6 tipiskākie mazuļu baiļu tipi. Palīdzības plāns, kā ar tām tikt galā 1
Bērns – vecumā ap diviem, trim un pat četriem gadiem – nereti bez iemesla sāk just bailes, un tas, protams, vecākiem sagādā ne mazums raižu. Kādi ir tipiskākie baiļu iemesli, kā mazulim palīdzēt tikt galā ar neparastajām bailēm, skaidro Labklājības ministrijas speciālisti.
Pat puķu pods var radīt bailes
Piemēram, pēkšņi mazulis ir sācis baidīties no gumijkoka. “Lūdzu, mammīt, paņem prom to ļauno puķu podu,” viņš pieprasa. Dīvaini, domā viņa mamma, taču mēģina būt saprotoša: “Kāpēc gan tas ir ļauns? Varbūt tu esi dzirdējis pasaku par ļauno gumijkoku?” Nē, to viņš nav dzirdējis, taču “puķu pods ir ļauns.” Tā nav arī rotaļa, mazais tiešām izskatās nobijies. Varbūt viņš ir sadūries ar kādu istabas augu? “Nē. Paņem to prom. Tas ir ļauns.”
Šādā gadījumā pētnieki runā par “fantāzijas bailēm.” Daudziem bērniem tas parasti parādās tikai četru gadu vecumā. Tās ir vienas no daudzām dažādajām bailēm, kas jāpārdzīvo bērniem. Dažām bailēm tiešām ir reāli iemesli un aizsardzības funkcija, dažas izraisa pieaugušie ar savu izturēšanos. Dažas bailes ir saistītas ar patstāvības un atdalīšanās no vecākiem sākumu. Iepriekš pasaule bija pavisam gaiša, jo tajā bija uzticami cilvēki. Tagad bērns sāk izjust sevi svešajā pasaulē kā patstāvīgu cilvēku. Saskaras mazais “es” un lielie, nezināmie “citi.” Ar to viņš ne vienmēr tiek galā.
Vienalga, kāds ir iemesls: bērns baidās un bailēs jūtas bezpalīdzīgs. Speciālisti iesaka uztvert tās nopietni un neizsmiet mazo, pat, ja dažkārt tas ir grūti, jo situācija ir tik komiska. Tā tu nepalīdzēsi bērnam atbrīvoties no bailēm. Tu vari viņam palīdzēt kļūt “izturīgam pret bailēm.” Tas nozīmē, ka jāpalīdz bērnam mācīties atšķirt un pārvarēt bailes, kā arī no tām izvairīties.
Otrajā un trešajā gadā bērniem no daudz kā ir bail. Vecāki nevar novērst šīs bailes, taču var palīdzēt savam bērnam. Būtiskākais tavs, kā vecāku, uzdevums ir sniegt bērnam neierobežotu atbalstu. Bērnam jāzina, ka pie tevis viņš atradīs izpratni, mierinājumu, atbalstu un aizsargātību. Ja uz “man ir bail” atbildēsi ar “bet tu taču esi drosmīgs, brašs puika, kurš nebaidās”, tas bērnam nemaz nepalīdzēs, tikai vēl vairāk samulsinās.
Sliktākajā gadījumā šīs atbildes dēļ mazais puika būs spiests slēpt un apspiest savas bailes, un viņam radīsies sajūta, ka pie mammas un tēta viņš vairs nevar rast mierinājumu un aizsargātību.
Seši visbiežāk novērotie baiļu tipi
1. Reālās bailes. Tās ir būtiskas kā brīdinājums no patiesām briesmām, piemēram, bailes no karstas krāsns. Arī vecāku izteiktās bailes, piemēram, no atvērtiem logiem, pasargā bērnu.
2. Bailes no šķiršanās rodas, kad bērni kļūst kustīgāki, tātad aizvien vairāk spēj atstāt mammas/tēta “drošības bāzi,” lai izzinātu pasauli. Tad dažkārt viņi izjūt “bailes no pašu drosmes” un īpaši cieši pieķeras. Tāpēc otro un trešo dzīves gadu sauc arī par “mammas brunču vecumu.”
3. Maģiskās bailes visbiežāk rodas vecāku neprasmīgas izturēšanās dēļ. Draudēšana ar “melno vīriņu”, raganu, Dievu liek bērnam baidīties, ka maģiskie spēki viņam varētu kaitēt. Arī sodu piemērošana aktivizē maģiskās bailes. Ar cietsirdīgiem sodiem pastiprinātas bailes var izraisīt nemieru, agresivitāti, miega traucējumus, ēšanas problēmas u.c.
4. Baiļu kondicionēšanās nozīmē, ka bērni noteiktas lietas vai cilvēkus sasaista ar bailes izraisošu pārdzīvojumu. Piemēram, bērns baidās no kaķiem, jo kādreiz atskanēja biedējošs troksnis, kad viņš rotaļājās ar kaķi. Lielākoties mazs bērns aizmirst cēloni un reaģē tikai vēl paniskāk, tiklīdz ierauga kaķi. Paskaidrošana palīdz maz, drīzāk ir nepieciešama liela pacietība. Ja bērns tiešām panikā bēg prom no kaķa, paņem viņu droši un aizsargājoši rokās. Ar laiku un tavu drošo aizsardzību bērns atkal varēs mācīties iepazīt kaķi no jauna.
5. Fantāzijas bailes daudziem bērniem rodas trešajā dzīves gadā. Viņi pilnīgi bez pamata baidās no nekaitīgām lietām vai situācijām: istabas auga, tumsas un tualetes skalojamās kastes u. c. Tā iemesls ir straujie attīstības procesi, kurus tieši tad bērni izdzīvo. Viņi sāk izjust bailes no daudz kā nepazīstama, jauna un nespēj to visu ietvert kaut kādā sistēmā. Tātad viņi meklē “aizstājēju”, kuru varētu “pārvaldīt” – puķu podu, ko mamma aiznes prom. Šādā situācijā poda aiznešana ir lielākais, ko vecāki var izdarīt. Kad šis attīstības posms būs beidzies – tas varētu notikt aptuveni piecu vai sešu gadu vecumā, šādas bailes pazudīs pašas no sevis.
6. Bailes no iešanas gulēt parasti parādās otrajā un trešajā dzīves gadā. Cēlonis arī šeit ir personas “es” attīstība un ciešo attiecību ar māti/tēvu mazināšana. Šī nedrošība it īpaši izpaužas bailēs no tumsas.
Palīdzības plāns baiļu pārvarēšanā
- Pieņem bērna bailes, mierini viņu! Pat, ja bailes tev nav saprotamas, uztver bērnu nopietni;
- Dažreiz var palīdzēt bērnam pārvarēt bailes, piemēram, no rūcoša putekļusūcēja. Ļauj viņam ar to rotaļāties (protams, izslēgtā režīmā), paskaidro, kas notiek ar putekļiem un kāpēc šis skaļais briesmonis ir labs;
- Ja tev šķiet, ka bērns ir pārāk bailīgs, padomā: varbūt pārāk bieži viņu no kaut kā brīdini? Piemēram, “tu vari savainoties,” “tu vari to salauzt.” Ja tas tā ir, labāk pamēģini kopā ar bērnu aktīvi atpazīt bīstamību avotus un mērķtiecīgi sevi aizsargāt! Pozitīva pieredze padara drošāku, un bailes pazūd;
- Neizvirzi bērnam pārāk lielas prasības! Neprasi no viņa pārāk daudz un neaicini viņu sniegt drosmes paraugdemonstrējumus;
- Ja bērns izjūt pastāvīgas bailes vai vispār ne no kā nebaidās, pārrunā to ar ārstu.
Mazais dadzītis?
Starp citu, turēšanās pie mammas brunčiem konkrētajā posmā ir normāla parādība un būtu pilnīgi nepareizi censties ievērot distanci, ja bērns “kā dadzis” pielīp mammai/tētim. Šajā situācijā, ņemot vērā attīstību, bērnam ir lielāka nepieciešamība pēc atbalsta un aizsargātības. Ja bērnam vecāki kļūs par uzticamu “drošības bāzi,” tad viņš atkal spēs viens pats turpināt izpētīt pasauli.
