69. Berlināle – nostalģijas iekrāsots gads pirms jubilejas 0
Šogad Berlināle iesākās mazliet nostalģiski, kad pēc atklāšanas ceremonijas translācijas no galvenās festivāla mājvietas “Berlinale Palast” pārpildītajā “Friedrichstadt-Palast” 1900 sēdvietu kinozālē ieradās festivāla direktors Dīters Kosliks kopā ar atklāšanas filmas “Svešinieku laipnība” režisori Loni Šērfigu, un skatītāji viņus sagaidīja ar stāvovācijām.
Nestandarta situācija – pēdējā atklāšanas ceremonija Koslikam direktora ampluā – pieļāva nelielu atkāpi no formālas auditorijas uzrunas, tā vietā viņam atceroties gadiem senus notikumus ar britu akrises Helēnas Bonemas-Kārteres viesošanos šajā pašā kino zālē, un šampanieša plūdus aizkulisēs seansa laikā, pēc kuriem atgriešanās uz skatuves bijis nopietns izaicinājums gan Koslikam, gan goda viešņai.
Berlīnes starptautiskais kino festivāls, biežāk saukts vienkārši par Berlināli, šogad norisinājās jau 69. reizi. Nākamais, 70., jubilejas gads festivālam būs arī jauns sākums, jo pēc astoņpadsmit gadiem direktora amatā Dīteru Kosliku nomainīs radošais direktors Karlo Šatrians un izpilddirektore Mariete Risenbeka.
Pēc tik ilga “Koslika perioda” gan industriju, gan skatītājus pārņēmusi nostalģija, un jaunais Berlināles veidols tiek gaidīts ar nelielu satraukumu – mainās ne tikai direkcija, jo Šatrians pārnāk uz Berlināli kopā ar savu komandu no Lokarno kino festivāla.
Berlināle līdztekus Kannām un Venēcijai ir viens no vadošajiem Eiropas kino festivāliem, kur līdztekus to nozīmīgajam iespaidam uz procesiem kino industrijā novērojama arī festivālu labvēlīgā ietekme uz šo pilsētu ekonomiku. Berlināles kino seansiem bijuši vairāk nekā 400 000 skatītāju, festivālu apmeklē arī divdesmit viens tūkstotis akreditēto profesionāļu un mediju pārstāvju, turklāt liela daļa no tiem ir pilsētas viesi, ieradušies īpaši uz festivālu.
Pirmā Berlināle notika jau 1951. gadā, aukstā kara pimsākumos, kad festivāls tika radīts kā “brīvās pasaules vēstnesis”. Šobrīd Berlināles programmā joprojām goda vieta tiek ierādīta filmām, kas risina aktuālus politiskos, sociālos, etniskos jautājumus.
Berlināles paspārnē darbojas Pasaules kino fonds, kurš sadarbībā ar Federālo kultūras fondu un Gētes institūtu atbalsta projektus no reģioniem ar mazattīstītu kino industriju vai ierobežotām iespējām piesaistīt finansējumu, piemēram, Tuvajiem Austrumiem, Kaukāza, atsevišķiem Āfrikas un Latīņamerikas reģioniem.
Berlināle seko līdzi aktuālajām tendencēm un problemātikai kino.
Viena no reakcijām uz notiekošo industrijā bija rūpīgi veiktā festivālam pieteikto un atlasīto darbu analīze, īpašu uzmanību pievēršot filmu veidotāju dzimumu proporcijai, kur vairākumā ar 27,8 procentiem pārstāvētas vīriešu režisoru un vīriešu producentu filmas, savukārt sieviešu režisoru un sieviešu producentu filmas ir vien 16,7 procenti. Dzimumu līdzsvars tika pilnībā ievērots, veidojot Starptautiskā konkursa žūriju – franču aktrises Žiljetas Binošas vadībā filmas vērtēja trīs vīrieši un trīs sievietes.
Vēl viena aktuālā tendence saistīta ar nokaitētajām kino straumēšanas platformu un kinoteātru attiecībām. “Netflix” un citas “VOD” (“Video on demand”) platformas ienāk kino tirgū ar aizvien plašāku vērienu. Spāņu režisores Izabelas Koisetas (“Grāmatu bode”, 2017) jaunākās filmas “Elisa un Marsela”, kas startēja Berlināles konkursa skatē, ievadtitros lasāms – “piedāvā “Netflix”” – uzraksts, kuru pavadīja divējāda zāles reakcija – ūjināšana un aplausi. Tāda pati neviennozīmīga attieksme šobrīd valda arī kino profesionāļu vidū un sabiedrībā.
Tomēr “Elisa un Marsela” skar vēl kādu sabiedrības “karsto kartupeli” – Koisetas filmas scenārija pamatā ir patiesi notikumi ar vairāk nekā simts gadus senu vēsturi – 1902. gadā kādā Galīsijas lauku baznīciņā pirmoreiz Spānijas vēsturē izdevās salaulāties viendzimuma pārim – Marselai Grasiai Ibeasai un Elisai Sančesai Lorigai.
Lai gan filma veidota kā skaista melnbaltā eseja, šis nav stāsts par laimīgu izdošanos.
Laulības, kuras bija iespējamas tikai tādēļ, ka viena no sievietēm izlikās par vīrieti, tika klasificētas kā kriminālsodāma rīcība, kā arī izpelnījās klaju sabiedrības nosodījumu. Elisas un Marselas stāsts ir skumjš, tomēr Koisetas izvēle to veidot kā estētiski izsmalcinātu melnbaltu kino pasaku, kā arī “Netflix” iesaiste projektā noteikti ievērojami palielinājusi filmas potenciālo auditoriju.
Festivāla galvenās balvas, ņemot vērā tā izteikti sociālpolitisko ievirzi, diezgan paredzami aizceļoja pie filmām, kas skar tematus, par kuriem joprojām daļa starptautiskās sabiedrības un mediju izvēlas nerunāt – “Zelta lāci” saņēma izraēliešu, franču un vācu kopražojums, Nadava Lapida filma “Sinonīmi” par kāda jauna iebraucēja no Izraēlas, Joava, centieniem iekļauties parīziešu sabiedrībā, pilnībā noliedzot savu izcelsmi.
Savukārt “Sudraba lācis” tika pasniegts slavenajam franču režisoram Fransuā Ozonam par filmu “Dieva žēlastība”, kuras pamatā ir patiesi notikumi – pedofilijas skandāls Lionā, kur bija iesaistīts ne tikai garīdznieks, kurš seksuāli izmantoja ap septiņdesmit mazgadīgu zēnu, bet arī augstākstāvošās institūcijas, kas pievēra acis uz notiekošo.
