Uldis Šmits: Kremlis izjūt nepieciešamību atgriezties pie skaļu paraugprāvu prakses 7
Pērn Krimā sagūstītais un varmācīgi uz Krieviju aizvestais ukraiņu kinorežisors Oļegs Sencovs, kuram kara tiesa piespriedusi divdesmit gadus ieslodzījumā, nav vienīgais Putina režīma politiskās izrēķināšanās upuris. Ir arī lidotāja un Radas deputāte Nadežda Savčenko un citi mazāk zināmi vai nezināmi cilvēki – saskaņā ar Ukrainas Ārlietu ministrijas nesen sniegtu informāciju Krievijā atrodas vismaz vienpadsmit ukraiņu politieslodzītie, bet sabiedriskās organizācijas apgalvo, ka viņu ir daudz vairāk.
Par Sencova un viņa līdzgaitnieka Aleksandra Kolčenko lietu var teikt – noziedznieki tiesā upurus, kuriem piespriestais sods izskatās pēc absurda pat tad, ja pieņem, ka viņi tiešām grasījās spridzināt Ļeņina pieminekli un īstenot citus tamlīdzīgus “teroristiskus” nodomus, ko abi noliedz. Sencovs, pēc paša vārdiem, atgriezās dzimtajā Krimā no Kijevas (kur bija iesaistījies t. s. automaidanā) un palīdzēja apgādāt ar pārtiku okupantu bloķētās Ukrainas karaspēka daļas un uzņēmās būt par tulku un preses konferenču organizētāju, lai skaidrotu situāciju ārvalstu žurnālistiem. Jebkurā gadījumā Simferopolē dzimušais ekonomista un kinomākslinieka izglītību ieguvušais jaunais intelektuālis – turklāt, kā mēs mēdzam teikt, krievvalodīgais – rīkojās tā, kā vajadzētu rīkoties ikvienam ar noteiktām spējām un zināmu drosmi apveltītam pilsonim, kad valsts ir pakļauta agresijai. Kaut gan Sencovs jau bija ieguvis starptautisku atpazīstamību, plūcis pirmos laurus un ieguvis finansējumu nākamās filmas uzņemšanai, tāpēc viņš būtu varējis gluži mierīgi pievērsties savām radošajām iecerēm. Un apolitiskā atsvešinātībā filozofiski prātot kā dažs Latvijas skatuves mākslinieks, ka “kaut kur starp politiskiem plauktiem ir cilvēks”. Sencovs atteicās no šā ērtā stāvokļa. Un arī Kremļa režīms viņam atvēlēja vietu nevis “starp politiskiem plauktiem”, bet politiski iznīcināmo personu kategorijā. Atklātās vēstules viņa aizstāvībai ir parakstījuši polis Andžejs Vajda, francūzis Bertrāns Tavernjē, spānis Pedro Almodovars un citas slavenības, tāpat atsevišķu valstu, piemēram, Čehijas, kinomākslinieku saimes, un par ukraiņa atbrīvošanu izteikušies arī ievērojami Krievijas režisori kā Aleksandrs Sokurovs.
Padomju Savienība periodā pēc Staļina parasti centās no starptautiska trokšņa izvairīties. Šodien Kremlis acīmredzot izjūt nepieciešamību atgriezties pie skaļu paraugprāvu prakses, lai iebiedētu pirmām kārtām tos esošos vai iespējamos opozicionārus, kuri uzdrīkstas apgalvot, ka Krimas aneksija bija starptautisks noziegums. Absurdās tiesas prāvas noder par kārtējo Krievijas “varenības” izrādīšanu, sak, darām, kā gribam, atbilstoši mūsu neatkarīgās tiesu varas nolēmumiem. Taču Sencova un citu lietā jāielāgo vēl kāds simbolisks aspekts: Ukrainas pilsonis tiek nolaupīts šīs valsts teritorijā, deportēts un tiesāts kā Krievijas pilsonis, jo ir Krimas iedzīvotājs, lai gan Krievijas pilsonību nav prasījis. Tā viņam nelikumīgi uzspiesta. Baltijas valstis savulaik piedzīvoja ko ļoti līdzīgu, un 1940. gadā jau pirms Latvijas aneksijas oficiālās noformēšanas daudziem apcietinātajiem Latvijas pilsoņiem piemēroja citas valsts – Krievijas – kriminālkodeksa 58. pantu “par kontrrevolucionāriem noziegumiem”. Drīz visus okupētās Latvijas pilsoņus padarīja par padomju pilsoņiem, un 58. panta gaismā ikviena kādreiz valsts labā veikta darbība, tajā skaitā piedalīšanās 1918. – 1921. gada Brīvības cīņās, kļuva par “noziegumu”, jo Maskavas “tiesiskajā” skatījumā Latvijas pastāvēšana pati par sevi bija “kontrrevolucionāra” parādība.
Vēsture atkārtojas kā farss. Par to varētu uzņemt labu filmu, bet vispirms režisoram Sencovam jātiek brīvībā.
