Atis Klimovičs: 6. oktobrī otras puses nav 1
Kā lai neatceras zīmīgo frāzi no senās latviešu mākslas filmas “Kad lietus un vēji sitas logā” – otras puses nav. Tieši ar šādu atziņu kā pāri jūrai pie nacionālajiem partizāniem pārkuģojušajam Leinasaram derētu bruņoties katram pirms 6. oktobra vēlēšanām. Saprotot, ka vienā pusē ir neatkarīga Latvija, bet otrā – naidīgi, uz iznīcību vedoši spēki.
Ja tas ielāgots, tad iespējams izvairīties no politisko tehnologu izliktajām lamatām, kurās naivākus vēlētājus cenšas ievilināt viena otra partija.
kas ar vienu otru latvisku vārdu cenšas piemānīt nedomājošus pilsoņus. Tātad, turoties pie filmā minētās atziņas, atbalsts prokrieviskajai “Saskaņai” ir neiespējams, jo ir pilnīgā pretrunā latviešu tautas interesēm. Šīs partijas darbošanās ļauj to pielīdzināt uz Krieviju aizmukušajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam un viņa Reģionu partijai, kas, ieguvusi varu, pamazām grieza valsti pretī Krievijai un veidoja arī līdzīgu režīmu. Labi zināms, ka tas beidzās ar asiņainu revolūciju, un, ja nevēlamies tādu Latvijā, aiciniet jebkuru savu paziņu un kaimiņu balsot par tām latviešu partijām, kas kategoriski noraida sadarbību ar “Saskaņu”.
Tādēļ vajadzētu izvairīties no savas balss atdošanas “KPV LV”, kas daudzās pirmsvēlēšanu debatēs atstājusi pagalam nepārliecinošu iespaidu (spilgtākā no tām – kultūras politikai veltītā) un nav spējusi izdabūt kategorisku “nē” par iespējamo sadarbību ar Rīgā valdošo partiju. Ja pieņem, ka īsto seju palīdz saskatīt dažādi nelieli izteikumi vai darbības, tad noteikti ir izceļama “KPV LV” vadībā esošās personas norāde Latvijas radiožurnālistiem, ka, šai partijai iegūstot varu, viņi sabiedriskajā medijā vairs nestrādāšot. Var labi iztēloties, uz kurieni Latviju koalīcijā ar “Saskaņu” varētu censties aizstūrēt šāds politiskais spēks.
Vaļsirdīgi par iespējamo nākotni dumjas un līdz ar to nodevīgas, vai arī otrādi, izvēles gadījumā 6. oktobrī izteicies režisors Viesturs Kairišs. Viņš nerunā par revolucionāras situācijas iespējamību, taču iezīmē ārkārtīgi nepievilcīgu ainu, kurā soli pa solim tiek noārdīts viss latviešu nācijas pastāvēšanai būtiskais.
V. Kairišs, līdzīgi daudziem, norāda uz vēl vienu šobrīd valdošo partiju, kas ārkārtīgi nepārliecinoši izteikusies par dažu savu biedru pieļāvību sadarbībai ar Kremļa ietekmes virzītājiem Latvijā. Tā ir ZZS, kas beidzamo gadu laikā daudzos jautājumos bijusi pārlieku “kautrīga”, bet dažos, atcerēsimies kaut vai nesaskaņotos randiņus ar Krievijas pārstāvjiem, pārdroša. Kopumā ZZS uzvedība nerada pārliecību, ka zināmos apstākļos varas zižļa paturēšanas vārdā tā nevarētu noriskēt un vienoties par sadarbību ar “Saskaņu”. Protams, vēlētājiem brīdinoši paskaidrojot, ka Maskava varētu vairs nesaprast krievu vēlētāju gribas ignorēšanu. Lieki teikt, ka pat zemniekiem nevajadzētu balsot par ZZS, jo šai partijai ar zemniecību, bet plašākā tvērienā ar Latvijas lauku interešu aizstāvēšanu nav liela sakara.
Atliek tikai dažas partijas, par kurām ieteicams atdot savas balsis. Latvijas vēlētājiem vajadzētu atsaukties aicinājumiem aktīvi balsot, pieņemt to, ka kritizēt šeit notiekošo nav nekādu tiesību tiem, kas nepiedalās vēlēšanās. Un 6. oktobrī ar savām balsīm pateikt, ka esam gatavi dzīvot vēl tolerantākā, taisnīgākā un brīvākā valstī. Un galu galā neuzskatīt, ka jautājums: par ko balsoji? – ir nepieklājīgs.