kļūt par spēļu biedru. Vecāki nevar aizstāt draugus.
