6.klases skolēna mamma par jauno aizliegumu: “Telefonus nevajag aizliegt, bet bērnus vajag audzināt” 0
Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, ar kuriem tiks aizliegts izmantot mobilos tālruņus skolās līdz 6.klasei, ja vien tie nebūs nepieciešami mācību programmas apgūšanai.
Šādu ziņu mediji publicēja, izsaucot dažādas cilvēku reakcijas. Vieni priecājas, ka sen jau vajadzēja aizliegt, iespējams, pat ne tikai līdz 6.klasei, bet otri uzskata, ka no šādiem aizliegumiem ir maz jēgas. “Uz karstām pēdām” saņēmām arī kādas lasītājas viedokli, kas gan ir pretējs Saeimas lemtajam, taču šķita gana interesants, lai to publicētu viedokļu dažādībai.
“Izlasīju šī rīta ziņu par telefonu liegumu līdz 6.klasei. Man pašai dēls mācās 6.klasē, tāpēc arī ir viedoklis par šo tēmu. Jāsaka, ka esmu pat mazliet dusmīga par jauno lēmumu, un tas man atkal liek domāt par sabiedrības inteliģenci kopumā.
Maniem visiem bērniem telefoni ir bijuši no 1.klases. Tas ir mūsu visu drošībai un saziņai. Bērni nedzīvo tuvu skolai, līdz mājām ir 30 kilometri, kas nozīmē, ka īpaši sākumā, kad paši sāka braukt, mums kā vecākiem tas bija veids, kā sekot līdzi, kā bērns tiek mājās, kur atrodas utt.
Protams, kopā ar pirmo telefonu mājās viss tika izrunāts – stundās telefons nav jāņem, tam izslēdz skaņu un noliek somā. Varbūt man vienkārši ir paveicies ar bērniem? Bet nekad no skolotājiem neesmu dzirdējusi pārmetumus, ka viņi stundās bez vajadzības izmanto telefonu.
Un ko vispār nozīmē šāda tipa aizliegumi? Vai tas ir veids, kā audzināt izglītotus cilvēkus? Jeb tā ir pieaugušo padošanās, ka viņi bez aizliegumiem nespēj tikt galā? Ja bērnam ģimenē ir šīs lietas skaidrotas, ja skolotāja turpina skolā turēties pie noteikumiem, tad bērnam ir tas jārespektē. Un tam nevajag likumos rakstītus aizliegumus.
Arī mani bērni nav nekādi brīnumbērni – viņi spēlē datorspēles, reizēm lieto “stilīgus” lamuvārdus, bet visam ir īstā vieta un laiks. Ir jāzina un jāieaudzina šī robeža. Vai mēs tagad kā sabiedrība, kā vecāki, kā pedagogi padodamies? Sarakstām likumos lietas, ar ko paši nespējam tikt galā?
Un kāpēc liegums ir tieši līdz 6.klasei? Man nešķiet, ka 7.klasē pēkšņi jaunieši ir pavisam citādi, iespējams, tieši šajā vecuma posmā viņu telefonatkarības līmenis ir pat vēl augstāks. Bet viņi drīkstēs?
Es lieliski apzinos, ka katram jautājumam ir divas puses, ir vairāki skatupunkti, ir skolotāju lielā slodze un saprotami iebildumi pret to, ka audzināšanas darbs viņiem reizēm veicams vecāku vietā. Un tomēr… Telefonus nevajag aizliegt, bet bērnus vajag audzināt. Un te es nerunāju tikai par telefoniem. Pašiem vecākiem arī ir jānoliek malā telefoni, lai veltītu laiku saviem bērniem.”
Kā vērtējat ieceri līdz 6.klasei aizliegt skolās telefonus?
Jau ziņots, ka izglītības iestādēm tiks paredzēta atbildība obligāti līdz 2025.gada 31.maijam noteikt nosacījumus un kārtību, kādā izmanto tehniskos līdzekļus mācību un audzināšanas procesā un saziņā.
Priekšlikumu iesniedza opozīcijas deputāts Česlavs Batņa (AS). To atbalstījušas vairākas Saeimas frakcijas, kā arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība un Latvijas Izglītības vadītāju asociācija. Balsojumā pret likuma izmaiņām nobalsoja tikai “Stabilitātei” frakcija.
Jaunākajā UNESCO Globālās izglītības monitoringa ziņojumā “Tehnoloģijas izglītībā” valstis tiek mudinātas noteikt savus nosacījumus tam, kā tehnoloģijas tiek izstrādātas un izmantotas izglītībā, lai tās neaizstātu personisku, skolotāju vadītu mācīšanu un mācīšanos.
Mobilo telefonu izmantošanu mācību stundās aizliegušas Nīderlande, Grieķija un Itālija, bet Vācijā šis jautājums tiek apspriests.
Ziņojuma autori aicina valstis izvērtēt, vai tehnoloģijas ir piemērotas izglītības mērķiem un to lietošana sniedz visiem vienlīdzīgas iespējas. Ziņojumā pausts, ka ir maz pārliecinošu pierādījumu digitālo tehnoloģiju pievienotajai vērtībai izglītībā, jo tehnoloģijas attīstoties ātrāk, nekā to esot iespējams novērtēt.
Lai arī tehnoloģiju pieejamība un universālais dizains ir paplašinājis iespējas mācīties cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, ar redzes traucējumiem, piekļuve tehnoloģijām ziņojumā tiek vērtēta kā nevienlīdzīga, jo pasaulē tikai 40% sākumskolu, 50% pamatskolu un 65% vidusskolu pieslēgtas internetam.
Ziņojumā arī uzsvērts, ka skolotāji bieži jūtas nesagatavoti un viņiem trūkst pārliecības, mācību procesā izmantojot tehnoloģijas, bet tikai pusē valstu ir standarti skolotāju informācijas un komunikācijas tehnoloģiju prasmju attīstībai. Tāpat tiek vērsta uzmanība uz kvalitātes un daudzveidības regulējuma un kontroles trūkumu, kā arī pārmests, ka tehnoloģiju iegādē netiek ņemta vērā ilgtermiņa ietekme uz valsts budžetu, bērnu labklājību un planētu.
