Latvijas vēstures taka Nītaurē 0
Latvijas vēstures entuziastus Amatas novads aicina doties pagātnē pa Laika ķeramo taku, kurā būs iespējams izsekot posmam no 13. līdz 21. gadsimtam, klausoties nostāstus un patiesus notikumus, aplūkojot senus attēlus un fotogrāfijas, kas glabāsies vides gides Daces Eipuras ceļasomā. Senajā latviešu pilskalnā Vaļņa kalnā ceļotāji varēs iejusties arheologa lomā, uz Vācu ordeņa pilsdrupām nobaudīt kaut ko no “mūku virtuves” un virtuāli atgriezties poļu un zviedru laikos Latvijā, uzzinot par toreiz lietotajiem soda rīkiem. Nītaures luterāņu baznīcā gaidīs kāpiens līdz pat zvanu tornim, bet pareizticīgajā baznīcā – sakrālie dziedājumi. Savukārt muižas pilī (vidusskolā) varēs uzzināt, kas to saista ar Krievijas cariem un karavadoni grāfu Vilhelmu Fermoru un cik lielu postu nodarīja mēris Vidzemē. Muižas parks ļaus iejusties traģiskajos 1905. gada revolūcijas notikumos Nītaurē, bet noslēgumā Brāļu kapos, kur atdusas 1. un 2. pasaules kara upuri, gids izstāstīs par slavenajām Mores kaujām.
Dabas un vēstures ieskautā Rauna
Raunas pils pirmo reizi rakstos minēta 1381. gadā, taču, pētot vēsturi, atrastas pretrunīgas ziņas – viena apgalvo, ka tā celta 1262. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Alberta II ierosinājuma, cita runā par Johanu I, kurš valdījis nedaudz vēlāk. Lai vai kā, deviņas reizes gan krievu un poļu, gan zviedru un vāciešu karapulku postītas, Raunas pilsdrupas ir vēl gana labi saglabājušās. Līdz ar pili tikusi būvēta arī baznīca, kur no 16. gs. darbojas luterāņu draudze. Virs rietumu portāla apskatāms unikāls 13. – 14. gs. veidots cilnis “Ādams un Ieva”, bet virs galvenās ieejas – “Kristus pie krusta” (16. gs.).
Raunas lepnums ir 16 metrus platā un četrarpus metrus augstā šūnakmens radze – Staburags, kas atrodas Raunas upes labajā krastā apmēram kilometru no centra. Biologi Staburagā atklājuši vairāk nekā simts aļģu un sūnu sugu. Vēl upes kreisajā krastā netālu no Dzirnezera atrodas Velnala, bet pie Līčupes ietekas Raunā paceļas Tanīsa kalns, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pilsdrupām, baznīcu, Dzirnezeru, dzirnavām un abām upēm. Pēc nostāstiem, Tanīsa kalnu ar cepurēm sanesuši krievu zaldāti, lai ar lielgabaliem varētu labāk apšaudīt pilī dzīvojošos zviedrus.
Strūves ģeodēziskā loka punkts
Ērgļu novada Sausnējas pagastā morēnas paugura virsotnē 216,5 m v. j. l. atrodas Sestukalns – viens no 16 Latvijas teritorijā esošajiem Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas turklāt ir viens no diviem UNESCO pasaules mantojuma sarakstā ierakstītajiem. Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve bija vācu astronoms, Tērbatas universitātes profesors un observatorijas direktors, kurš 1816. gadā sāka savus triangulācijas mērījumus, lai precīzi noteiktu zemeslodes formu, un turpināja tos līdz pat 1855. gadam. Ģeodēziskais loks ir uzmērīšanas līnija, kas pa 260. meridiānu ziemeļu–dienvidu virzienā 2820 kilometrus stiepjas no Hammerfestas apkārtnes Ziemeļnorvēģijā līdz Izmailas pilsētas apkārtnei pie Melnās jūras.
Ērgļu apkaime saistās arī ar iracionālās pasaules liecībām. Nāružiņas upītes gultnē atrodams liels akmeņu krāvums gandrīz kilometra garumā, kur vasarās ūdens tek zem akmeņiem, bet pavasaros sagriež ap tiem baltu putu vērpetes. Teika vēsta, ka senos laikos kāds zvejnieks te licis tīklus un cepis noķertās zivis. Smaržas pievilināts, uzradies velns un prasījis, lai šim arī iedodot. Kad zvejnieks nedevis, nelabais sadusmojies un upi aizbēris.
Arnolda Burova Leļļu māja
Latvijas animācijas filmu pamatlicējam Arnoldam Burovam (1915 – 2006) šogad apritētu simts gadu. 1966. gadā viņš Rīgas kinostudijā radīja pirmo leļļu filmu studiju un tajā pašā gadā uzņēma pirmo Latvijas animācijas filmu “Ki-ke-ri-gū”, kurai sekoja teju 40 citas multiplikācijas filmas, izpelnoties gan daudzus goda nosaukumus, gan Triju Zvaigžņu ordeni un Lielo Kristapu – balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Mākslinieka simtgadīgā lauku māja “Kadiķi” atrodas Vestienas pagastā netālu no Gaiziņkalna, un, jau pārkāpjot tās slieksnim, šķiet, pats leļļu meistars tūlīt iznāks pretī, jo te viss saglabāts, kā tas bijis režisora dzīves laikā. Uz galdiņa noliktas brilles, turpat tikko saņemtā vēstule no dzīvesbiedres aktrises Eleonoras Dūdas, burtnīcas ar makšķerēšanas piezīmēm – viss akurāti savā vietā. Lai saglabātu seno auru, Leļļu mājas saimnieki neko nav mainījuši – pat drēbes, dvieļi, zeķītes uz mūrīša malas atrodas tur, kur tās bija Burova laikā. Vienīgi telpas ir papildinātas ar meistara darinātajām lellēm, kas šeit pēc filmēšanās turpina dzīvot savu otro dzīvi, piemēram, Anša mamma no “Pasakas par vērdiņu” ir teju pusgadsimtu veca, jo filma uzņemta 1969. gadā. Visām Burova lellēm ir ļoti rūpīgi izstrādāta ikviena detaļa neatkarīgi, vai tas ir galvenais varonis vai tēls, kas tikai uz brīdi pazib kadrā.
Līdz muzejmājai var ērti nokļūt ar vieglo automašīnu. Lielie tūristu autobusi gan būs jāatstāj stāvvietā, taču šīs neērtības atsvērs apmēram kilometru garais pārgājiens pa skaisto, kalnaino Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus ceļu.
