54 nedēļās Āfrikā! 360 kilometri pusotrā diennaktī jeb tik baisu braucienu vēl nekad nebijām piedzīvojuši 0
Pašlaik esam Āfrikas rietumos, kas nav tik attīstīti, tāpēc arī mūsu iespaidi krasi atšķiras no tiem, ko var gūt, ceļojot pa Āfrikas austrumu daļu. Ja šķita, ka brauciens ar kravas vilcienu Mauritānijā ir ekstrēmākā pieredze, tad mūsu brauciens no Gvinejas-Bisavas uz nākamo ceļojumā paredzēto valsti – Gvineju – pierādīja pretējo. Bet par visu pēc kārtas!
Vīzas, vīzas un vīzas
Kad izbraucam no Mauritānijas, viss sāk kļūt par kripatiņu labāk. Senegālā cilvēki tīra ielas, savukārt atkritumus nevis palaiž tuksneša vējos, bet gan ieliek spainī. Ir lielveikali, ir miskastes. Senegāla ir koša un skanoša – tā aizved mūs gar seniem un svētiem baobabiem uz gliemežvāku salu un plašām smilšu pludmalēm.
Mums vīzas vajadzēs gandrīz katrai valstij, no kurām vismaz pusi mēģināsim nokārtot kā elektroniskās vīzas. Lai arī šķita, ka nu jau ar katru solīti kļūst arvien labāk, Nigērijas vēstniecība Gambijā dod nelielu “ieskatu” turpmākajos piedzīvojumos. Jau iesniedzot dokumentus, vēstnieka asistents piedāvā “izpalīdzēt” bankas pārskaitījumā, ja katrs piemaksāsim 500 Gambijas dalasus (6,67 eiro). Laipni atsakāmies, jo paši par maksu, kas pielīdzināma 10 eirocentiem, mākam ar kolektīvo taksometru (tajā sakāpj vairāki pasažieri) aizbraukt uz banku. Bet tad, kad jāierodas uz interviju ar vēstnieku, skaidrs, ka tāpat būs jāmaksā.
Esam vairāki ārzemnieki, kas uz interviju tiek pasaukti grupās. Kad pirmie aiziet, pienāk mūsu kārta. Lai arī pases ar dokumentiem jau saliktas kaudzītē un mums atliktu vien pastiept roku, lai saņemtu vajadzīgo vīzu, Nigērijas vēstnieka asistents saka, ka intervijas nebūs, tā vietā katram jāsamaksā pieminētā summa. Tad pasi varēšot saņemt nākamajā dienā. Un mēs maksājam. Pāris pēc mums atsakās, tāpēc atstājam tos skaļi izbļaustīties.
Nākamajā dienā dodamies pēc vīzas. Kāda liesma kvēlo vēstniecības darbinieku acīs, kad tie, kas kukuli nebija maksājuši, neierodas tiem paredzētajā laikā, bet stundu agrāk – kopā ar visiem! Un nu visi dalās savā pieredzē. Pirmā grupa ar vairākiem vāciešiem bija spiesti piemaksāt veselas divas reizes – par bankas pārskaitījumu un par dokumentu nokopēšanu. Viena lapa gandrīz septiņi eiro! Mēs samaksājām vienreiz, bet tie, kas uzstāja, ka nemaksās, tāpat vīzu saņems.
Nespējam noticēt tik atklātai korupcijai. Bet tobrīd vēl nebijām bijuši Gvinejā-Bisavā…
Kas notika Gvinejā-Bisavā?
Mazā Gvineja-Bisava piesaista ārzemnieku ne tikai ar saviem nacionālajiem parkiem – tur esošajās Bižagošu arhipelāga salās tiekot slēpts kokaīns, kas caur šejieni no Latīņamerikas nokļūst Eiropā. Un dažiem šī šķiet lieliska vieta, lai pamēģinātu dzimtenē aizliegto augli. Bet tad jāšķērso robeža no Gvinejas-Bisavas uz Gvineju. Tās ir divas kaimiņvalstis.
Ceļš cauri Gvinejām ir patiesi izaicinošs. Tādu nekad savā mūžā nebijām pieredzējuši. Jau brauciens no Senegālas uz Gvineju-Bisavu bija tik izaicinošs, ka busiņā vestās vistas to neizturēja – kamēr auto šoferis skrūvēja klāt jaunu riepu pārsistās vietā, vistu īpašniece skrūvēja nost galvas mirušajiem mājputniem, lai turpat ceļmalā notecinātu asinis un nelaistu zudumā gaļu.
Ierodamies Gabu, Gvinejas-Bisavas pilsētā, ko par tādu nesauktu, bet kartē tā izskatās pietiekami liela. “Branko!” mums sauc bērni, un vietējie rāda ar pirkstiem. Tas nozīmē, ka “baltais” valsts austrumu pusē ir retums. Bet neesam vienīgie. Nākamajā dienā arī japāņu pāris ieradušies uz autobusu jau septiņos no rīta – stundā, kad knapajās viesnīcās tiek atslēgta elektrība, lai atkal tiktu ieslēgta septiņos vakarā. Japāņu pāris, 54 gadus vecs kungs un 33 gadus veca dāma, arī ir divi ceļotāji, arī retie, kuri Rietumāfrikai brauc cauri ar sabiedrisko transportu. Vīrietis apceļojis jau 150 pasaules valstis, jo sapratis, ka laiks svarīgāks par naudu, bet gūtie iespaidi – par biroja sienām. Viņa mērķis ir apceļot un izjust visu pasauli! Mūsu ceļi ar japāņu pāri vēl krustosies vairākkārt.
Japāņi plāno doties uz kaimiņvalsts Gvinejas galvaspilsētu Konakri, bet mēs neuzņemamies tādu risku – ceļš pēc kartes pieveicams 11 stundās, kas Āfrikā varētu nozīmēt visas 22. Turklāt tas, ka esam ieradušies autobusu placī septiņos, nebūt nenozīmē, ka tad arī izbrauksim un laimīgi ieradīsimies galapunktā vēl pa gaismu.
Japāņiem paredzēts septiņvietīgs auto, mums – buss ar 15 vietām. Ar šo transportu gribam nokļūt pusceļā no Konakri – Gvinejas pilsētā ar nosaukumu Labe. Šeit nav jāseko līdzi grafikam – jebkurš transportlīdzeklis izbrauc, kad ir pilns. Bet septiņas vai 15 vietas nebūt neļauj uzminēt pasažieru skaitu. Paiet divas, trīs, piecas stundas. Laikam nepavisam ne populāri šie maršruti. “Tā ir Āfrika,” nosmej šoferis.
Tā tiešām ir. Pie Āfrikas mums nedaudz ilgāk jāpierod, lai pārvietošanos sauktu par jauku pieredzi, bet japāņi nosaka: “Tā vienkārši ir.” Un tā patiesi ir – viss vienkārši. Pulkstenis viens. Japāņu pāris iesēdināts auto – abi priekšējā sēdeklī, meitenes gurni spiežas uz ātrumkloķa. Un pārējais auto piestumts tā, ka vienam no āra cītīgi jāmēģina aizvērt durvis. 16 cilvēki septiņvietīgā auto. Vēl pēc pusstundas arī mūsu buss gatavs izbraukt. 15 vietās sēž 21 pasažieris. Nevajag meklēt adrenalīnu karuseļos vai kokaīnā, vienkārši jāceļo ar sabiedrisko transportu Āfrikas vismazāk apmeklētājās valstīs, lai saprastu, kāpēc tām šāds statuss. Bedru ir vairāk nekā ceļa, vairāk braucam blakus asfalta gabaliem, nekā ir jēga mēģināt tiem uztrāpīt. Nekur nav bijis tik traki, nekur pasaulē…
Mūsu busam priekšā trīs vietas, bet opis, ko pārējie dēvē par “donu”, lai arī mazs augumā, tomēr ieņem veselu sēdekli. Blakus viņam nolikts naudas maiss ar dažādām banknotēm, no kurām izvēlēties, kad policisti prasa auto dokumentus, vai ceļa bedrīšu aizpildītāji – pateicību par darbu. Drīz pabraucam garām japāņu pāra auto, kas dodas uz Konakri – jau saplīsis. Tomēr noķer viņi mūs Gvinejas-Bisavas robežpunktā. Tikmēr kāds vīrs no Sjerraleones nebeidz vaimanāt. Ja viņam jau tagad ir tik grūti, nez, ko viņš domās par to, kas mūs vēl sagaida.
Tikmēr uz robežas mazā būdelē ļoti vecs opis ar lielu brilli uz acīm cītīgi mēģina izrunāt visu, ko pasē var izlasīt, un laipni pajautā, kur spiest zīmogu. Mums svarīgi pēc iespējas kompaktāk tos saspiest, lai varētu apceļot iespējami daudz Āfrikas valstu. Turpinām ceļu, bet tad notiek pavērsiens, kuru negaidījām un kas nosaka visu turpmāko pieredzi. Mēs nogriežamies no galvenā ceļa. Kāpēc? Tūliņ būtu robeža – tikai taisni vien!
Pretēji cerētajam un gaidītajam sākas zemes ceļš, par brīnumu pat labāks, nekā tas galvenais. Bet tad priekšā upe. Pirms tās novilkts striķis, atkal savākti pasažieru dokumenti, un no vietējiem prasīts kukulis. Arī no mums, bet mēs taču “nesaprotam”– rādām, ka visas formalitātes jau nokārtotas, zīmogi par iziešanu no valsts ir pasē. Mums vairs neko nevajag.
Klāt arī japāņu auto, arī viņiem tāda pati procedūra, tikai naudiņu vairs neprasa – likumsargi jau sapratuši, ka grūti ārzemniekam ko ieskaidrot. Mūsu buss nedaudz jāsalabo, un tad abi auto tiek uzbraukti uz nelielas koka platformas, ko varētu pat nosaukt par prāmi – vīriem laiks ķerties pie stieples, no kuras laukā duras rūsaini, asi gali. Jāvelk. Tiek salamāti tie, kas iedomājas stāvēt malā – visi taču grib šķērsot upi! Nepiedalās vien japānis un divi vietējie. Japānis vēl arī pamanās pārējos nokaitināt ar foto uzņemšanu. Kameras Āfrikā nevienam nepatīk un ļoti.
Tiekot pāri upei, izkāpjam Gvinejā, mūsu 96. apmeklētajā valstī! Turpat ir pāris apaļas mājas ar salmu jumtiem, vietējās dāmas, kas zīda savus bērnus, katru pie savas krūts pielikušas, un robežsargs, kurš nevis liek zīmogu, bet pārbauda pasi, vīzu un pirmoreiz arī sertifikātu par vakcinēšanos pret dzelteno drudzi. Viss kārtībā, varam doties! Pēc lielajām pauzēm visi busā jau zināmi, jau esam kļuvuši draugi, katrs runādams citā dzimtajā mēlē. Arī Konakri auto pasažieri vienmēr nāk aprunāties. Ir pagājušas jau 10 stundas kopš brīža, kad ieradāmies startēšanas vietā. Bijām paredzējuši būt galamērķī pēc sešām. Bet te nu mēs esam – džungļos nekurienes vidū. Bet dodamies!
Tomēr necik tālāk netiekam, jo kaut kas notiek ar auto priekšējo riepu, ne pašu riteni, bet tā daļām. Auto līdzi ir ne tikai dons, bet arī mehāniķis, kura klātbūtnes nozīmīgumu līdz galam izpratīsim vēlāk. Tomēr jau tagad kaulainais puisis visu māk aši izjaukt un salikt kopā ar saplēstu lupatu un kaut kādu smēri pat tad, ja citi teikuši – salabot nevarēs.
Mēs ārā tikmēr svīstam, atkaujamies no insektiem un cenšamies nezaudēt optimismu, lai gan pulkstenis jau rāda seši vakarā. Ir pagājušas gandrīz 12 stundas, kopš ieradāmies autoostā, bet pasē vēl nav saņemts kaimiņvalsts zīmogs. No 360 kilometriem vēl nav pieveikta pat trešā daļa. Sasniedzam posteni desmit minūtes pirms septiņiem, un tās arī mums liek pagaidīt, kamēr robežsargu būdelē parādās elektrība un viņi var izlasīt, kas pasēs rakstīts. Likumsargi ir jauki, atkal jautā pēc labākās vietas, kur spiest zīmogu. Turpat satiekam arī japāņus, un viņi atzīstas – salūzuši vēl vienu reizi. Neizšķirts, 2:2.
Bet īstā jautrība tikai sākas
Ārā palicis tumšs. Nekuriene. Biezi džungļi visapkārt. Mazi, bedraini neceļi, kas vairāk izskatās pēc upes gultnes, kurā dažviet vēl ir neizbrienamas peļķes. Un kā gan zināt, kas tām apakšā? Mehāniķis sēž uz busa jumta, mēģinot nenokrist, un novērtē situāciju no augšas. Kad viņš nevar, pēdējam padoms prasīts donam – kuru peļķes pusi pārbraukt drošāk. Vardes te izaugušas tik milzīgas, ka divos lēcienos ir pāri ceļam, ko braucam. Un mēs vēl braucam.
Japāņi sākumā seko, bet drīz jau 3:2, tie saplīst vēl vienu reizi. Ir tik sutīgs, ka šoferim atvērtie logi svīst ciet, un ar to pašu lupatu viņš noslauka arī seju. Tikai neiesprūst – ir katra pasažiera doma, šķērsojot katru nākamo peļķi. Te tiešām vajag mehāniķi, kas zina auto un ceļus, un donu, kas zina cilvēkus uz tiem. Ceļš ir tik šaušalīgs, ka droši var draudēt: “Ja uzvedīsies slikti šajā dzīvē, pārdzimsi par busa šoferi starp Gvineju robežām”.
“Kāpēc jūs, “baltie”, nebraucat ar savu auto? Kāpēc jūs braucat ar mums?” neizpratnē jautā tas pats vīrs no Sjerraleones, kad Konakri maršruta auto atkal mūs panācis. Arī viņu šis ceļš nebūt neuzjautrina. “Tāpēc, ka ar savu auto pieredze nav īsta. Gribam pie jums ar jums! Autentiski!” atbild japāņu vīrs. Un tad mūsu ceļi šķiras.
Ir milzīgs valnis, kuram jātiek pāri, tam gar malām dziļas bedres, un mūsu šoferis, cenšoties neapgāzt busu, sadragā kreiso lukturi un riepu. Japāņi aizbrauc garām. 3:3. Šoreiz dons nav priecīgs, jo no tā varēja izvairīties. Bet es, izkāpjot no busa, ieraugu to bezgalīgo zvaigžņu ceļu! Un tieši viena brīnumam nokrīt. Ir skaistums arī šajā brīdī!
Lai arī uz mēles visi nelabie un labie piesaukti ceļa laikā, ir arī klusums un miers – šajā dziļajā tumsā vēl dziļākos džungļos zvaigznes mirdz spožāk. Ir rezerves riepa, tālāk jāiztiek ar vienu lukturi. Ceļš gan kļūst arvien sliktāks. Ir baisi. Gandrīz apgāžamies, gandrīz pazaudējam riepas. No kratīšanās sāk izdzist vienīgais lukturis. Mehāniķis ļoti aši māk nolēkt no jumta un pakratīt visu, kas jāpakrata, lai ietu uz priekšu.
“Es vairs nekad nesūdzēšos par Latvijas ceļiem,” saka Arča. “Mauritānijas kravas vilciens pat liekas tīri tā neko,” nodomāju. Tāpat galvu nepamet domas, kāpēc gan mēs braucam cauri džungļiem? Kāpēc ne pa ceļu? Kas šeit vietējiem šķiet labāks? “Var redzēt, ka dons jau reiz braucis šo maršrutu, tāpēc ir īss, novecojis, bez matiem. Pazaudējis pusi dzīvības ceļā,” spriež Arča.
Un pēkšņi uzkaramies. Uz viena pakalna vienkārši ar auto apakšu tā, ka riepas karājas gaisā. “4:3,” varētu pateikt japāņiem, ja būtu kaut kur tuvumā, bet šie jau aizlaiduši. Kartē rādās 15 kilometri līdz lielajam ceļam, ir vienpadsmit vakarā. Pārējo pasažieru sejas ir cietas. Acis sastingušas veras tumsā. Vai jūs šito jau esat pieredzējuši? Tas tā normāli? Mehāniķim, šoferim un donam nav citu variantu kā kaut kādā veidā visu savest kārtībā. Nav izvēles. Jo izvēle palikt džungļos, gara brauciena attālumā no katras apdzīvotās vietas, ir drūma un bailīga valstī, kur ir nemieri, noziedzība, malārija, nav veselības aprūpes un iesaka nepretoties apzagšanas mēģinājumiem. Tomēr džungļos kāds arī mīt. Ik pa laikam parādās maza salmu mājele un lukturis, ko kāds tur rokā. Un arī šajā reizē mēs dodamies tālāk.
Ir jāieķeras stingrāk krēslā, jāpiesauc visi, kas varētu palīdzēt, un jācer, ka mēs tiksim uz lielāka ceļa, pa kuru vēl vismaz četras stundas līdz mūsu galamērķim. Vēl nedaudz, vēl tikai seši kilometri džungļos… Caurā riepa pārplīst vēlreiz. Un vēl vienas rezervē nav… Pusnakts… Tomēr ir neliela kustība – mums šad tad garām brauc moči. Mehāniķis sāk stādināt garāmbraucošos, bet neviens nevar palīdzēt. Visi iespējamie servisi ciet, liela riepa salmu būdā nevienam nemētājas. Ir viens naktī, ceļā pavadītas jau 12 stundas. Mehāniķis ar šoferi iekārtojas uz busa jumta – jāliekas uz auss.
Dons kā karalis izguļas pa visiem priekšējiem sēdekļiem, mums pārējiem jāguļ saspiesti un smacīgi. Sviedri tek gar muguru… Un šādās neērtās pozās jāmēģina iemigt? “Pa mani rāpo prusaki,” saka Arča. Busā ir gan maziņi kā vabolītes, gan pavisam lielie – kā pusīkšķis bez kājām. Nav forši, tiešām. Esam kopā ar vietējiem, ar mātēm, ar bērniem, ar zīdaini! Nav jau it kā ko sūdzēties – viņiem arī ir grūti. Tik tumšs, ka turot roku pie deguna, to nevar redzēt.
Visi cenšas iemigt, bet nedusmojas, nestreso. Beigās pat sāk jokot un smieties – nekādas gulēšanas, protams, nebūs. Ir drosmīgākie un tie, kas vienkārši vairs nevar – tie kāpj ārā no busa, lai nogultos uz ceļa smiltīs. Vai nenobrauks mocis, vai nesakodīs čūska, vai nedabūs malāriju? Kas zina, vismaz var pievērt acis.
Nekas slikts papildus visam sliktajam tomēr nenotiek. Piecos ir lūgšanu laiks un septiņos, tieši 24 stundas pēc tam, kad priecīgi pametām savu viesnīcu, cerot, ka pēcpusdienā būsim galamērķī, mums tiek piegādāta jauna riepa. Nu ko, kratāmies tālāk!
Pēc stundas, kad nobraukti vēl seši kilometri, priekšā ir ciems, un tur ir ēšanas pauze. Mums gavēšana nav sveša, bet naktī daudziem rūca vēders. Neviens jau nebija gatavs tādam laikam ceļā. Vietējās tantes taisa rīsus ar dārzeņiem, un piecās minūtēs visi ir paēduši, varam doties tālāk. Esam priecīgi, jo nu parādījusies cerība, ka pusdienlaikā būsim klāt Labē, pilsētā Gvinejā, bet drīz saprotam, ka nav jēgas pat skaitīt stundas, jo “tā ir Āfrika”.
Tikai viena mums šī dzīve dota, un pats savā dzīves glāzē vari sajaukt, kādu kokteilīti vēlies – nomierinošu, atspirdzinošu vai tādu ekstrēmu, kad katrs malks liek saviebties, bet tāpat prasās vēl. Tāda ir mūsu Āfrika.
