Nepārbarojiet ar attīstošām nodarbībām, pulciņiem, jūsu pašu mērķiem 0
Otra vecāku rīcības galējība – centieni ik minūti būt ar bērniem, veltot to attīstošām nodarbībām. Ieguldīt bērnā pēc iespējas vairāk “noderīgas informācijas”, intensīvi attīstīt, lai vai kas! Pati esmu redzējusi, kā zooloģiskajā dārzā kāds tētis saka meitai angliski (ar briesmīgu akcentu un kļūdām): “Look, this is a tiger! Look how big is he!” Zooloģiskajā dārzā ir karsts, daudz cilvēku. Meitene ir nogurusi un atbild: “Es negribu”. Vai vēl viens piemērs: pludmalē kāda māte ar dēlu pilda matemātikas uzdevumus. Puika ir mazs, matemātika – sarežģīta, mamma – uzstājīga. Bērns izelpo un risina… risina un dziļi nopūšas…
Vecāki ļoti vēlas, lai bērni būtu kulturāli un intelektuāli attīstīti. Tas nozīmē, ka jāapmeklē muzeji un jāskatās zinātniski populārās filmas, jāapmāca datoram un jādodas ekskursijās, jālasa labas grāmatas un jāskatās pasaules kino klasika… Bet bērns spurojas pretī. Kāpēc? Nu tāpēc, ka uztver tādu apgaismošanas veidu par spiedienu uz viņu, par agresiju.
“Kā tikko ir mērķis kaut ko “ieguldīt bērnā”, tā sākas agresīva darbība,” saka Katerina Djomina. “Neagresīva sadarbība ar bērni nozīmē, ka jūs vai nu atrodat formu bērna jūtu piepildīšanai vai vedat viņu aiz sevis. Bet “ieguldīšana” – tas ir ceļš uz nekurieni, tā ir paša vecāku ambīciju apmierināšana. Bērnam nav jākļūst par jūsu dzīves mērķi. Sanāk, ka brīvības un izvēles viņam nav – māte visu laiku viņu kaut kur velk.”
Vēl ir vecāki, kas kļūst saviem bērniem par “animatoriem”, ievelk kādās nodarbēs.
Cītīgākās mammas centīgi izdomā saviem bērniem interesantas nodarbības katrai dienai un galu galā ievēro, ka bērni tā vietā, lai ar sajūsmu pieņemtu katru viņas ideju, lai augtu izdomas bagāti un radoši, vispār nevēlas nodarboties ar mājas darbiem, rokdarbiem un paši sevi īsti neprot nodarbināt. Viņi sēž kā cāļi ar atplestām mutītēm un gaida, kad mamma “pienesīs” ko interesantu, un vēl kļūst kaprīzi, kad piedāvā ko pārāk garlaicīgu.
Kā gan tā ir gadījies? Pavisam vienkārši – šīs nodarbības bija vajadzīgas mammai, nevis bērnam. Viņai bija svarīgi justies kā labai mātei, viņa centās “pabarot” bērnu ar savu gaumi un piepildīt laiku ar ko interesantu līdz tam, kamēr viņš sagribēs ēst vai ko citu darīt. Māte, kas visu sevi velta bērnam, parasti kompensē savu iekšējo tukšumu. Varbūt viņa ir vientuļa. Varbūt viņai vairāk nav ko darīt. Visu savu milzu enerģiju viņa sniedz bērnam un domā, ka no tā ir jēga.
Bet bērni agri vai vēlu izaug – ko darīs un kā dzīvos māte?…
“”Robeža ir, beidzoties sākumskolai,” saka Katerina Djomina, “tad bērnam vairāk jāattīstās kopā ar sava vecuma bērniem, bet ar vecākiem vajadzētu kļūt garlaicīgi.”
