6 nelāgas domas, no kurām jātiek vaļā 0
Lapas the-challenger.ru autore Ira Morgunova iesaka: dzeniet prom visas šīs kaitīgās domas! No tām nav nekāda labuma.
1. “Esmu vientuļš”
Katru dienu cilvēks uzdod sev simtiem jautājumu, sākot no vienkāršiem sadzīves (“Skatīties seriālu vai iet gulēt?”) un beidzot ar retoriskiem (“Kāpēc neaizgāju gulēt?”). Taču ir jautājums, kura atbildes meklējumi parasti sākas jau agrā bērnībā un turpinās līdz pat vecumam. Šis jautājums ir: “Kā lai satiek savu mīlestību?” Tu pieaudz, vārda “mīlestība” nozīme mainās atkarībā no tava vecuma, bet būtība vienmēr paliek viena – cilvēkam vajadzīgs cilvēks. Izdomātās bailēs no vientulības cilvēki pieļauj kļūdas, kuras pēc tam vairs nav iespējams labot. Viņi sen kopā ir nelaimīgi, viņam jau ir cita, bet viņa sen aizmirsusi, kā tas ir – smaidīt. Apburtais loks, no kura nav iespējams izkļūt bez sāpēm. Paciest visu, lai kas arī notiktu, lai tikai nebūtu viens.
Taču vajadzētu aizdomāties – kas tad vientulībā ir slikts? Reizēm tā ir vitāli nepieciešama, īpaši tiem, kuri vēlas turpmāk izveidot veselīgas attiecības. Vientulība ir atgriešanās pie sevis. Pie savām domām, saviem mērķiem, saviem sapņiem. Tas ir neatkarības laiks, brīvība no svešas ietekmes un kontroles pār tavu dzīvi. Vientulība ir iespēja pašam aizpildīt tukšumu sevī un atbrīvoties no ilūzijām, ka tas ir jāizdara kādam citam.
2. “Es ienīstu savu ķermeni.”
Ja tavs ķermenis atšķiras no retušētiem attēliem žurnālu lapās, vai tas ir pelnījis tavu naidu un to hamburgeru, ko aiz izmisuma apēdi vakariņās? Neaizmirsti, ka būt apbrīnas un skaudības objektam nav tava ķermeņa galvenais uzdevums. Apbrīnojami, cik daudz prasību mēs izvirzām savam izskatam. Interesanti, vai cilvēki tikpat ļoti pārdzīvo savas iekšējās pasaules nepilnības, kā cieš no “čaulas” iedomātiem vai patiesiem trūkumiem? Piemēram, cik daudzi cilvēki ienīst sevi par to, ka nezina no galvas kādu pazīstama dzejnieka dzejoli? Viņi domā, ka nekad nesatiks savu mīlestību piecu kilogramu liekā svara un krūšu pirmā izmēra dēļ, nevis tāpēc, ka prāts aprobežots un raksturs slikts
Secinājums ir tikai viens: lai kas arī būtu glancēto žurnālu lapās, tavs ķermenis nav pelnījis negatīvu attieksmi. Un, kamēr tu spried par tā nepilnībām, organisma iekšienē notiek simtiem procesu, kas ļauj tev to darīt. Jo, ja tā padomā, ķermenis ir māja, kurā tev vēl jādzīvo un jādzīvo, tad kāpēc gan neattiekties pret to saudzīgi? Vai tev padomā vēl kāda cita māja?
3. “Viss labais notiek ar citiem, tikai ne ar mani.”
Dzīve ir netaisnīga. Kāds paņem visu, bet tev, protams, nepaliek nekas. Par šo ‘’aizlika labu vārdu’, tam ir bagāti vecāki, un šis vienkārši ir veiksminieks. Dzīve rit, apkārtējie kaut ko iegūst un sasniedz, bet tu stāvi malā un tikai prāto, kas vēl varētu būt vainīgs tavās neveiksmēs.
Būt par upuri nozīmē paziņot par kapitulāciju ilgi pirms kara sākuma (kurš, starp citu, var vispār nesākties). Novelt atbildību uz citiem ir visbīstamākā pozīcija, kas nenovēršami noved pie sabrukuma. Sagaidīt vecumdienas pie sasistas siles ir tava vienīgā perspektīva. Vai tev rezervē ir vēl pāris dzīves? Nekad nepārdzīvo par to, ka kādam viss padodas viegli, bet tev smagi jāsvīst. Tu taču nezini, cik daudz darba un bezmiega naktis slēpjas aiz šī viegluma. Iespējams, kamēr tu sūdzies par kādu laimīgo veiksminieku, šis cilvēks pieliek visas pūles, lai neliktu tev vilties.
4. “Es nezinu, ko dzīvē vēlos darīt.”
Mūsu sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka dzīves aicinājums ir ļoti konkrēts jēdziens, kaut kas līdzīgs ultimātam. Cilvēks, kuram tas ir, ir glābts no bezdarba, eksistenciālām krīzēm, nepilnvērtības kompleksiem, skauģu burvestībām un lāstiem. Aicinājums ir taisns ceļš, kas noteikti novedīs pie ilgas un laimīgas dzīves. Bet praksē šis ceļš parasti noved pie 25 gadiem vienā amatā un pateicības raksta par pašaizliedzīgu darbu. Pārsteidzoši, ka visā savā mūžā cilvēks iet cauri simtiem pārbaudījumu, mainās līdz nepazīšanai, zaudē, atrod, piedzīvo vilšanos, bet viņa atbildei uz jautājumu “Ko tu gribi darīt?” jāpaliek nemainīgai kopš skolas 11. klases laikiem.
Kāpēc ierobežot sevi ar vienu specialitāti vai profesiju? Dzīve ir kustība, tāpēc nav pareizi apstāties un teikt: “No šī brīža un līdz mūža beigām es esmu pārdošanas menedžeris.” Netērē laiku mokošiem meklējumiem un neprasi no sevis liktenīgo lēmumu. Tavs aicinājums ir tas, ko tu vēlies darīt šeit un tagad.
5. “Man trūkst naudas.”
Ja alga bija pirms divām nedēļām, bet tu jau esi parādos līdz ausīm, laiks domāt par budžeta plānošanu. Tu, protams, vari atrast, kur piepelnīties, bet diez vai tas atrisinās problēmu. Visbiežāk naudas trūkuma iemesls slēpjas nevis tajā, cik cilvēks nopelna, bet gan tajā, kā tērē. Pamēģini divas dienas pierakstīt savus tēriņus un būsi pārsteigts par nelietderīgo pirkumu daudzumu, kas veido izdevumu lauvas tiesu. Tu viegli varētu iztikt bez puses no nopirktajām lietām. Tādējādi budžeta kontrolēšana palīdzēs ne tikai atbrīvoties no parādiem, bet arī palielinās brīvā laika daudzumu, jo tev nebūs jāmeklē otrais darbs.
6. “Es neesmu mīlestības cienīgs” vai “Mani neviens vairs neiemīlēs”
Kad attiecības beidzas, perspektīva atkal kļūt laimīgai/am liekas miglaina un nereāla. Iekšējais tukšums ir ideāla vieta kompleksu attīstībai. Ja iniciatīva šķirties nenāca no tevis, tad kompleksu būs daudz.
Viena no domām, kas nemitīgi riņķo prātā, kliedz par to, ka ja tevi vairs nemīl, tad vairs nekad arī neiemīlēs. Un par ko gan lai mīlētu? Tu atgādini cilvēku, kurš zaudējis garšas receptorus. Tu ēd ēdienu, bet nevari noteikt, vai tas ir garšīgs vai nē, rūgts vai skābs. Tā, analizējot savas īpašības, tu nevari saprast, vai tās ir labas vai ne sevišķi. Tu drīz vien atgūsi garšu (arī dzīves garšu), bet tam nepieciešams laiks. Bet, kamēr esi ievainojams, nemoki sevi ar refleksiju. Labāk atceries par savām uzvarām (vēlams ne jau mīlas frontē), par problēmām, kuras esi pārvarējusi/is, par melnajām dienām, kuras esi pārdzīvojusi/is. Tas palīdzēs paskatīties uz situāciju nevis kā uz visas dzīves sabrukumu, bet kārtējo posmu, kurš drīz beigsies.
