7 postošas frāzes, kuras nedrīkst teikt par sevi 5
Ja esi pieaudzis pašpietiekams cilvēks, tad droši vien zini, kā reaģēt uz apkārtējo netaisnīgiem uzbrukumiem: “suņi rej – karavāna iet tālāk”. Bet ko darīt, ja tev adresētsnegatīvs vērtējums un aizvainojoši vārdi skan no… tavām paša lūpām?
Cilvēki mēdz būt paškritiski. Protams, konstruktīva kritika var būt ļoti noderīga.
Taču parasti jebkura sev adresēta kritika satur neproduktīvus, negatīvus “komplimentus”, kas var pilnībā sagraut tavu pašvērtējumu.
Portāls parents.ru apkopojis populārākās pašiznīcināšanās frāzes, kurām, pēc psihologu domām, nav vietas tavā dzīvē, ja vēlies būt patiesi veiksmīgs un laimīgs cilvēks.
1. “Es nekad… (nebūšu laimīgs/nekļūšu veiksmīgs utt.)”
Nekad nesaki “nekad”. Tā tu laupi sev iespēju vismaz pamēģināt. Frāze “es nekad…” ir viena no postošākajām tavā dzīvē. “Es nekad nebūšu slaids,” tu saki un tādējādi atraisi sev rokas, ļaujot turpināt ēst daudz un neveselīgi. “Es nekad nemācēšu labi runāt angliski,” tu saki un pārstāj apmeklēt valodu kursus.
“Es nekad nebūšu laimīgs” – un, lūk, tu vairs neskaties apkārt, nepievērs uzmanību interesantiem cilvēkiem un pārstāj būt interesants viņiem. “Es nekad nespēšu pelnīt tik daudz, cik mani draugi” – un nu jau ir apglabāta ideja uzrakstīt labu CV, sameklēt labāku darbu, galda atvilktnē skumst jaunais biznesa plāns…
Sakot sev:“Es nekad nevarēšu”, “es nekad nekļūšu”, “es nekad nebūšu”, tu atsakies no paša galvenā – sasniegumu motivācijas. Tu atļauj sev pat nemēģināt. Nekad nesaki sev “nekad”. Katrs sapnis mums tiek dots kopā ar spēkiem tā piepildīšanai. Sadali lielus uzdevumus mazos, sasniedz vidējos mērķus un ej uz lielo mērķi. Un aizmirsti par “nekad”.
2. “Esmu tam par jaunu/vecu.”
Tā ir vēl viena nemotivējoša frāze, kas, starp citu, bieži seko pirmajai. Tā sakot, tu ļauj sev nemēģināt darīt to, ko patiesībā varētu. Vispārējais vēstījums: “Esmu pārāk vecs (pārāk jauns), lai savā dzīvē kaut ko mainītu.” Tu konstatē strīdīgo faktu, ka tu JAU nevari, vai VĒL nevari ietekmēt notikumu norisi.
“Esmu pārāk vecs, lai atkal sāktu mācīties.” “Esmu pārāk jauns, lai pretendētu uz šo amatu.”
Tu nemēģināsi, pat necentīsies mēģināt, nemeklēsi sevī resursus, lai izdarītu ko svarīgu, interesantu, kaut ko tādu, kas tevi padarītu laimīgāku un bagātinātu tavu intelektu un pieredzi.
Sekot savam sapnim nekad nav par agru un nekad nav par vēlu. Tu vari sākt apgūt jaunu valodu vai nodarboties ar skriešanu 50 un 60 gados. Un sākt savu biznesu 20 gados, neņemot vērā “vecāko” smīnus. Nebaidies iegūt citu izglītību un mainīt profesiju gan 30 gadu vecumā, gan 40 gados.
Īpaši tad, ja pirmās profesijas izvēli tavā vietā izdarīja vecāki. Dzīve ir īsa, tāpēc, ja vēlies kaut ko darīt, negaidi. Cilvēki, kuri nebaidās sekot saviem sapņiem un vēlmēm – pat vismuļķīgākajiem, ir daudz laimīgāki un veiksmīgāki.
3. “Es tam neesmu pietiekami… (kompetents/gudrs/pieredzējis/spēcīgs)”
Tā sakot, tu ieprogrammē sevi uz neveiksmi. Cilvēki nepiedzimst “kompetenti” un “pietiekami pieredzējuši”. Tie, kuri šodien veiksmīgi veic savu darbu, piedalās sacensībās, vai rīko iespaidīgus pasākumus, – viņi visi sāka ar to, ka mēģināja, mācījās un virzījās uz priekšu.
Bet vissvarīgākā viņu īpašība: viņi ticēja sev un gribēja pierādīt, ka spēj. Tici sev un to darīs arī citi. Tas, kurš tic sev un savām spējām, var veikt jebkuru sarežģītu uzdevumu un sasniegt jebkuru nepieejamu mērķi. Mēs augam un attīstāmies tikai tad, ja darām ko jaunu un pastāvīgi izejam no savas komforta zonas. Ja tu nezini, kā darīt, tad tikai tāpēc, ka neesi sācis pētīt šo jautājumu.
Sāc, izmēģini, mācies, paplašini savus profesionālos un personiskos apvāršņus. Apziņa, ka esi uzņēmies sarežģītu, bet interesantu darbu, kas dos tev pozitīvu pieredzi un zināšanas, padarīs tevi ne tikai laimīgāku, bet arī paaugstinās tavu kā speciālista tirgus vērtību.
4. “Es neizdarīju neko īpašu, jebkurš ar to tiktu galā (vēl labāk)”
Nekad nenoniecini savus nopelnus, lai cik nenozīmīgi tie tev liktos. Sakot “jebkurš ar to tiktu galā”, tu atņem sev tiesības uz pelnīto atlīdzību, bet tā ir viens no galvenajiem motivācijas momentiem turpmākajiem sasniegumiem.
Iespējams, ka ar izvirzīto uzdevumu tiktu galā jebkurš, bet tu to izdarīji savā neatkārtojamajā manierē. Nesalīdzini sevi ar citiem – salīdzini sevi ar sevi (piemēram, pirms gada, diviem, pirms dažiem gadiem).
Kad tevi slavē – pieņem uzslavu ar prieku, nevis centies pierādīt sev un citiem, ka “tajā jau nav nekā īpaša”. Pieaugušie neslavēs tevi par neeksistējošiem sasniegumiem.
Ja tava darba rezultāts patīk, tu to esi izdarījis patiešām labi. Ja ikreiz teiksi, ka neesi izdarījis neko īpašu, citi pamazām sāks tam ticēt. Un tad tu sapratīsi, ka būt nenovērtētam ir sāpīgi, un tas padara cilvēkus patiesi nelaimīgus.
5. “Es vienmēr visu daru nepareizi/ne tā.”
Ja tu lieto šo frāzi attiecībā uz sevi, tad kāds kādreiz spējis tev iestāstīt, ka, lai arī ko tu darītu, tu pēc definīcijas to nevari izdarīt labi un pareizi. Un pat tagad, kad esi pieaudzis, tu turpini ticēt, ka neesi spējīgs kaut ko izdarīt uz visiem 100%.
Tu baidies no katra sīkuma un katras kļūdas, jo tev šķiet, ka tevi par to, iespējams, priekšniecība nosodīs, bet, visticamāk, atlaidīs no darba. Tev šķiet, ka, lai ko tu darītu, apkārtējie nav pilnībā apmierināti ar rezultātu. Pat ja tev pateiks, ka viss ir labi, tu tik un tā neticēsi un mocīsies.
Pārliecība “es visu daru nepareizi” atņem tev stabilitātes sajūtu, jo tu visu laiku raizējies par to, ko esi darījis un pateicis, un pat par to, ko neesi paveicis un pateicis. Tu uztraucies ne tikai par tagadni, bet arī par nākotni, tādējādi saindējot savu dzīvi “šeit un tagad”, pat tad, ja vēl nav objektīvu iemeslu pārdzīvojumiem.
Tu salīdzini savus darbus un vārdus ar kādu ideālu, un šī tieksme pēc perfekcionisma padara tevi par īstu neirotiķi. Apstājies: ideālu cilvēku nav. Nesalīdzini sevi ar neesošo ideālu. Tas, ko tu dari un runā, ir tavs stils. Nomaini frāzi “es vienmēr visu daru nepareizi” ar “es to daru savā veidā”, un tici – “savā veidā” nenozīmē “sliktāk”.
6. “Nepievērsiet man uzmanību!”
Šī frāze ir ceļš uz vientulību. Varbūt tev bija neveiksmīga diena, un tu gribi palikt vienatnē, bet tas nav iemesls prasīt no citiem, lai viņi tevi ignorētu. Kad tu saki cilvēkiem “nepievērsiet man uzmanību” vai “atstājiet mani vienu”, tu centies pierādīt visiem un sev, ka esi spējīgs tikt galā ar problēmu.
Varbūt tā ir. Taču, lūkojoties plašāk, tu noraidi tos, kuri patiesi vēlas palīdzēt tev grūtajā brīdī, un pieradini sevi un apkārtējos pie domām, ka neesi pelnījis rūpes un atbalstu.
Norobežojoties no cilvēkiem, kas izturas līdzjūtīgi, tu ieliec pamatus bezgalīgai vientulībai.
7. “Es esmu resns/aptaukojies”
Nav svarīgi, vai tev patiešām ir problēma ar lieko svaru, vai tā ir tikai tavā prātā, bet paradums teikt visiem, ka esi “resns/aptaukojies” (pat kā joku) – ir ārkārtīgi kaitīgs un pašiznīcinošs. Kas slēpjas aiz šiem vārdiem? Vai nu sava slinkuma aizsegs – “jā, es zinu, ka esmu resns, ka tā ir problēma, un man vajadzētu ar to ko darīt, bet pagaidām nesanāk.”
Vai nu vēlme dzirdēt no apkārtējiem, ka tas nav tā – “nu ko tu, tu nemaz neesi sliktā formā!”, vai “tu neesi resna, tev vienkārši ir plati kauli”. Pārtrauc sevi apsaukāt un neuzprasies uz apšaubāmiem komplimentiem. No tā, ka par sevi runā tādā tonī, nekļūsi ne slaidāks, ne laimīgāks. Tavi draugi var samelot, lai nenodarītu pāri.
Ja nav iespējams panākt vēlamo svaru un formu, tad sāc ar to, ka pieņem sevi tādu, kāds esi. Šeit ir svarīgs psiholoģiskais noskaņojums – tu nepadodies, bet dari apzinātu pieauguša cilvēka izvēli.
“Es neesmu resns, es esmu liels un mīksts!” Tā vietā, lai ievērotu kārtējo pusbada diētu vai veiktu varoņdarbus sporta zālē, tas ir, tā vietā, lai darītu lietas, kas liek tev justies nelaimīgam, vienkārši sāc dzīvot veselīgu dzīvesveidu: ēd veselīgu ēdienu, vairāk kusties un centies veselīgi gulēt.
Izpratne, ka tu dari visu pareizi, padarīs tevi laimīgāku. Un, protams, ne tik ātri, kā gribētos, bet tu būsi slaids.